Francs Kafka

Autors

Dzīve un mīti Franca Kafkas dzīves fakti šķiet vienkārši, pat banāli. Viņš piedzima Prāgā 1883. gada 3. jūlijā. Viņa vecākiem, Jūlijai un Hermanim Kafkām, piederēja maza bodīte, kur viņi pārdeva modes preces, lietussargus un citus ikdienas niekus. Viņš bija vecākais no sešiem bērniem. Divi Kafkas brāļi nomira agrā bērnībā, bet trīs māsas nodzīvoja par viņu ilgāk. Universitātē viņš studēja jurisprudenci un pēc viena prakses gada uzsāka patstāvīgu darbu, vispirms strādājot vietējā filiālē Triestes apdrošināšanas uzņēmumā, bet pēc gada – Valsts Strādnieku negadījumu apdrošināšanas iestādē. Tur viņa darba pienākumos ietilpa ne tikai sūdzību izskatīšana, bet arī iespējamo negadījumu novēršana un rūpnīcu apmeklējumi, lai pārbaudītu iekārtu un drošības noteikumu ievērošanu. Brīvajā laikā viņš rakstīja stāstus, ko publicēja žurnālos vai izdeva mazos sējumos. 1912. gadā klajā nāca viņa pirmā grāmata – “Vērojumi”. 1912. gada augustā viņš iepazinās ar Felīci Baueri (Felice Bauer), kas bija četrus gadus par viņu jaunāka. Viņa bija atbraukusi ciemos no Berlīnes, kur strādāja kādā kancelejas preču ražotnē. Viņu attiecības, ieskaitot divas saderināšanās, galvenokārt nodrošināja sarakste (viņi satikās tikai septiņpadsmit reizes, un pats ilgākais kopā pavadītais laiks bija desmit dienas 1916. gadā, kad abi bija apmetušies kādā viesnīcā), un tās izjuka, kad 1917. gada augustā Kafkam sākās asiņošana, kas, kā vēlāk izrādījās, liecināja par tuberkulozi. Viņš pārcēlās uz laukiem, nebūdams skaidrībā par to, cik ilgi viņam vēl atlicis dzīvot. Kopš tā laika īslaicīga atgriešanās pie darba mijās ar sanatoriju apmeklējumiem, līdz beidzot viņš aizgāja priekšlaicīgā pensijā. 1919. gadā uz īsu brīdi Kafka bija saderinājies ar Jūliju Vorižeku (Julie Wohryzek), divdesmit trīs gadus vecu sekretāri, bet arī šīm attiecībām pienāca gals, kad Kafka satika Milēnu Polaku (Milena Polak) (dzimušu Jesensku), apgarotu žurnālisti, kura cieta no sava vīra nevērības un vēlāk iztulkoja dažus Kafkas stāstus čehu valodā. Tā kā Milēna dzīvoja Vīnē, viņi satikās tikai dažas reizes, un jau 1921. gadā viņu sarakste pārtrūka. Divus gadus vēlāk Kafka beidzot pameta Prāgu un apmetās uz dzīvi Berlīnē kopā ar Doru Diamantu (Dora Diamant), jaunu sievieti, kura bija aizbēgusi no savas stingri ortodoksālās ebreju ģimenes Polijā. Tomēr Kafkas veselības stāvoklis pasliktinājās tik strauji, ka 1924. gada 3. jūnijā, pēc daudzkārtējiem braucieniem uz slimnīcām un sanatorijām Vīnes apkaimē, viņš nomira. Kafkas dzīves laikā tika izdotas septiņas nelielas grāmatas, viņš atstājis arī trīs nepabeigtus romānus un neskaitāmas piezīmju grāmatiņas un dienasgrāmatas, kuras mūsu rīcībā ir nonākušas tikai tāpēc, ka viņa draugs Makss Brods (Max Brod, 1884-1968) savulaik neizpildīja Kafkas lūgumu un tās nesadedzināja. Šie materiāli veicināja Kafkas kultūras ikonas rašanos. Pītera Kapaldi (Peter Capaldi) īsfilma “Franca Kafkas brīnišķīgā dzīve” (1994) reproducē mītu par Kafku kā savrupu vientuļnieku – pēc neveiksmīga mēģinājuma uzrakstīt stāsta “Pārvērtība” pirmo rindiņu “K. kungs” beidzot pievēršas Ziemassvētku svinībām un atraisās tiktāl, ka paziņo: “Sauciet mani par F.” 20. (un arī 21.) gadsimtā pret mocekli Kafku izturas tāpat, kā 19. gadsimtā izturējās pret drūmo Baironu. Vārdam “kafkisks” it tikpat lielas izredzes kļūt par īpašības vārdu, kādas savulaik bija vārdam “baironisks”. Bairons tēloja likumpārkāpēju un baudkāru aristokrātu, kas nicina sociālus un reliģiskus aizliegumus, taču Kafkas tēls ir demokrātiskāks. Kafkas biogrāfijas pasaulīgums apliecina, ka viņš ir viens no mums: viņa dzīve bija ikdienišķa, viņš izjuta un iztēlojās ikdienišķas bailes, ciešanas un izmisumu. Pateicoties mūsu tiešajai pieredzei, iztēlei un pat murgiem, Kafkas pārdzīvojumi mums liekas saprotami, tāpēc mēs spējam just viņam līdzi. Mītu par Kafku, tāpat kā mītu par Baironu, ir radījis pats rakstnieks. Ja ar mītu nesaskanēja viņa dzīves fakti, tad to vēl vairāk pastiprināja viņa izteikumi – viņš veidoja un pārstrādāja savu pieredzi vispirms privātai, bet vēlāk arī publiskai lietošanai. Abos gadījumos ir grūti atšķirt autoru no viņa literārā portretējuma. Bairona piekritēji iztēlojās, ka darbu autors ir nomākts un dzīvē vīlies tikpat lielā mērā, kā viņa literārie tēli Čailds Harolds un Manfrēds. Tikpat neiespējami ir nošķirt Kafku no viņa romānu galvenā varoņa, kura vārds pamazām kļūst arvien īsāks (Karls Rosmans, Jozefs K. un beidzot vienkārši K. romānā “Pils”). Arī pašam Kafkam tas sagādāja zināmas grūtības – 1922. gada janvārī, reģistrējies kādā viesnīcā, viņš pamanīja, ka administrācija ir pieļāvusi kļūdu un pierakstījusi viņu kā “Jozefu K[afku]”; “Vai izlabot viņus vai arī ļaut, lai viņi izlabo mani?” viņš rakstīja savā dienasgrāmatā. Tā kā mūsu priekšstatu par Kafku ir veidojis viņš pats, diez vai mums izdosies aizrakties līdz īstajam Kafkam. Nemierīgais dienasgrāmatu rakstītājs, garu, ciešanu pilnu vēstuļu autors ir tikpat lielā mērā īstais Kafka kā augsti kvalificētais profesionālis, aizrautīgais sportists amatieris un rakstnieks, kurš reizēm apmaldījās savos romānos un stāstos. Mūsu mērķis nav labot ikonisko Kafkas tēlu, bet gan atgriezties pie viņa daiļrades, lai noskaidrotu, kā viņš ir izmantojis savu dzīvi šāda tēla uzturēšanai. Vienlaikus jāatzīst, ka visiem labi zināmie Kafkas dzīves fakti bieži vien izrādās kļūdaini, pie kā vainīgi agrīnie Kafkas biogrāfiju un memuāru autori, taču šīs neprecizitātes var novērst, piedāvājot niansētu un pilnīgu Kafkas dzīves un tā laika vēsturiskā konteksta rekonstrukciju. Tomēr sāksim ar pašu Kafku. Kafkas paškritiskā attieksme nereti robežojās ar apmātību. Spriežot pēc vēstulēm un dienasgrāmatu ierakstiem, varam secināt, ka viņš ir daudz domājis par savu dzīvi un to, kāpēc tā nav izdevusies, kā gribēts. Tas netieši atspoguļojas arī viņa daiļradē. 1914. gada 15. oktobrī, kādā vaļas brīdī strādājot pie “Procesa”, viņš raksta: “Divu nedēļu ilgs darbs, gandrīz pilnīga [!] mana stāvokļa izpratne.” Lai arī Kafkas pieredzi un daiļradi saista neskaitāmi pavedieni, kurus būtu vērtīgi mēģināt atšķetināt, viņa darbus nedrīkst reducēt tikai uz varbūtēju biogrāfisko izcelsmi. Kafka izraisa interesi tieši tādēļ, ka viņa darbi daudzkārt pārspēj to tapšanas nosacījumus.   “Vēstule tēvam” Lai gūtu kādu izpratni par to, kā Kafka sāka izdomāt pats savu dzīvi, pievērsīsimies viņa garākajam tekstam, kurā viņš nododas pašanalīzei – pazīstamajai 1919. gadā sarakstītajai vēstulei tēvam. Tā atspoguļo Kafkas pārdomas par attiecībām ar tēvu. Liekas, viņš gribējis to nosūtīt, lai uzlabotu abu saspīlētās attiecības, taču Kafkas māte un māsa Otla, kurām Kafka pirms tam vēstuli bija parādījis, viņu atrunājušas. Kafka to saglabājis un 1920. gadā iedevis izlasīt Milēnai, lai viņa varētu Kafku labāk saprast. Šī vēstule ir mēģinājums tikt galā pašam ar sevi un distancēties no tēva. Ņemot vērā vēstules nozīmi Kafkas personības attīstībā, būtu nepareizi uzskatīt, ka vēstulē atrodams patiess tēva portretējums. Tomēr nav pamata domāt, ka pilnīgi viss tajā būtu sadomāts – vēstule patiešām sniedz ticamu varaskāra cilvēka atainojumu. Hermanis Kafka bijis autodidakts. Viņš uzaudzis galējas nabadzības apstākļos Osekā, mazā ciematiņā Bohēmijas dienvidos. No septiņu gadu vecuma viņam nācies pelnīt sev iztiku, apstaigājot tuvākos ciemus un iznēsājot dažādas preces. Kavējoties atmiņās par bērnībā un jaunībā pārciestajām grūtībām, Hermanis pārmetis bērniem, ka viņi nenovērtējot pārticības līmeni, ko viņiem nodrošina vecāki. Pateicoties cītīgam darbam un laulībai ar turīga alus darītavas īpašnieka meitu Jūliju Leviju (Julie Loewy), Hermanim izdevies Prāgā atvērt pašam savu veikalu. Būdams pašpārliecināts, bet ne iejūtīgs, Hermanis audzinājis dēlu rotaļīgas stingrības garā (trenkājot viņu apkārt galdam) un vienmēr pārspīlējis draudus, kas mazajam zēnam iedvesuši šausmas (“Es uzšķērdīšu tevi kā zivi!”). Kafka atceras, ka reiz, būdams vēl mazs zēns, nakts vidū ar savām raudām pamodinājis vecākus, un tēvs izcēlis viņu no gultas un atstājis vienu pašu verandā, liekot Kafkam saprast, ka salīdzinājumā ar tēvu viņš nav nekas. Hermaņa Kafkas tirānija, kā to vēlāk nosauca viņa dēls, izpaudusies gan veikala apsaimniekošanā, gan mājās. Bērniem viņš veltījis sarkasma pilnu kritiku, pret saviem padotajiem izturējies nicinoši un nežēlīgi. Reiz visi veikala darbinieki iesnieguši atlūguma rakstu un Francam nācies pierunāt viņus atgriezties. Tolaik viņš diez vai apzinājās vilšanos, ko viņa tēvs izjuta ikreiz, kad kāds atsacījās izpildīt viņa acīmredzami saprātīgās pavēles, un atsvešināšanās sajūtu, kas tēvu šķīra no bērniem, it īpaši no Franca un ekscentriskās jaunākās meitas Otlas. Kafka, šķiet, neapzinājās savu vecāku pieķeršanos vienīgajam izdzīvojušajam dēlam (pārējie divi nomira piecpadsmit un sešu mēnešu vecumā) un cerības, ko Francs – atšķirībā no Bruno Kafkas, Franca brālēna, ievērojama jurisprudences pasniedzēja un nozīmīga politiskā darbinieka – nebija attaisnojis. Profesionālā izaugsme un laulība Francu neinteresēja. Kā norāda pats Kafka, viņš mūžam atradies sava tēva ēnā. Hermaņa smagnējais augums (kas bērnam likās neaptverams), uzkrītošā pašpaļāvība un neapšaubāmā autoritāte padarīja viņu par milzi. “Tavs ķermenis mani nomāca,” Kafka rakstīja vēstulē, atceroties gadījumu pie baseina, kad, pārģērbjoties pirms peldēšanas, tēva kuplās miesas priekšā Francs jutās kā “vārgs, apskatei izstādīts skelets, kuram ir bail no ūdens un kurš nespēj atdarināt brašās kustības”. Pie galda Hermanis ēdienu rijis karstu, lieliem kumosiem un ar visiem kauliem, bet pārējiem aizliedzis tā darīt. (Tas iedvesmoja Kafku radīt vairākus rijīgus tēlus, piemēram, nesātīgo Grēna kungu darbā “Bezvēsts pazudušais” un kanibālu, kurš parādās stāsta “Badošanās mākslinieks” uzmetumā.) Kafka turpināja augt un kļuva arvien kārnāks, un arī kustības īpaši veiklākas nekļuva. Fiziskās paļāvības trūkumam pievienojās vispārēja nedrošība. Viņš apzinājās, ka nekad nevarēs pārspēt savu tēvu. Viņa klātbūtnē Francs sāka stostīties un beigās vispār izvairījās runāt. Hermanim patika izrīkot visus pēc sava prāta un pašam ne par vienu nelikties ne zinis. Šīs harismātiskās varas dēļ nebija iespējams apšaubīt nevienu viņa apvainojumu vai pārmetumu neatkarīgi no teiktā atbilstības realitātei un iekšējās loģikas. “Manās acīs tu vienmēr esi bijis tirāns, kura tiesības uz varu garantē nevis darbi, bet persona. Vismaz tā man likās.” Kā tintes traips, kas izplūst uz pasaules kartes, savā varā pārņemdams arvien jaunas teritorijas, Kafkas tēvs aizņēma pilnīgi visu dzīves telpu, neatstājot Francam ne mazāko stūrīti. Nespēdams atdarināt tēvu, Kafka vainoja sevi, un, kā viņš pats rakstīja: “Tevis dēļ es zaudēju pašpaļāvību un tās vietā iemantoju pašpārmetumu bezgalīgo nastu.” Hermaņa Kafkas pārraudzībā atradās arī laulība un viss, kas ar to bija saistīts. Hermanis bija precējies; Francs vēl nebija, bet viņam tas katrā ziņā bija jādara. Kafka apzinājās, ka viņam nav izvēles: Ja es kaut ko gribu mainīt mūsu attiecībās, kas izveidojušās īpaši neveiksmīgas, ja gribu kļūt patstāvīgs, man jādara kaut kas tāds, kam vispār nebūtu nekāda sakara ar Tevi, ja vien tas vispār iespējams; precības ir visaugstākais un arī iespēja ar vislielāko godu iemantot patstāvību, tomēr tām ir visciešākais sakars ar Tevi.   Kafkas teiktajā varam saskatīt tipisku Edipa kompleksu. Lai pieaugtu, vīrietim jāatdarina un vienlaikus jāpārspēj tēvs, izkarojot sev vietu ģimenē un sabiedrībā. Šajās sacensībās ievērojama loma ir konfrontācijai. Kafka atceras, ka bērnībā nav izjutis ne mazāko interesi par seksu, tāpēc ikviens mājiens uz to viņu dziļi aizvainojis. Hermanis Kafka turpretī saucis lietas īstajos vārdos un reiz netieši licis saprast, ka dēlam būtu jāapmeklē bordelis. Francam savukārt šķita, ka tā ir “visnetīrākā padarīšana pasaulē”. Kafkas vārdiem runājot, interesi par sievietēm nomāca vājuma, nedrošības un vainas sajūta, ko zēnā bija radījis viņa tēvs. Vai Kafka varēja atbrīvoties no tēva ietekmes? Viena no iespējām bija veidot karjeru, un Kafka atzīst, ka vismaz specialitātes izvēlē vecāki viņam ļāvuši pilnīgu rīcības brīvību. (Būtu pārsteidzīgi nenovērtēt šāda žesta nozīmi. Studijas universitātē nozīmēja, ka viņam jādzīvo vecāku maizē vēl četrus gadus, un bija skaidrs, ka arī pēc studiju beigšanas vēl būs nepieciešams laiks, pirms Kafka nostāsies uz savām kājām un varēs palīdzēt vecākiem.) Tomēr šādi iegūtai brīvībai nebija nekādas vērtības. Vainas sajūtas mocītajam Kafkam, kurš bija pārliecināts, ka neizturēs gala pārbaudījumus, skolas gaitas nespēja sniegt mierinājumu. Lai arī Kafka nekad nevienā eksāmenā neizkrita, viņš interesējās par mācībām tāpat kā “bankas darbinieks, kurš, izkrāpis klientiem naudu, interesējas par ikdienas naudas darījumiem, lai arī patiesībā vienīgais, kas viņam patiešām rūp, ir doma, ka viņu tūlīt atmaskos”. Tā kā neviens mācību priekšmets neizraisīja īpašu interesi, Kafka izvēlējās jurisprudenci, kas viņam derdzās tikpat lielā mērā kā visi pārējie. “Pirms eksāmeniem es vienmēr izjutu milzīgu sasprindzinājumu un mana intelektuālā ēdienkarte sastāvēja no zāģu skaidām, ko pirms manis jau bija paspējuši sagremot neskaitāmi citi studenti.” Neskatoties uz Kafkas minētajiem studiju izvēles iemesliem – un tie nenoliedzami balansē uz absurda un mazohisma robežas –, tolaik jurisprudences apgūšana bija ierasta lieta, jo tā solīja dažādas darba iespējas tiesā, rūpniecībā, tirdzniecībā un valsts iestādēs. Tāpēc studenti bez īpašām ambīcijām vai plāniem visbiežāk studēja tieši tiesību zinības. Vēl viens bēgšanas ceļš veda uz literatūru. Kafka atzīst, ka rakstīšana viņam sagādājusi zināmu atvieglojumu, taču nav sniegusi brīvības sajūtu. Par ko gan Kafka varēja rakstīt? “Viss, ko es esmu sarakstījis, ir saistīts ar tevi. Es tikai pierakstīju to, ko nevarēju tev pateikt atklāti.” Protams, Kafka pārspīlē, taču nomācoša tēva tēls parādās gan stāstā “Spriedums”, gan “Pārvērtībā”. Pirmajā gadījumā tēvs notiesā dēlu uz nāvi noslīkstot, otrajā – tēvs nomētā dēlu (kurš tagad ir pārvērties par kukaini) ar āboliem, līdz dēls no ievainojumiem mirst. Šie vienlaikus šausmīgie un smieklīgie tēli liecina par Kafkas vēlmi distancēties no paša dzīves un iegūt pār to kontroli. Taču vēstulē tēvam viņš izsakās par rakstīšanu kā par vēl vienu atkarības formu – Kafkam neizdodas aizbēgt no dzīves un atrast patvērumu literatūrā, jo literatūra ir dzīves spogulis. Ko par Kafku liecina tēvam rakstītā vēstule? Tā sniedz sakāpināti dramatisku, bet ticamu rakstnieka portretējumu. Viņa pašnovērtējumu ir iedragājusi raupjā audzināšana un apziņa, ka viņš nespēj attaisnot vecāku cerības. Kafka uzskata sevi par neveiksminieku. Vecāku izdarītā spiediena dēļ viņš ir pārliecināts, ka vajag apprecēties un nodibināt ģimeni. Viņš ir gana vērīgs, lai aptvertu dilemmu, kuras priekšā jūtas bezspēcīgs – lai arī tēvs mudina Kafku apprecēties, audzināšana viņu ir padarījusi laulības dzīvei pilnīgi nepiemērotu. Viņa rakstītā vēstule tam ir labs pierādījums. Jādomā, Kafka ir gribējis atsvabināties no tēva ietekmes, bet vēstule apliecina, ka tas nav iespējams: Francs ir tiktāl nonācis sava tēva varā, ka Hermanis Kafka ir kļuvis par nepieciešamu viņa pašapziņas nosacījumu. Dīvainā kārtā šajā vēstulē Kafkas mātei atvēlēta pavisam niecīga loma. Viņa ir atkarīga no tēva un stāv viņam pārāk tuvu, lai spētu pasargāt bērnus no viņa patvaļas. Taču, pildot vidutājas lomu, māte ir nelaimīga – viņai jācieš gan vīra, gan bērnu dēļ. “Pār viņu bira apvainojumi un pazemojumi ne tikai no Tavas, bet arī no mūsu puses.” Precīzu Kafkas ģimenes dzīves atspoguļojumu mēs varam atrast gan stāstā “Spriedums”, gan “Pārvērtībā”: pirmajā varoņa māte ir mirusi, bet otrajā, lai arī paliek uzticīga savam “nabaga dēlam”, ir bezspēcīga, un saspīlējuma brīdī zaudēt samaņu ir labākais, uz ko viņa ir spējīga. Vērojot Kafkas dzīvi psihoanalītiķa acīm, tomēr varam secināt, ka viņa raksturu ietekmējusi ne tikai tēva virskundzība, bet arī nepiepildītas ilgas pēc mātes maiguma. Kafkas dienasgrāmatās lasāms, ka māte “birdinājusi asaras” sava dēla dīvainību dēļ, šādi tikai vairojot Franca aizkaitinājumu, un viņu starpā vienmēr ir valdījis pilnīgs izpratnes trūkums. Dienasgrāmatās Kafka žēlojas, ka māte uzskatot viņu par parastu jaunekli, kuram nu būtu pienācis laiks mest niķus pie malas, atrast dzīvesbiedri un nodibināt ģimeni. Par abu atsvešināšanos un tās aizsegā slēpto mīlestību liecina aizkustinoša piezīme, ko kādā vēstulē Felīcei Francs ierakstīja postskriptā: Brīdī, kad es gribēju izģērbties, manā istabā ienāca māte, lai noskaidrotu kādu nenozīmīgu sīkumu. Pēc tam, jau ejot ārā pa durvīm, viņa palūdzu atļauju mani pirms gulētiešanas noskūpstīt. Viņa nebija to darījusi jau daudzus gadus. Es piekritu, un māte atzinās, ka agrāk viņai vienkārši neesot bijis drosmes: “Man likās, ka tu iebildīsi, bet, ja tev patīk, tad patīk arī man.” Vēstule tēvam ir ārkārtīgi nozīmīga. Tā palīdz labāk saprast gan Kafkas pieredzi, gan viņa centienus izprast pašam sevi. Taču vienlaikus tas ir arī stāsts, ko Kafka stāsta pats sev, lai sakārtotu savu dzīvi. Pat psihoanalīzes ceļā iegūtie rezultāti ir vērtīgi tikai tiktāl, ciktāl tie spēj nodrošināt mūs ar jēdzīgu stāsta versiju, kas skaidro, kā mēs esam kļuvuši tādi, kādi esam. Tomēr vēstulē pavīd arī vainas apziņas tēma, kas parādās viņa daiļradē, sākot ar darbu “Bezvēsts pazudušais”. Patiešām, viltīgā baņķiera tēlā mēs varam saskatīt “Procesa” iedīgļus.   Laulība Vēstule tēvam sniedz liecības par divām svarīgām Kafkas dzīves komponentēm: viņa attieksmi pret laulību un rakstniecību. Kafka runāja un uzvedās tā, it kā pats svarīgākais viņa dzīvē būtu apprecēties: Apprecēties, nodibināt ģimeni, visus bērnus, kas gribēs nākt pasaulē, pieņemt, nosargāt šai nedrošībā un pat mazliet vadīt, ir augstākais, kas cilvēkam vispār var izdoties.   Šī teikuma intonācija ir dīvaini bezpersoniska. Vēstulē tēvam Kafka raksta par izvēli, ko ir izdarījis nevis viņš pats, bet kāds “cilvēks”. Mēģinādams iejusties šī cilvēka ādā, Kafka ne tikai nonāca jau zināmās dilemmas priekšā, bet nostādīja sevi neizdevīgā situācijā arī dzīvesbiedres meklējumos. Nav šaubu, viņš dievināja četrus gadus jaunāko, labi izglītoto un neparasti apdāvināto Felīci Baueri, taču viņu attiecības bija viscaur platoniskas. Pēc tikšanās 1915. gada janvārī Kafka ierakstīja savā dienasgrāmatā: “Tikai vēstulēs es spēju izjust to siltumu, ko sniedz attiecības ar mīļoto sievieti. Ko tādu esmu piedzīvojis tikai Cukmantelā un Rivā, bet pret F. es jūtu nebeidzamu apbrīnu.” Īslaicīgie brīvdienu romāni 1905. gadā Cukmantelas un 1913. gadā Rivas kūrortā nevienam nesagādāja īpašas rūpes, turpretī gatavošanās laulībai ar inteliģento Felīci apliecināja, ka Kafkam trūkst mēra sajūtas. Šķita, ka viņš gatavojās atkārtot vecāku stindzinošo attiecību modeli. Kopā ar līgavu viņš apstaigāja mēbeļu veikalus, lai arī Kafkas iztēle raisījās pretējā virzienā un viņam nemitīgi uzmācās domas par kapakmeņiem. Felīce uzstāja, ka viņu kopīgajā dzīvoklī jāvalda “īpašai gaisotnei” – šo vārdu salikumu Francs nevarēja ciest. Saderināšanās dienā Kafka jutās “kā nāvei lemts noziedznieks”. Viņa vairāk nekā piecsimt Felīcei nosūtītās vēstules un pastkartes apliecina nepiepildītas ilgas, dīvainu atsvešinātību un spēcīgu vēlmi uzzināt par Felīci pēc iespējas vairāk, kas dažbrīd atgādina neapzinātus mēģinājumus viņu uzraudzīt. Taču, šķiet, Kafka tā arī neuzzināja par nesaskaņām, kas valdīja Felīces ģimenē – viņas tēvs bija aizgājis no mātes un jau vairākus gadus dzīvoja kopā ar jaunu mīļāko; viņas brālis bija iesaistījies apšaubāmās afērās un galu galā aizmucis uz Ameriku; viņas neprecētā vecākā māsa gaidīja bērnu, un Felīce bija vienīgā, kura to zināja. Lai arī viņas vēstules Kafkam nav saglabājušās, var pieņemt, ka Francs viņai licies interesants, bet arī kaitinošs un apnicīgs, tāpēc 1914. gada 12. jūlijā Felīce saderināšanos atcēla. Tomēr ar to viņu sarakste nebeidzās, un 1917. gada vasarā viņi saderinājās atkal. Arī attiecībās ar Milēnu Kafka neievēroja mēru un daudzkārt rīkojās neatbilstoši situācijai, lai arī intelektuālā ziņā viņi viens otram bija daudz tuvāki. Vēstulēs Francs bija kļuvis atklātāks, viņš rakstīja par bailēm un nedrošības sajūtu, un visai ekstravaganti nomelnoja pats sevi. Kafka iztēlojās, ka mirst netīrībā un pamestībā un ka pie viņa ierodas “vissvētlaimīgākais no visiem eņģeļiem” – Nāves eņģelis. Šoreiz mūsu rīcībā atrodas arī Milēnas vēstules. Gan attiecību laikā, gan pēc to izbeigšanās viņa sarakstījās ar Maksu Brodu, kuram sūdzējās par Kafkas nepraktiskumu pat tādās ikdienišķās lietās kā pasta nodaļas apmeklējums, un naivo, apbrīnas pilno skatienu, ko viņš veltīja cilvēkiem tikai tāpēc, ka viņi labi pieprot savu amatu (tas attiecās arī uz pašu Milēnu un viņas vīru Ernstu Polaku, pazīstamu brunču mednieku). Milēna norādīja arī uz Kafkas apbrīnojamo raksturu – viņa spēju domāt par pasauli kā par kaut ko bezgalīgi dīvainu: Viņš jūtas vainīgs un vājš, bet es neesmu satikusi nevienu cilvēku, kam piemistu tāds neatkārtojams spēks, tāda absolūta, nesatricināma tiekšanās pēc pilnības, skaidrības un patiesības.   Citu posmu Kafkas jūtu dzīvē iezīmē attiecības ar gados jaunākām sievietēm, kuras atšķirībā no Felīces un Milēnas nevēlējās viņu idealizēt. 1919. gadā brīvdienās Kafka iepazinās ar Jūliju Vorižeku. Par šo sievieti mums nav zināms gandrīz nekas, izņemot to, ka Hermanis Kafka neatbalstīja viņu sasteigto saderināšanos un ka tieši tas pamudināja Francu uzrakstīt viņam vēstuli. Pēc tam Kafkas dzīvē parādījās Milēna un viņš zaudēja interesi par Jūliju, kas nabaga sievieti noveda izmisumā: “Vai tiešām tu mani vairs negribi?” viņa Kafkam vaicāja. Krietni daudzsološākas bija attiecības ar Doru Diamantu, kura tāpat kā Felīce un Milēna vēlāk izpelnījās sabiedrības atzinību. Viņi satikās 1923. gada augustā ceļojuma laikā. Divdesmit piecus gadus vecā Dora, piecpadsmit gadus jaunāka par Kafku, tolaik dzīvoja Berlīnē. Viņus vienoja aizraušanās ar cionismu un ebreju kultūru, un tā iespaidā viņi plānoja emigrēt uz Palestīnu un atvērt tur restorānu, kur Dora uzņemtos šefpavāra pienākumus, bet Francs iejustos viesmīļa lomā. Šī iecere nepiepildījās, taču Dora palīdzēja Kafkam izrauties no ģimenes valgiem un aizbraukt no Prāgas. Berlīnē pavadītais laiks bija vislaimīgākais Kafkas mūžā, bet tam pielika punktu atkārtots tuberkulozes saasinājums. Vēlāk Dora (tāpat kā Milēna) kļuva par atzītu aktrisi un pārliecinātu komunisti. Viņa emigrēja uz Padomju Savienību un pēc tam uz Angliju; Dora nomira 1952. gadā Londonā. Par Kafkas sarežģītajām attiecībām ar sievietēm liecina dienasgrāmatu ieraksti un garās, kā apmātībā rakstītās vēstules. Tās mudina mūs izvirzīt dažādus pieņēmumus, piemēram, ka Kafka bijis homoseksuāls, lai arī šāda hipotēze balstās visai naivā dzimumidentitātes izpratnē. Tomēr ir zināms, ka iztēlē Kafka uzbūris arī viendzimuma mīlestības ainas. Viņam patika uzturēties vīriešu sabiedrībā neatkarīgi no tā, vai tika runāts par sportu vai literatūru. Šīs sanāksmes apmeklēja arī viņa draugs Makss Brods un omulīgais Prāgas vācu literatūras brīnums Francs Verfels (Franz Werfel). Kafka interesējās par Vanderfogelas kustību, tās piekopto vīrišķības kultu un rīkotajiem jauniešu pārgājieniem. Ar lielu aizraušanos Francs izlasījis kustības līdera Hansa Blīera (Hans Blüher) grāmatu, kurā galvenā vieta ierādīta vīriešu draudzības aprakstam. 1917. gada 20. oktobrī Francs aizsūta Brodam sajūsmas pilnu vēstuli: “Nesen sapnī es noskūpstīju Verfelu; domāju, ka tas notika Blīera grāmatas iespaidā.” Kustības biedru aprindās jūtu izrādīšana vīrietim bija parasta lieta, ja vien vārdiem nesekoja arī darbi, un vairākās vēstulēs Kafka pateicībā par Broda dāvanām viņu “skūpsta”. Darba “Bezvēsts pazudušais” pirmajā daļā mēs redzam, ka galvenos varoņus, Karlu Rosmanu un kurinātāju, saista viendzimuma attiecības. (Šo daļu Kafka publicēja atsevišķi ar nosaukumu “Kurinātājs”.) Stāsta uzmetuma “Kaldas dzelzceļš” galvenais varonis dzīvo nošķirtībā Krievijas vidienē, un viņa mieru pārtrauc tikai nejauši Inspektora apmeklējumi, kas parasti beidzas ar kaislīgiem apskāvieniem. “Pils” kulminācijas brīdī K. redz sapni, kurā Pils sekretārs viņam parādās kaila grieķu dieva apveidā (ar “grieķisks” saprotot homoseksualitāti). Turpretī heteroseksuāli dzimumsakari Kafkas daiļradē tēloti kā kaut kas atbaidošs un pretīgs. Darbā “Bezvēsts pazudušais” slepkavnieciski noskaņotā Klāra pavedina Karlu un tad ar japāņu cīņas mākslas cienīgu paņēmienu nogāž puisi no kājām. “Procesā” kairinošā Lēnija savaldzina Jozefu K.; viņai paslīd kāja, un Jozefs cenšas viņu noķert. Kad abi attopas uz grīdas, viņa uzvaroši paziņo: “Nu tu esi mans.” Pati šausmīgākā aina – K. un Frīdas nodošanās mīlestībai uz grīdas starp peļķēm – atrodama “Pilī”, lai arī notikumu liriskais apraksts mudina domāt, ka sekss, neskatoties uz to, ka ir netīrs un pretīgs, var būt arī patīkams un paust mīlestību. Kafka atzinies Milēnai, ka dažreiz viņš jūtoties kā mūžīgais žīds, kurš “bezmērķīgi klejo šajā nejēdzīgajā, nekrietnības pārņemtajā pasaulē”; taču vienlaikus viņš rakstīja, ka “sekss ļauj iztēloties to gaisotni, kas paradīzē valdīja vēl tad, kad cilvēks nebija kritis grēkā”. Ir grūti izsekot Kafkas iztēles līkločiem; drīzāk mums būtu jāpārlasa viņa darbi un jānovērtē emocionālā atklātība, ar kādu viņš pauž vārdos gandrīz neizsakāmas sajūtas.   “Literatūra ir mana dzīve” Kafkas precību nodomus kavēja viņa dedzīgā aizraušanās ar literatūru, un diez vai būtu iespējams pārspīlēt rakstīšanas nozīmi viņa dzīvē. Kad Felīce parādījusi viņa rokrakstu grafologam, kurš tajā saskatījis “literāru ievirzi”, Kafka atbildējis: “Es neesmu literāri ievirzīts, literatūra ir mana dzīve, un tāda tā arī paliks.” Viņš baidījies, ka laulība varētu laupīt viņam tik nepieciešamo nošķirtību. Kad Felīce ierosinājusi, ka viņa varētu sēdēt tajā pašā istabā, kur Kafka strādā, viņš atbildējis, ka vislabprātāk rakstītu pagraba vistālākajā stūrī, kur viņu neviens netraucētu, un tikai reizēm viņš aizietu līdz durvīm, aiz kurām viņam būtu atstāta maltīte. Taču arī tad, kad Kafka varējis baudīt vientulību, rakstīšana prasījusi smagu darbu un nesusi vilšanos. Viņa dienasgrāmatas ir pilnas ar lappusi vai pāris lapu gariem stāstiem; tie mijas ar pašpārmetumiem un žēlošanos par nespēju rakstīt gana labi. Tikai lāgiem darbs gājis no rokas, un stāsti raisījušies it kā paši no sevis; viena no tādām reizēm bijusi 1912. gada 22. septembra nakts, kad vienā elpas vilcienā, no desmitiem vakarā līdz sešiem rītā viņš uzrakstījis stāstu “Spriedums”. Nākamās dienas ieraksts dienasgrāmatā vēstī: “Tieši tā ir jāraksta – pilnīgā miesas un gara saskaņā.” Ar Felīci viņi bija iepazinušies pirms mēneša, un vēlāk Brodam viņš rakstīja, ka, strādājot pie stāsta noslēguma daļas, viņš esot domājis par spēcīgu ejakulāciju; stāsta pēdējais vārds Verkehr nozīmē “ceļu satiksmi”, bet tikpat labi tas var būt arī “dzimumakts”. Vai seksualitāte, ko Felīce atmodināja, izpaudusies arī rakstniecībā? Kad Kafka bijis mierā ar padarīto, rakstīšana palīdzējusi distancēties no sāpēm un nedrošības sajūtas. Tāpēc reizēm tieši nepatīkami notikumi rosinājuši Kafku sēsties pie rakstāmgalda. Kad izjuka saderināšanās ar Felīci, Kafka uzrakstīja darbus “Process” un “Labošanas darbu kolonijā”, un šo pāris mēnešu garo posmu dienasgrāmatā viņš pats apzīmējis kā “tribunālu”, (tādējādi piesaukdams taisnīguma un tiesas metaforu, kas caurvij abus stāstus), bet pirmais romāna “Pils” melnraksts tapis laikā, kad sāka izirt viņa attiecības ar Milēnu. Jādomā, Kafka pievērsies rakstīšanai, lai izvairītos no nepieciešamības pārdomāt notiekošo. 1922. gadā viņš atzīmēja, ka rakstīšanas sniegtais mierinājums slēpjoties apstāklī, ka tā pasargā viņu no paša vērtējošā skatiena, ļauj izkāpt no pašradīto “slepkavu rindas”, kas atceļ jebkuras rīcības jēgu, – rakstot viņam izdodoties atrast “jaunu skatpunktu, kas nevis ļauj uz visu skatīties labāk vai skaidrāk, bet gan – no augšas. Un, jo augstāk paceļas mans skatiens, jo mazāk tam var piekļūt no “rindas”, jo vairāk tas var virzīties pats pēc saviem likumiem, jo līksmāks, nenotveramāks un neatkarīgāks tas kļūst.” Turklāt rakstniecība nebija tikai pašizziņas veids, bet arī laikmeta zīme. Kad 1916. gadā stāstu “Labošanas darbu kolonijā” izdevējs nodēvējis par “bēdīgu”, Kafka viņam piekritis un paskaidrojis: “Mūsu laikmets, un mans laikmets jo īpaši, tiešām ir bēdīgs.” Vēlāk rakstniecību Kafka sācis pielīdzināt mistiskai pienākuma izpildei, un 1917. gadā viņš atzinis: “Es spēju izjust īslaicīgu gandarījumu par tādiem darbiem kā “Lauku ārsts”, taču laimīgs es jūtos tikai tad, kad man izdodas radīt kristāldzidru un nemainīgu pasauli.” Teiktais liecina, ka rakstniecībai Kafkas acīs piemita ne tikai subjektīva, bet arī plašāka nozīme. Par autoritātēm literatūrā Kafka atzina Flobēru, Dostojevski, Kleistu (Heinrich Wilhelm von Kleist) un Grilparceru (Franz Seraphicus Grillparzer). Viņš lasījis šo autoru darbus un personīgos dokumentus ar lielu interesi, cenšoties iejusties viņu ādā. Turklāt Kafku interesēja nevis Grilparcera lugas, kas vēlāk viņu padarīja par izcilāko austriešu dramaturgu, bet gan novele “Nabaga muzikants” (1846), kas vēstī par dedzīgu, bet neveiksmei lemtu mākslinieku un paša rakstnieka ilgo un nelaimīgo mīlestību uz sievieti, kuru viņš tā arī nekad neapprecēja. Dostojevska trimdas laiks Sibīrijā rosinājis Kafkas pārdomas par likumu patvaļu un notiesāto beztiesiskumu – tēma, kurā viņš sāka iedziļināties, būdams saderinājies. Kafku iedvesmoja arī Flobēra dzīve, piemēram, 1868. gada 9. septembra vēstule Žoržai Sandai (tobrīd viņš izmisīgi strādājis pie “L’Education sentimentale” – darba, ko Kafka vērtēja ļoti augstu), kurā Flobērs atzīstas, ka “šis romāns ir mans cietoksnis, un par to, kas notiek aiz tā robežām, es neko nezinu.” Kad Flobēra māsasmeita Karolīna Komanvila (Caroline Commanville) 1909. gadā Prāgā apmeklēja Brodu, viņa izstāstījusi, ka reiz viņus pie sevis esot uzaicinājis kāds draugs, un, redzot namatēva kuplo saimi, Flobērs sērīgi noteicis: “Ils sont dans le vrai” – “Viņiem pieder patiesība.” Šajā izteikumā Kafka saskatījis precīzu sava stāvokļa atainojumu, jo tas, viņaprāt, norāda gan uz literatūrai nestajiem upuriem, gan neatsveramo ieguvumu.  Kafka daudz lasīja, interesējās par jaunāko literatūru un abonēja tā laika vadošo literāro izdevumu “Neue Rundschau” (“Jaunais apskats”). Izdevuma neuzkrītoši konservatīvā gaume itin labi atbilda Kafkas priekšstatam par to, kādai jābūt literatūrai. Viņu neuzrunāja jauno ekspresionistu griezīgais tonis – Kafka dievināja precīzu, lakonisku un atturīgu stilu, kādā rakstīja Pēters Altenbergs (Peter Altenberg) un Roberts Valzers (Robert Walser), īsprozā – Čehovs, un kādi ir arī Tomasa Manna agrīnie darbi. Varbūt kādam tas liksies dīvaini, bet Kafka aizrāvās arī ar Dikensu – no viņa darbiem strāvoja tas dzīvesprieks, kura trūkumu Kafka pastāvīgi izjuta. Arī piedzīvojumu romāni no sērijas “Šafšteina mazās zaļās grāmatas” ietilpuši Kafkas mīļāko grāmatu sarakstā, īpaši viņam patikuši kāda vācu cukurniedru audzētāja un Napoleona kauju aculiecinieka stāsti. Kafka mīļuprāt gājis arī uz kino un bijis kaislīgs vesternu (“Zelta vergi”), trilleru (“Baltā verdzene”) un melodrāmu (“Mazā Lolote”) piekritējs. 1924. gada janvārī rakstītajā vēstulē viņš atsaucas uz Čaplina filmu “Mazulis”, ko tolaik izrādīja Berlīnē, taču netop skaidrs, vai viņš maz iepazinies ar šī slavenā parodijas meistara nesatricināmo izteiksmi un darbiem, kuru intonāciju tik bieži salīdzina ar viņa paša prozu. Iespējams, var likties, ka ģeogrāfisku un lingvistisku apsvērumu dēļ Kafka nav spējis iekļauties Eiropas literārajās aprindās un ka viņam visu mūžu nācies dzīvot “trīskāršā geto” – viņš bija vācu izcelsmes ebrejs, kurš gandrīz visu dzīvi pavadīja Prāgā. Tomēr ir jāņem vērā, ka vācu vidusšķiras minoritātei nemaz neklājās tik ļauni – Prāgā bija vācu skolas, teātri un preses izdevumi, bet 1882. gadā prestižajā Kārļa Universitātē tika izveidota gan čehu, gan vācu nodaļa. Turklāt vācu valodā runājušie iedzīvotāji nedzīvoja nošķirtā pilsētas daļā, tāpēc elementāras iemaņas čehu valodā bija nepieciešamas kaut vai tādēļ, lai ietu iepirkties. Statistikas dati liecina, ka laikposmā no 1880. līdz 1910. gadam Prāgas iedzīvotāju skaits teju divkāršojies (no 260 000 līdz 420 000), savukārt vācu minoritāte no 38 600 (14,6%) sarukusi līdz 32 300 (7,3%). Kafka samērā brīvi runāja, lasīja un rakstīja čehu valodā un dažreiz apmeklēja Čehijas Nacionālo teātri. Vācu valodā viņš runāja ar vieglu akcentu, kas raksturīgs Vācijas dienvidu apgabaliem, piemēram, pieņemto pusdienu un vakariņu apzīmējumu vietā viņš lietoja Mittagmahlen un Nachtmahlen. Viņa runu nedaudz ietekmējusi arī Prāgas izloksne, kā paar (“pāris”) ein Paar vietā. Taču Kafka nekad nav lietojis tā saukto “Prāgas vācu valodu” – noplicinātu un nīkuļojošu dialektu, ko vācu nacionālisti pretstatīja lauku iedzīvotāju “autentiskajai” vācu valodai. Kafkas teksti ir uzrakstīti precīzā un nevainojamā vācu valodā, kas balstās vācu klasiskajā literatūras tradīcijā. Kafka kopā ar draugiem Brodu un Verfelu pārstāvēja Prāgas vācu valodā rakstošo literātu paaudzi (ar nelielu laika nobīdi viņiem var pieskaitīt arī Raineru Mariju Rilki). Viņiem bija lielāka interese par Berlīni un izdevniecību “galvaspilsētu” Leipcigu nekā Austroungārijas kultūras centru Vīni. 1897. gadā Rilke pārcēlās uz Berlīni, jo dzīve Austrijā viņam šķita konservatīva un mietpilsoniska; 1912. gadā Verfels aizbrauca uz Leipcigu, kur 1908. gadā iznāca arī pirmais Broda romāns “Schloss Nornepygge”. Šobrīd tas var šķist pārsteidzoši, bet Berlīnes avangarda aprindas šo darbu uzņēma ar lielu entuziasmu. Savukārt Ernsta Rovolta izdevniecību tolaik apsaimniekoja novatoriski noskaņotais Kurts Volfs, kurš izrādīja lielu interesi par autoriem no Prāgas un 1912. gadā izdeva Kafkas pirmo grāmatu “Vērojumi”. Pavisam Kafkas dzīves laikā iznāca septiņas nelielas grāmatas: “Vērojumi”, “Kurinātājs”, “Sodi”, “Pārvērtība”, “Labošanas darbu kolonijā”, “Lauku ārsts: mazi stāsti” un “Badošanās mākslinieks: četri stāsti”. Šie darbi nodrošināja viņa reputāciju. Roberts Mūzils (Robert Musil), slavenā darba “Cilvēks bez īpašībām” (1930–43) autors, uzrakstīja labvēlīgas recenzijas par darbiem “Vērojumi” un “Kurinātājs” – tās publicēja “Jaunajā apskatā”, ko Mūzils tolaik tikko bija sācis vadīt kā redaktors. Kad Kafkam izteikts piedāvājums iesniegt savus darbus publicēšanai žurnālā, viņam nācies atteikties, jo tobrīd viņš neko jaunu nebija uzrakstījis. 1915. gadā lieliskās komēdijas “Golfa bikses” (1911) autors miljonārs Karls Šternhaims (Carl Sternheim) atteicās no viņam piešķirtās Fontānas balvas par labu Kafkam, kura daiļradi viņš ļoti augstu vērtēja. Tolaik izplatītā prakse publiski lasīt savus darbus Kafkam nelikās īpaši pievilcīga, un viņš ar priekšlasījumiem uzstājās tikai divreiz – 1912. gada 4. septembrī, iepazīstinot Prāgas literārās aprindas ar stāstu “Spriedums”, un 1916. gada 10. novembrī Minhenes Golca mākslas galerijā, kur viņš nolasīja stāstu “Labošanas darbu kolonijā”. Minhenē uz lasījumu bija ieradies arī Rilke, kurš vēlāk izteicis Kafkam atzinību. Tātad būtu visai aplam uzskatīt, ka, dzīvs būdams, Kafka nebija pazīstams plašākās aprindās. Romāni, kas dienasgaismu ieraudzīja pēc viņa nāves 1924. gadā, Kafkas reputāciju vairs būtiski nemainīja. Lai arī pastāv populārs viedoklis, ka viņa darbus 1933. gadā dedzinājuši vācu nacisti, mūsu rīcībā nav neviena pierādījuma tam, ka viņi par Kafku būtu izrādījuši kaut mazāko interesi. Jau 1930. gadā Villa un Edvīns Mūri (Muir) iztulkoja “Pili” angļu valodā, ar to nodrošinot Kafkam starptautisku slavu. 1933. gadā nāca klajā Aleksandra Vjalates (Alexandre Vialatte) “Procesa” tulkojums franču valodā (Le Procès), savukārt romāns “Pils” (Le Château) dienasgaismu ieraudzīja 1938. gadā. Modernā cilvēka pagrimuma tēlojumu kā centrālo Kafkas daiļrades tēmu ir uzsvērusi tieši anglosakšu literatūrkritikas tradīcija, un 1941. gadā V. H. Odens (W. H. Auden) atzīmēja: Ja man lūgtu nosaukt kādu mākslinieku, kurš ar savu laikmetu būtu saaudzis tikpat cieši, kā savulaik bija saaudzis Dante, Šekspīrs un Gēte, pirmais, kas man nāk prātā, ir Kafka.   Tomēr ir jāņem vērā, ka šādu priekšstatu par Kafku ir veicinājuši vairāki faktori. Kā vienu no tiem jāatzīmē 1937. gadā izdotie Maksa Broda memuāri, kas žanra ziņā vairāk atgādina svēto dzīves aprakstus. 1947. gadā tie iztulkoti arī angļu valodā. Broda tēlojumā Kafka parādās kā apskaidrotais, kuru ir sasniegusi vēsts par sava laikmeta postu. Arī Gustava Januha (Gustav Janouch) 1951. gadā sarakstītajā darbā “Sarunas ar Kafku” mēs atrodam līdzīgu Kafkas daiļrades interpretāciju – viņu ieceļ priesteru kārtā un viņam uztic savas pagrimušās paaudzes dziedināšanu. Atstājot novārtā autentisko pirmavotu sniegtās liecības, šī grāmata ir viscaur sadomāta, lai arī dažreiz to uzskata par ticamu Kafkas domu un pārdzīvojumu izklāstu. Tomēr nevar noliegt – Kafkas darbi ir pieskaitāmi modernisma literatūrai. Tie nezaudē aktualitāti arī mūsdienu lasītāja acīs un sniedz bagātīgu izejmateriālu eksistenciālisma, strukturālisma un pat postkoloniālisma literatūrkritikas tradīcijai. Daudzpusība un daudznozīmība, kas raksturīga klasikai, attiecināma arī uz Kafkas daiļradi, bet paņēmienus, kurus Kafka izmanto, apskatīšu nākamajā grāmatas nodaļā. Necentīšos “atšifrēt” Kafku vai noskaidrot, ko viņš “grib pateikt”, jo vienīgais veids, kā saprast šo sarežģīto autoru, ir lasīt, pārlasīt un pārdomāt viņa darbus, tāpēc nākamā grāmatas nodaļa veltīta Kafkas lasīšanas pieredzes analīzei. Fragments no Ričija Robertsona grāmatas 'Kafka. Ļoti saistošs ievads'. No angļu valodas tulkojusi Jana Kukai


 
publikācijas
2
pēdējā publikācija pirms
16 gadi
vērtējumi
1
kopā saņemti komentāri
1
kopā izteiktie komentāri
0
 
Populārākās autora Tēmas

Visi autora raksti

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!