Kavabata Jasunari

Autors

Kavabata Jasunari (1899-1972) ir viens no izcilākajiem 20. gadsimta japāņu rakstniekiem, 1968. gadā saņēmis Nobela prēmiju „par literāro meistarību, ar dziļu izjūtu atspoguļojot japāniskā domāšanas veida būtību.” Viņa darbos („Dejotāja no Idzu”, 1926, „Sniegu valstībā”, 1937, „Tūkstoš dzērvju”, 1951, „Kalna balss”, 1953., u.c.) atklājas japāņu pasaules uztveres savdabība un kultūras tradīcijas skaistums. Nobela prēmijas saņemšanas runu izcilais rakstnieks nosauca – „Japānas skaistums un es”, ar to vēlēdamies uzsvērt, ka Nobela prēmija caur viņa garu un rokām patiesībā pienākas viņa tautas kultūras garam, kurš, no paaudzes paaudzē pārmantots, ir dzīvs joprojām. Nobela prēmijas saņemšanas runā pieminēts daudz kas un it kā nejauši, bet katra asociācija ir nozīmīga, jo pakļauta visas runas asij – japāņu skaistuma tradīcijai, tās avotiem un būtībai. Runas sākumā Kavabata citē dzena dzejnieku Dongena un Mjoes tankas. Diez vai šādā brīdī slavenais rakstnieks runātu par kaut ko nebūtisku un nenozīmīgu. Un, lūk, Kavabata uzskata, ka tieši dzenbudistu priesteru dzeja dziļi un plaši atklāj Japānas skaistuma būtību, kuru veido cilvēka emocionālā vienība ar dabu. Dzenbudisms, kas Japānā izplatījās 12. gs., māca, ka Buda jeb Augstākā Patiesība (arī Neesme, Tukšās Debesis, Visuma dvēsele) ir visur – gan dabas „sirdī”, gan cilvēka sirdī: dabai un cilvēkam ir vienots sākums, kas nepārtraukti attīstās un mainās. Šis vienotais sākums jeb Visuma dvēsele ietver sevī visu – ziedus, lapas, sniegu, mēnesi, kalnus un jūras, dzīvo un nedzīvo, esības un maiņas ritmus. Emocionālās vienības izjūtā ar Visuma dvēseli ne tikai cilvēks pārdzīvo sevi kā dabas daļu, bet arī daba kļūst cilvēka būtībai neatņemama. Tad, kad zīmē ziedu, putnu, priedi vai mēnesi, mākslinieks tos uztver nevis kā viņam pretstatītus objektus, bet kā sevi paši. Mjoes tanka: Kad mana sirds, Kurā nav tumšu stūru, Izstaro gaismu, Nav šaubu – mēness domā, ka tā ir viņa gaisma. Pēc dzenbudistu mācības, Visuma dvēseli var uztvert garīgas atskārsmes brīdī (satori). Tieši šai brīdī, attīrot savu prāto no egoistiskām domām un izskalojot no sirds tukšu vēlēšanos smiltis, ir iespējams mentālā līmenī „pieslēgties kosmosam” – izjust, ka visam savs laiks, savs ritms, savs Ceļš. Šī izjūta paver iespējas dziļākai skaistuma uztverei. Dzena priesteri rakstīja dzejoļus, parasti tankas vai haiku, jo uzskatīja, ka procesu, ko veido pasaules pulsācija, vislabāk izteikt poētiskā atklāsmē. Dzenbudisma dzejā dabas ainavas loma ir stingri funkcionāla – tā ir dzenbudisma mācības atklāšanas veids. Kavabatas Jasunari citētie dzenbudistu mūki – Dogens, Mjoe, Saigjo, Rjokans – vienkāršos, it kā caurspīdīgos dzejoļos, kuros nav lieku vārdu trokšņa, uzbur harmonijas un skaistuma brīnumu. Arī dzena dārzi, ikebana, kaligrāfija, tējas ceremonijas ir svētvietas un svētdarbības, kas līdzīgi dzejai uzbur šo brīnumu. Guna Eglīte


 
publikācijas
1
pēdējā publikācija pirms
14 gadi
vērtējumi
1
kopā saņemti komentāri
0
kopā izteiktie komentāri
0
 

Visi autora raksti

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!