Jevgeņijs Griškovecs

Autors

Aktieris. Dramaturgs. Režisors. Rakstnieks. Muzikālo projektu tekstu autors. Jevgeņiju Griškovecu ne velti mēdz saukt par cilvēku-teātri. Griškovecs dzimis 1967. gada Kemerovā. Studējis filoloģiju. Trīs gadus dienējis jūras flotē. Dzīvojis Vācijā. 1990. gadā atgriezies Krievijā un dibinājis provinces amatieru teātri „Ложа”. Gadā teātrī tika iestudēta viena, dažreiz divas izrādes. Pavisam - 7 ne ar ko neievērojamas izrādes 10 garu gadu laikā.1998. gadā Griškovecs pameta „Ložu” un aizbrauca no Kemerovas. Šajā gadā pirmizrādi piedzīvoja Griškoveca sarakstītā, režisētā un nospēlētā monoluga „Kак я съел собаку” („Kā es apēdu suni”). Pirmizrāde notika Krievu Armijas teātra bufetes smēķētavā un to noskatījās 17 cilvēku. Taču sentimentālais stāsts par bezjēdzīgo dienestu padomju flotē un suņu ēšanu kā kaut kā zuduša simbolu izmainīja gan Griškoveca dzīvi, gan Krievijas teātra pasauli. Panākumus piedzīvoja arī nākamās Griškoveca lugas - „ОдноврЕмЕнно”, „Зима”, „Записки русского путешественника”, „Город”, „Планета”, „Дредноуты”. Liela daļa lugu piedzīvojušas arī publicēšanu grāmatās. Kopā ar grupu „Бигуди” ierakstīts tekstuāli muzikāls albums «Сейчас». No tā arī manis tulkotais teksts. 2004. gadā iznāca Griškoveca pirmais romāns „Рубашка”Latvijā izrādītas lugas „Vienlaicīgi", „Kā es apēdu suni", „Pilsēta", „Pēc Po".Griškovecu mēdz saukt par „jauno Prustu”. Par jauno sentimentālistu - sentimentālistu, kas apēda suni. Viņš ir saņēmis gandrīz visas teātra balvas, kādas vien būtu varējis saņemt. Viņš neapšaubāmi prot izvēlēties provokatīvus virsrakstus, kas piesaista uzmanību. Bet tas, kas mani pirmām kārtām piesaistīja viņa darbos, ir maigums. Neticams un tieši tāpēc reāls. Visaptverošs maigums. Pret visu šo nežēlību, ko sauc par dzīvi.Laura Tabūna