Elfrīde Jelineka

Autors

Vācu valodā runājošās valstīs labi pazīstamā Elfrīde Jelineka (1946) ir austriešu rakstniece, kura kļuva starptautiski slavena 2004. gadā, kad saņēma Nobela prēmiju literatūrā par muzikālo balsu un pretbalsu plūdumu romānos un lugās, kas ar neparastu lingvistisku centību atklāj sabiedrības klišeju absurdumu un nomācošo spēku. Atsaucoties uz sev piemītošo sociālo fobiju un izmisumu, kādā viņa nonākusi, uzzinot par prēmijas piešķiršanu, Elfrīde Jelineka ceremonijā nepiedalījās. Bet prēmiju gan pieņēma. Šajā sakarā daudzi gudrinieki jokoja, ka kopā ar Nobela balvu piešķirtajiem 1,35 miljoniem dolāru vajadzētu spēt viņu uzmundrināt. Vai skarbāk - apgalvoja, ka Nobela prēmija pasniegta nevis par viņas literārajām spējām, bet gan par lādzīgajiem politiskajiem uzskatiem. Lasītais liecina, ka daļa austriešu viņas lugas iestudējumus vienmēr pušķo ar skaļām izrīcībām, kā jau neviennozīmīgi vērtētai personai pieklājas.Elfrīdes Jelinekas māte dzimusi pārtikušā ģimenē Vīnē, savukārt tēvs bija čehu ebreju ķīmiķis, aptiekārs, kurš 1969. gadā nomira psihiatriskajā slimnīcā. Bērnībā, paralēli mācībām skolā, Elfrīde Jelineka iemanījās spēlēt klavieres un ērģeles. Vēlāk studēja kompozīciju prestižajā Vīnes konservatorijā, līdz sāka pētīt teātra un mākslas vēsturi Vīnes universitātē. Labi izglītota un - kā pati sevi raksturo - vientuļa bērnībā, Elfrīde Jelineka savu iekšējo izolāciju veldzēja tajā, ko mēdz dēvēt par literatūru. Iespējams, tieši tas viņai mudināja iesaistīties Vīnes grupā, kurā mācījās izteikt lietu būtību ne tik daudz caur saturu (sižetu un dialogu), cik caur valodu, lai, izmantojot skaņu, ietekmētu uztveri. Tas viss vedina domāt par romānu Klavierētāja kā faktūrā daļēji autobiogrāfisku tekstu.Vēl viens acīmredzams iedvesmas avots bija viņas aizraušanās ar politiku studiju gados un līdzdarbošanās Komunistiskajā partijā no 1974. līdz 1991. gadam. Viņas indeve politizēt teju vai ikvienu sabiedrībā novērojamu varas ietekmētu procesu izveidoja nu jau par leģendāru kļuvušu zīmolu - Elfrīde Jelineka kā emfātiska rakstniece attieksmē pret sociālo apspiešanu, sadismu un citiem varas izpausmes veidiem. Kamēr viņas sociālie un politiskie uzskati Austrijā tika asi kritizēti, viņas plūca un, kā vērojams, plūc vēl arvien literāra veida un paskata laurus.Elfrīdes Jelinekas prozas darbos, lugās un dzejā brīvi tiek aprādītas personiskajā un sabiedrības dzīvē esošās attiecības starp redzamo un apslēpto patiesību. Rezultātā viņa ir kļuvusi pazīstama gan ar savu aso un daudziem bieži vien grūti nepieņemamo atklātību, gan ar saviem valodas jauninājumiem. Pēc laikraksta New York Times ziņām viņas darbi atmasko seksuālo vardarbību, apspiešanu un Austrijas labējā spārna ekstrēmismu. Viņas vispazīstamāko darbu vidū var minēt Sievietes kā mīļākās (Die Liebhaberinnen), Brīnišķie laiki (Die Ausgesperrten), Klavierētāja (Die Klavierspielerin) un Kaisle (Lust). Kā īpaši uzrunājošu un rakstnieces darbību raksturojošu faktu vajadzētu minēt viņas kontā esošo operas libretu pēc Deivida Linča filmas Ceļš uz nekurieni (Lost Highway). Latvijā viņas vārds kļuva atpazīstams pēc 2001. gada, kad viņas tautietis Mihaels Haneke par filmu Klavierskolotāja Kannu festivālā saņēma Grand Prix. Pēc filmas režisora domām, Elfrīdi Jelineku šo romānu sarakstīt pamudinājis psiholoģiskās attaisnošanās trūkums.Rimands Ceplis