Hugo Balls

Autors

Hugo Balls (Hugo Ball), dzejnieks, rakstnieks un filosofs, dzimis 1886. gada 2. februārī Pirmazensā (Pirmasens), Vācijā, katoļu ģimenē. 1902. gadā Balls tiek nodots mācībā ādas izstrādājumu tirgotavā. 1904. gadā ņem privātstundas, lai sagatavotos mācībām ģimnāzijas pēdejā klasē. 1905. gadā tiek publicēti viņa pirmie dzejoļi avīzē „Der Pfälzerwald”. 1906. g. studē vācu filoloģiju, vēsturi un filosofiju Minhenes universitātē,1907. g. Studijas Heidelbergas univesitātē. 1908. gadā top traģikomēdija „Mikelandželo deguns” (Die Nase der Michelangelo). 1909. gadā raksta, bet neuzraksta disertāciju filosofijā par Nīči Bāzelē. 1910.g. pārtauc studijas. Sastrīdas ar ģimeni, dodas uz Berlīni un sāk mācīties par režisoru pie Paula Legbanda (Paul Legband). 1911. g. tiek publicēts „Mikelandželo deguns”. Balls sāk strādāt Plauenas (Plauen, Vogtland) teātrī par dramaturgu, bet 1912. g. maina darbavietu. Tagad tā ir Minhenē, teātrī „Münchener Lustspielhaus”, kas vēlāk pārdēvēts par „Münchener Kammerspiele”. 1913. g. līdzstrādnieks avangardiskos preses izdevumos („Aktion”, „Revolution” u.c.), iepazīstas ar Rihardu Hīlzenbeku. Raksta „Breskas bendi” (Der Henker von Brescia). 1914.g. iepazīstas ar Vasīliju Kandinski (Kandinsky). Raksta lugu Nero (Nero). Piesakās kā brīvprātīgais armijā, taču tiek atzīts par nederīgu. Arī sajūsma par karu ātri pāriet. Dodas uz Berlīni, pelna naudu strādājot avīzē „Zeit im Bild”. Sāk rakstīt „Tenderenda Fantasts” (Tenderenda der Phantast). 1915.g. literāri-mākslinieciskas aktivitātes kopā ar Hīlzenbeku. Tajā laikā Ballam izveidojas arī pavisam tuvas attiecības ar Emiju Heningsu. Abi kopā emigrē uz Šveici, Cīrihi. Balls sarakstās ar Kēti Brodnicu (Brodnitz) un iepazīstas ar Ludvigu Rubīnu (Rubiner). Uztur kontaktus ar Renē Šikeli (Schickele) un Leonhardu Franku (Frank). Lai pelnītu naudu, Balls uzstājas Cīrihes kafejnīcās, spēlējot klavierpavadījumu varietē. Ieskatu par šo laika periodu Balla dzīvē iespējams gūt no viņa autobiogrāfiskās grāmatas „Flameti jeb Par Nabagu Dendijismu” (Flametti oder Vom Dandysmus der Armen), ko pabeidz rakstīt 1916.g.1916. g. Hugo Balls Cīrihē iedibina mākslinieciskās izklaides centru Cabaret Voltaire, un. tas uzskatāms par Cīrihes dadaisma sākumu. Tiek izdota antoloģja „Cabaret Voltaire”, kur 1916. gada pavasarī pirmo reizi tiek lietots vārds „dada”. Šis vārds tiek atrasts vārdnīcā un izmantots, lai apzīmētu kustību. Tā tulkojumi vācu, franču un rumāņu valodās, kas ir dadas (dalībnieku) pamtvalodas kopā veido visnotaļ hēgelisku sintēzi: vācu valodā tas ir beigu konstatējums, rumāņu - piekrišana, franču - šūpuļzirdziņam raksturīga kustība uz priekšu un atpakaļ. Līdzās Ballam kā pirmie „dadas” minami Hans Arps (Arp), Tristans Carā (Tzara), Rihards Hīlzenbeks (Huelsenbeck), Marsels Janko (Janko), Žoržs Janko (Janko), Emija Heningsa (Hennings) (aprecas ar Hugo Ballu), Sofija Toibere (Täuber) (aprecas ar Hansu Arpu). Ir zināmas arī citas dadas, piemēram: Berlīnes (lielā mērā veidojās, izjūkot Cīrihes dadai), Ķelnes, Parīzes, Hanoveras, Ņujorkas, Barselonas dada. Taču Cīrihes dada uzskatāma par dadaisma šūpuli.Cīrihē viss sākās apmēram tā: Cīrihe, 2.II., 1916.: «Cabaret Voltaire. Zem šāda nosaukuma ir nodibinājusies jauna mākslinieku un literātu biedrība, kuras mērķis ir radīt mākslinieciskās izklaides centru. Kabarē darbosies pēc sekojoša principa: dienišķas sanākšanas; tie, kas ieradušies, uzstājās ar muzikāliem un deklamācijas priekšnesumiem. Jaunajiem Cīrihes māksliniekiem, bez norādes uz kādu īpašu novirzienu, tiek raidīts ielūgums ierasties ar priekšlikumiem un ieguldījumiem.» (Paziņojums presē) (Citēts no: Hugo Balls, „Bēgšana no laika”.( Ball, H.: Die Flucht aus der Zeit, Luzern: Stocker 1946))Dadas aktivitātes nevieno kopīga programma. Tās sākotnējais vienojošais elements ir pati Cīrihe, kur Pirmais Pasaules karšs emigrācijā ir sadzinis daudzus tā laika izcilākos māksliniekus. Dadas telpiskais modelis - Cabaret Voltaire, kafejnīca Špiegelgasē, kur norisinājās viņu trokšņainās vakaru aktivitātes: teātris, deja, maskas, dzeja un mūzika; brīvā skatuve, banalitātes, citāti. No pilnīgas ģenialitātes līdz pilnīgam stulbumam. Vāciski dada ir arī „apzīmējums aušīgai naivitātei un radīšanas prieka pilnai saiknei ar bērnu ratiņiem”. (Balls, H. Cīrihe, 1916. 18.IV) Pilsoņi sūdzējās, reizēm nācās iejaukties policijai. Ļeņins, kurš tajā laikā dzīvoja Špīgelgases pretējā pusē, nesūdzējās, bet arī nepiedalījās. Atbilstoši Hugo Balla interesei par dažādām maģijām, mistikām un askētiskām praksēm, Cabaret Voltaire mākslinieciskās (paš)darbības vakari varētu tikt pielīdzināti velna izdzīšanai kā psihoterapeitiskai metodei. Savukārt, dadas skaņu dzeja, vismaz pierakstītā formā, visnotaļ atgādina kabalistu pantus. Līdzās viduslaiku mistiķiem, kā iecienīti māksliniecisko metožu avoti dadai kalpoja āfrikāņu māksla, kubisms un futūrisms. Pēc Kabarē slēgšanas 1916. gada jūlijā dada turpina pastāvēt kā ilustrētas publikācijas izdevumā «Collection Dada». 1917. gada martā tiek izveidota galerija «Galerie Dada» Bānhofstrāsē, kas pastāv no marta līdz maijam. 1917.g. jūlijā iznāk avīze «Dada». Vēl aizvien tiek rīkoti uzstāšanās vakari un izstādes, rakstīti provokatīvi fiktīvi paziņojumi presei. Cīrihes dadai ir pievienojies Hans Rihters (Hans Richter), savukārt Žēnēvā to uztur pie kustības Kristiāns Šāds (Christian Schad) un Valters Zerners (Walter Serner). Cīrihes dada beidz pastāvēt 1919. gadā, taču tā jau ir sākusies un turpinās daudzās citās pasaules malās - Krievijā, Japānā, Amerikā, Holandē.Hugo Ballam paša izdomātais notikums: dada ir apnicis jau 1917. gadā. Viņš jūtas pārmocījies. Arī Dadas Galerija, kas vairāk ir Carā, nevis viņa projekts, viņam ir par trokšņainu. Rodas nesaskaņas ar Carā. Balls dodas uz Tesīnu. Viņš pievēšas politisku jautājumu teorētiskai risināšanai, Bernē strādā laikraksta „Freie Zeitung” redakcijā, raksta politiskus komentārus un kritiskus rakstus. Taču jau 1920. gadā avīze beidz pastāvēt, un viņš sāk visnotaļ vientulīgu dzīvi Tesīnas kalnos. Iepazīstas un sadraudzējas ar Hermani Hesi, kurš arī tikpat vientulīgi dzīvo Tesīnā. 1920. gadā Balls provizoriski pabeidz savu sešus gadus rakstīto work in progress dzejā un prozā „Tenderenda Fantasts”, aprecas ar Emiju Heningsu un kopā ar viņu dodas ceļojumā uz Vāciju. Nopietni pievēršas katolicismam. Viņš studē agrīnos kristiešus un viduslaiku mistiķus. Viņu ineresē eksorcisms kā agrīnās kristietības psihoterapeitiskā prakse. 1921. gadā sāk rakstīt savu „Bizantiskā kristietība. Trīs svēto dzīves”, kas tiek izdota 1923. gadā. Viņš raksta katoļu laikrakstam „Hochland”. 1924. dodas uz Romu, Itālijā uzturas līdz 1926. gadam. 1926. gadā top raksts „Mākslinieks un laika slimība”. 1926. gadā Balls pārstrādā savas 1913.-1921. gada dienasgrāmatas kā autobiogrāfiskas atmiņas. Tās, saglabājot dienasgrāmatas pieraksta formu, tiek izdotas 1927. gadā ar nosaukumu „Bēgšana no laika”. Tai pat gadā iznāk arī viņa sarkstītā Hermaņa Heses biogrāfija „Hermanis Hese. Viņa dzīve un darbi”. Pēc neveiksmīgas kuņģa vēža operācijas Hugo Balls mirst 1927. gada14. septembrī Šveicē. Hugo Balla bibliogrāfija Die Nase des Michelangelo (Ernst Rowohlt Verlag, 1911)(Hg.) Almanach der Freien Zeitung, 1917-1918 (Bern: Der Freie Verlag, 1918)Flametti. oder Vom Dandysmus der Armen (Berlin: Reiss, 1918))Zur Kritik der deutschen Intelligenz (Bern: Der Freie Verlag, 1919)Byzantinisches Christentum. Drei Heiligenleben (München, Leipzig: Duncker&Humblot, 1923)Die Folgen der Reformation (München, Leipzig: Duncker&Humblot,1924)Hermann Hesse (Berlin: Verlag S. Fischer, 1927))Die Flucht aus der Zeit (München, Leipzig: Duncker&Humblot, 1927))Tenderenda der Phantast (Romāns posthum. Zürich: Arche, 1967)Nero (Traģēdija posthum. Landau/Pfalz : Pfälzische Verlagsanstalt, 1985)Briefe, 1911-1927 (Einsiedeln, Zürich, Köln: Benziger, 1957)Gesamellte Gedichte (Hansa Arpa ievads). (Zürich: Arche, 1963)# 2003. gadā sākts izdot Hugo Balla Kopotos Rakstus, to plānotais apjoms - 10 sējumi.Literatūra ieskatamHuelsenbeck, R. (Hg.): DADA. Eine literarische Dokumentation, Reinbeck bei Hamburg 1994.Richter, H. DADA. art and anti-art, Thames and Hudson Ltd, London 1997.Riha K. und Wende-Hohenberger, W. (Hg.): Dada Zurich. Texte, Manifeste, Dokumente, Stuttgart 1995.Ball, Hugo: Tenderenda der Phantast. Mit Erl. und einem Nachwort von Raimund Meyer und Julian Schütt. Insbruck: Haymon-Verlag, 19