Imre Kertēss

Autors

  Ungāru rakstnieks, esejists un tulkotājs, 2002. gada Nobela prēmijas literatūrā laureāts. Imres Kertēsa romāni ir daļēji autobiogrāfiski, un tajos tiek analizēta indivīda pieredze modernā barbarisma laikmetā, īpaši atsaucoties uz holokaustu. Kertēsa prozai piemīt eksistenciālisma iezīmes, taču viņa darbus ir grūti klasificēt kāda virziena stilistikas ietvaros. Imre Kertēss ir dzimis Budapeštā, ebreju izcelsmes ģimenē. Kā vēsta viņa stāstīts jocīgs atgadījums, desmit gadu vecumā viņam uzdāvināja dienasgrāmatu, taču tās baltās lapas viņu biedēja. Agrā jaunībā Kertēsam nācās pieredzēt nacistu režīma šausmas. Vācija okupēja Ungāriju 1944. gadā un līdz ar to sāka arī ebreju un čigānu masveida iznīcināšanu. Kertēsu līdz ar 7 tūkstošiem Ungārijas ebreju no Budapeštas deportēja uz Aušvici/ Birkenavu un no turienes un Buhenavaldi. „Es neesmu ticīgs jūds,” Kertēss saka kādā intervijā, „un tomēr tieši kā jūdu mani aizveda uz Aušvici.” Nāves fabrikā Kertēsam kļuva skaidrs, ka arī viņš var tikt nogalināts jebkurā vietā un laikā. Šī eksistenciālā atskārsme kļuva par vienu no viņa rakstniecības būtiskiem jautājumiem. „Aušvice noteikti ir karājusies gaisā ilgu, ilgu laiku, gadu simtiem kā tumšs auglis, un pamazām ienākusies, neskaitāmo zemisko notikumu apstarota, lai galu galā uzkristu kādam uz galvas,” grāmatā Kadišs nepiedzimušajam bērnam (1990) raksta Kertēss. 1945. gadā pēc tam, kad Sabiedroto karaspēks bija atbrīvojis nometnē izdzīvojušos, Kertēss atgriezās Ungārijā; drīz viņš sāka strādāt par žurnālistu Budapeštas avīzē Világosság, taču, kad laikraksts pieņēma ortodoksālo komunisma ideoloģiju, Kertēss tika atlaists. Laikā no 1951. līdz 1953. gadam Kertēss pildīja obligāto karadienestu, bet pēc tam pilnībā nodevās rakstīšanai. Ungārijas sacelšanās laikā 1956. gadā uz Rietumiem devās 200 000 cilvēku; arī literārā dzīve neatgriezās normālās sliedēs līdz pat 1963. gadam. Tāpat kā disidenti rakstnieki citās Eiropas zemēs, kur valdīja komunisma diktatūra, Kertēss iztiku pelnīja, tulkojot grāmatas; viņš fokusējās uz tādiem vācu valodā rakstošiem autoriem kā Hugo fon Hofmanštāls, Eliass Kanetti, Džozefs Rots un Arturs Šniclers, kā arī filozofiem – Nīči un Vitgenšteinu. Kertēss rakstīja arī mūziklus un citus vieglu žanru gabaliņus teātrim. Nereti tiek pieminēts, ka rakstāmmašīnas viņam nebija. Kertēss rakstīja ar zīmuli un tīrrakstā – ar pildspalvu. Kertēss tā arī neiestājās oficiālajā rakstnieku savienībā, un līdz ar to viņam gāja secen dažādas privilēģijas. Kopā ar sievu viņš dzīvoja mazā vienistabas dzīvoklītī un rakstīja savā „labprātīgajā cietumā” bez īpašas cerības, ka viņa grāmatas varētu tikt publicētas. Lukāča pirtīs, kur viņš vismaz daļēji brīvi varēja izteikties par literatūru un politiku, Kertēss peldējās ik dienas teju 40 gadu garumā. Starp grāmatām, kas viņu īpaši ietekmējušas, jāmin Albēra Kamī Svešinieks (1942), antikvariātā nopirkts eksemplārs. Kertēsa pirmā grāmata „Bezliktenis” (Sorstalanság, 1975) ietvēra piecpadsmitgadīga ebreju puikas pieredzēto koncentrācijas nometnēs. Kertēss to nedēvēja par autobiogrāfisku darbu. Reiz intervijā viņš izteicies, ka nekad nav gribējis stāstīt par savu paša dzīvi. Sorstalanság pabeigts 1965. gadā, taču vēl 10 gadus netika publicēts un tad iznāca ierobežotā metienā. Viens no iemesliem, kādēļ viņa darbus sagaidīja noklusēšana, bija ebreju deportācijas tēma, kaunpilnā epizode Ungārijas mūsdienu vēsturē. Taču neatlaidīgā darbā ar pirmo grāmatu tika aizsākta triloģija, ko turpināja „Fiasko” (A kudarc, 1988) un „ Kadišs nepiedzimušajam bērnam” (Kaddis a meg nem születetett gyermekért, 1990) – abos darbos autors ļāvies apziņas plūsmai. Galvenais varonis ir pusmūža cilvēks, kurš pārdzīvojis holokaustu un kura literārā karjera izrādījusies neveiksmīga. Viņa laulība ir izgāzusies, un bijušajai sievai ir jauna ģimene un bērni. Nepanesamā Aušvices patiesība viņam atklājas tēva tēlā, un varonis paziņo draugam, ka nevēlas kļūt par tēvu tādā pasaulē, kas ir ļāvusi rasties holokaustam. Jaunais liecinieks romānā „Bezliktenis” fiziski ir ieslodzīts koncentrācijas nometnē, bet pastāv uz to, ka „patiešām, iztēle turpina būt brīva arī ieslodzījumā”. Holokausta izdzīvotājs Ģērģs Kēvs romānā A kudarc ir Kertēsa alter ego. Viņš dzīvo totalitārā valstī, ir pabeidzis pirmo grāmatu par Aušvices atmiņām, bet izdevējs manuskriptu noraidījis; varonis strādā pie otrās grāmatas. „Gribas aizbēgt, taču kaut kas mani te tur,” viņš domā. Politiskās krīzes – Ungārijas sacelšanās? – laikā viņam tiek dota iespēja valsti atstāt, taču Ģērģs nolemj palikt. Arī Kertēss, nospriedis, ka ir par vecu, lai mācītos citu valodu, nolēma palikt Ungārijā. Autors reiz teicis, ka infantila valoda ir vienīgais diktatūras izteiksmes veids. Aušvices nozīmes meklējumos vēsturiskā un politiskā kontekstā Kertēss sekoja daudzu Padomju valstu intelektuāļu piemēram, ietērpjot vēršanos pret totalitārismu izvērstos nacisma aprakstos. Taču Kertēsam, atšķirībā no daudziem, koncentrācijas nometnes nekas nešķita nesaprotams. Viņaprāt ļaunums pasaulē nav vis kļūda vai negadījums, bet gan indivīdu racionālas darbības rezultāts. Dievs nav racionāls; tam nav izskaidrojuma. 1980. gadu sākumā Kertēss aizvien bija samērā mazpazīstams autors. Tiesa, viņš bija pieminēts Tibora Klanicaja sastādītajā „Ungāru literatūras vēsturē” (1983), kā arī – garāmejot – grāmatā The Oxford History of Hungarian Literature (1984). Taču pēc „klusās revolūcijas” 1989. gadā Kertēsa darbi sāka gūt starptautisku uzmanību. Viņa grāmatas tika tulkotas franču, zviedru, vācu, angļu un citās valodās. Kādu brīdi Kertēss arī bija Ungārijas Rakstnieku savienības biedrs, taču dalība beidzās ar protestu – jo organizāciju vainoja antisemītiskos uzskatos. Deviņdesmitie Kertēsam bija visražīgākie gadi; 2001. gadā  viņš publicēja eseju krājumu, kas ietvēra viņa uzrunu Berlīnes Renesanses teātrī; svarīgi, ka tā beidzās ar vārdu „mīlestība”. Kertēsa vārdiem sakot, mūsdienās iespējams runāt par holokausta globalizāciju vai pat tā inflāciju. Kādā citā esejā, kas publicēta avīzē Die Zeit, Kertēss pamatoja savu viedokli par Stīvena Spīlberga filmu „Šindlera saraksts”, nosaucot to par kiču. Holokausta tēma ir visas Eiropas civilizācijas, nevis tikai vācu un ebreju tautu jautājums. Pēc Nobela prēmijas saņemšanas, Kertēss pabeidza romānu „Likvidācija” (Felszámolás, 2003), kurā izdevējs cenšas atrast kāda holokaustu izdzīvojuša rakstnieka darbu pēc tam, kad rakstnieks ir izdarījis pašnāvību. Romāns „Bezliktenis” kļuvis par pamatu 2005. gadā uzņemtai Lajosa Koltajai filmai. Rakstu krājumā A gondolatnyi csend, amíg a kivégzoosztag újratölt (1998) apkopotas Kertēsa esejas. Kertēss kopā ar savu otro sievu Magdu, kura Ungāriju bija atstājusi jau sacelšanās laikā, pavadījis lielu daļu sava laika Vācijā un aizvien ir biežāk sastopams Berlīnē, nekā Budapeštā. Vēl bez augstākā apbalvojuma literatūrā Kertēss saņēmis arī Brandenburgas Literatūras balvu (1995), Eiropas Sapratnes Grāmatu balvu (1997), WELT-Literatūras balvu (2000) un vairākas citas. Avots: kirjasto.sci.fi Tulkojusi Ingmāra Balode