Pjērs Luiss

Autors

Pjērs Luiss (Pierre Louÿs), Beļģijā dzimušais dendijs dzīvojis laikā no 1870. gada līdz 1925. gadam. Apgrozījies tā laika augstajā sabiedrībā ar draugiem, kas slavenāki par viņu: Andrē Žids, Klods Debisī, Gijoms Apolinērs, Sāra Bernāra, Pols Valerī, Stefans Malarmē. Pjērs Luiss bijis izsmalcināts un skaists, „pārāk skaists šai pasaulei” (kā par viņu teicis Oskars Vailds) inteliģents un reakcionārs, tā, piemēram, viņš pretēji mūsu laika priekšstatam par toreizējo inteliģenci, bijis noskaņots pret Dreifusu. Bez visa tā Pjērs Luiss mazliet zīmēja un daudz rakstīja (pēc viņa nāves viņa dzīvoklī atrada 420 kilogramus manuskriptu), romānus, poēmas, dzejoļus, un viņa iemīļotā tēma bija erotika, kurai viņš veltījās, necenšoties gūt slavu (dažus darbus atstājis anonīmus) vai nostāties apzināti marginālā pozīcijā. Par spīti tam, ka lielākā daļa sarakstītā netika publicēta ne autoram dzīvam esot, ne vēlāk, Francijā sava slava tikusi iekarota. Latviešu lasītājam līdz šim pazīstamas tikai 1894. gadā sarakstītās „Bilitis dziesmas”, salīdzinoši maigs un pieklājīgs Pjēra Luisa darbs, mistifikācija, ko centās uzdot par antīkajai pasaulei piederīgu. Latvijā šis darbs izdots 1928. gadā, mūsu dendiju laikā. To tulkojis Jānis Sudrabkalns un ilustrējis Sigismunds Vidbergs, 1999. gadā „Bilitis dziesmas” pie mums tika uzvestas uz skatuves. Citi Pjēra Luisa darbi, piemēram, romāns „Trīs savas mātes meitas” apliecina, ka rakstnieks, protams, bijis īsts sava laika bērns, galantā laikmeta nesējs un opozīcijas viktoriānismam izteiksmīgs pārstāvis, bet pāri visam - leģendārās, par mītu uzskatītās franciskās bezkaunības iemiesojums, varbūt pat pārāk izteikts, jo nekā cita jau tur nav.