. Epikūrs

Autors

  Epikūrs no Samosas ir iedibinājis epikūriešu skolu filozofijā. Sākotnēji Epikūrs bija Dēmokrita piekritējs, taču viņš tik radikāli pārskatīja Dēmokrita atomismu, ka viņa paša sistēma drīz vien tika uztverta kā neatkarīga. Viņš iedibināja trīs epikūriešu kopienas, pēdējā no tām bija Atēnās, kur viņa skola – Dārzs – kļuva par sinonīmu epikūrismam. Viņš un trīs viņa vadošie kolēģi rakstīja ražīgi, un viņu kopējie darbi turpmākajām paaudzēm kļuva par skolas kanoniskajiem tekstiem. Epikūra teksti vien kopā veidoja 300 grāmatas (ruļļus), to skaitā nozīmīgo traktātu “Par dabu”. Lielākā daļa no tiem bija gari un tehniski, taču kā aide memoire viņš sastādīja arī īsus apskatus.   1. Dzīve Lai arī dzimis Egejas jūras salā Samosā, Epikūrs bija atēnieša – Neokla – dēls un tādējādi Atēnu pilsonis; tas deva viņam tiesības iegūt savā īpašumā zemes gabalu Atēnās, kur viņš pēcāk nodibināja savu galveno skolu. Taču, vēl atrodoties Samosā, viņš apmeklēja nodarbības kopā ar platoniķi Pamfilu (Pamphilus), un liela daļa viņa paša filozofijas var tikt skatīta kā reakcija uz platonismu. Tikpat būtisks bija mācību laiks Teosā, lai arī viņš krasi nepiekrita Nausifanam (Nausiphanes) – savam skolotājam Teosā, un, iespējams, arī vērsās pret Nausifanu, sākot pārveidot atomistu tradīciju. Epikūrs uzdevās par autodidaktu. Tas bija noliegums, ka viņš jelko būtu iemācījies no saviem skolotājiem Pamfila un Nausifana, taču viņš noteikti nekad neslēpa, ka ir parādā Dēmokritam un citiem priekštečiem. Šajos veidošanās gados Epikūrs sāka arī apbrīnot Pirronu (Pyrrho), kurš vēlāk kļuva par skepticisma svēto aizgādni; nesatrauktības ideālu, kurš pēcāk kļuva par paša sistēmas galveno ētisko mērķi, viņš varētu būt aizguvis no Pirrona praktiskās uzvedības modeļa. 31 gada vecumā Mitilēnā, Lezbas salā Epikūrs nodibināja savu pirmo skolu. Drīz pēc tam viņš pārcēlās uz Lampzaku (šodienas Turcijas rietumu krastā), kur nodibināja otro skolu. Daudzi no skolniekiem, kurus viņš tur iemantoja, to skaitā Poliainejs, Metrodors, kā arī viņa pēctecis Hermarhs, kļuva par viņa tuvākajiem biedriem uz visu atlikušo mūžu. Šīs kopienas turpināja plaukt pat pēc 307. gada p.m.ē., kad Epikūrs un vairāki viņa kolēģi pārcēlās uz Atēnām, uz zemes gabalu ārpus pilsētas mūriem, kuru viņš bija iegādājies, lai nodibinātu Dārzu – epikūrisma galveno centru.   2. Raksti Epikūrs sarakstīja daudz darbu, taču līdz šodienai paralēli citu autoru fragmentiem un lielam skaitam sekundāru liecību saglabājušies ir vien pāris īsi darbi. Darbs “Par dabu”, kura fragmenti ir saglabājušies uz papirusa, bija Epikūra galvenais traktāts, sarakstīts trīsdesmit septiņās grāmatās vairāku gadu garumā. Tas ietver daudz vairāk nekā var spriest pēc nosaukuma fizikas tēmas. Grāmatas I-XIII, kas, ļoti iespējams, ir sarakstītas pirms pārcelšanās uz Atēnām, aptver galvenos fizikas tematus. Grāmatas XIV-XV (datētas ar 301.-300. g. p.m.ē.), šķiet, ir atspēkojušas citas fizikas teorijas. Cita grāmata (iespējams, XXV) ir veltīta psiholoģijai. XXVIII grāmata (datēta ar 296.g. p.m.ē.) iztirzā valodas lomu filozofijā. Lai arī šie teksti ir smagi un stilistiski neveikli, tie liecina par Epikūra aktīvo darbošanos pie savas filozofijas izstrādes, atbildot oponentiem un kolēģiem un kavējoties šaubās. Pilnībā eksistē vien četri īsi Epikūra darbi, ko vārdu pa vārdam saglabājis filozofijas vēsturnieks Diogēns Lāertietis (Diogenes Laertius). Vēstule Hērodotam (Herodotus) ir īss izklāsts “Par dabu” I-XIII grāmatu, par fizikas pamatiem. Vēstulē Pītoklam (Pythocles) tiek kopsavilktas tās Epikūra darba daļas, kur tiek apskatīta astronomija, metereoloģija un radniecības fenomens. Vēstule Menoikejam iemieso ētiku. Visbeidzot Kyriai doxai – “Galvenās atziņas” – ir ētikas un epistemoloģijas maksimu kopums, acīmredzami izvilkts no atsevišķiem darbiem. Pirmajām četrām bija jāsummē sistēmas mērķi, un tās funkcionēja saīsinātā veidā, zināmas kā ‘četrkāršās zāles’ (tetrapharmakos): “Dievs piedāvā nejust bailes, nāve – satraukumus. Un kamēr labais ir viegli sasniedzams, ļaunais – viegli paciešams”. Šo īso izklāstu mērķis bija ne tik daudz palīdzēt Epikūra skolniekiem saprast viņa mācību, cik iegaumēt tos. Bieži vien tās ir labākās liecības, kas ir mūsu rīcībā un kas ļauj mums virzīties tālāk. (Kāda cita saglabāta maksimu antoloģija – Vatikāna manuskripts – ne tik strukturēta kā Kyriai doxai, ir nezināma autora kompilācija no Epikūra un citu agrīno skolu pārstāvju darbiem.) Neviens no šiem īsajiem izklāstiem nav datēts, taču ir iemesls piedēvēt Vēstuli Hērodotam aptuveni 305. g. p.m.ē. un Vēstuli Pītoklam nedaudz vēlākam laikam. Vissvarīgākie no viņa zudušajiem darbiem, šķiet, ir bijis Kanons - par epistemoloģijas principiem-, un Par augstāko mērķi - par ētiku.   3. Skola Pēcākajās paaudzēs epikūrieši strādāja ar skolas tekstu kopu, kam bija gandrīz vai biblisks statuss. Tie bija četru sentēvu darbi – skolā viņi bija zināmi kā ‘vīrieši’ (hoi andres), kas aptuveni nozīmē ‘izcilie vīri’. Nemaldīgais četrinieks bija Epikūrs, Mētrodors, Hermarhs un Poliains. Viņu teksti tika nemitīgi pārbaudīti disputos par ortodoksiju, un viņu sarakste līdz ar citu agrīno epikūriešu korespondenci tika antoloģizēta un apgūta kā filozofiskas dzīves modelis. Hermarhs ir īpaši ievērojams, jo deva detalizētu vērtējumu par likumu pamatiem, ko saglabāja Porfīrijs (On Abstinence I 7-12,) un Poliainejs bija pirmais matemātiķis, kurš, pievienojoties skolai, atteicās no ģeometrijas, uzskatot to par kļūdainu, aplamu. Epikūriešu kopiena bija noslēgta, balstīta draudzības kultā un kopīgās filozofijas studijās, un, lai arī aktīvi neuzstājoties pret politisko sabiedrību, tā tomēr bija no tās atrauta. Kopienā neierasti savam laikam ar tādiem pašiem noteikumiem kā vīriešiem iesaistījās arī sievietes, bērni un pat vergi un prostitūtas. Epikūrs mācīja filozofiju savam vergam Mīsam, un Leontija bija prostitūta, kura kļuva par grupas vadošo locekli un sarakstīja darbu pret Teofrastu. Vēlākajās paaudzēs Epikūra tēls bija visuresošs, līdztekus ar bieži vien pārsteidzoši līdzīgiem pārējo dibinātāju attēlojumiem. Atbilstoši klasiskās Grieķijas ‘varoņu kultam’, godinot viņu piemiņu, notika regulāras svinības – rituāls, kuru Epikūrs tika iedibinājis jau savas dzīves lakā, Metrodora, Poliaina un citu piemiņai. Tas, ka mirušie draugi ir jāpiemin un jāgodā, nevis jāapraud, bija pamatprincips. Izņemot dzīres šādos gadījumos, epikūriešu dzīvesveids bija askētisks, neattaisnojot mūsdienīgo ‘epikūrisma’ nozīmi.   Deivids Sedlijs (DAVID SEDLEY). No angļu valodas tulkojusi Iliāna Veinberga.