No 12. septembra līdz 18. oktobrim izstāžu zālē "Rīgas mākslas telpa" skatāma Rīgas Fotogrāfijas biennāles centrālā izstāde "Ekrāna ēra II: Ainava".
Turpinot 2018. gadā aizsākto izstāžu ciklu "Ekrāna ēra", šogad Rīgas Fotogrāfijas biennāles centrālā izstāde pievēršas ainavai. Cikls balstās vēlmē izzināt, kā mainījusies digitālā, posthumānā laikmeta cilvēku attieksme pret apkārt notiekošo, citam pret citu un pret sevi? Pirmā izstāde "Ekrāna ēra I: Pašportrets" pārskatīja mūsu attiecības pašiem ar sevi, ar mākslai vien pieejamiem instrumentiem novēroja un reģistrēja: 1) iepriekšējām sabiedrībām svešus modeļus sarunai ar un par sevi; 2) jaunas, ērtas, brīvi pieejamas paštēla radīšanas konstrukcijas. Novērotais pilnībā apstiprināja aizdomas, ka pēdējo 20 gadu laikā, pateicoties tehnoloģisko atklājumu straujai ieplūšanai sadzīvē, sabiedrība ir ieguvusi jaunas ārējās iezīmes un krasi mainījusi paradumus, tomēr pati cilvēka būtība – ethos, tāpat kā vēlmes, alkas un citi darbības dzinuļi ir saglabājušies tādi paši, kā bijuši pirms daudziem gadsimtiem. Zināms, pietuvināti skatoties, nevar nepamanīt gaužām pretrunīgas nianses šobrīd aktīvo paaudžu – t.s. Baby boomers, X paaudzes, milleniāļu un Z paaudzes – ambīcijās, priekšstatos par sevi un attieksmē pret apkārtējiem.
"Ekrāna ēras" otrajā daļā līdzīgā veidā mēģinām diagnosticēt izmaiņas mūsdienu cilvēku attiecībās ar ainavu, ar to saprotot ne tikai mākslas vēsturē kopš 19. gs. ierasto hēgelisko, skaisto dabasskatu vai arī kopš 20. gs. 2. puses ne mazāk ierasto zemes mākslas darbu vidi. Patiesībā ainava ir kā spogulis, kurā redzamas tūkstošiem gadu laikā notikušas pārmaiņas. Tās veicinājuši dabas procesi un cilvēku darbība, tādēļ var apgalvot, ka ainava – 21. gs. pasaulē arvien iecienīts vizuālās mākslas žanrs – sevī ietver gan dabas un urbānās vides tēlojumus, gan neredzamas kultūrvēsturiskas struktūras ar vāji maskētiem nacionālās politikas un ekonomikas slēpņiem.
Savukārt ekoloģija pilnībā ir kļuvusi par šī laika ainavu atainojuma ideoloģisko dzinuli un pamatojumu. Tas gan nav nekas jauns – jau 1970. gadā Roberts Smitsons, skaidrojot savu slaveno "Spirāles molu" Jūtas Lielajā Sālsezerā, izteicās: "Cilvēki vienmēr domājuši, ka daba ir pašpietiekama un ka tā pastāvēs vienmēr. Tagad pati daba ir apdraudēta. Dinozauri dzīvoja un izmira, ledus laikmeti ir nākuši un gājuši. (..) Nebūs atgriešanās ne paradīzē, ne 19. gadsimta ainavā. (..) Sentimentālā ideja par ainavu kā "skaistuma vietu" nāk tieši no romantiskas noņemšanās ar ainavu. (..) Lielākā daļa abstrakcijas ir atkāpšanās no dabas, to veido bailes no dabas. (..) Liela daļa no āra darbiem ir vienkārši eskeipisms, jo viss ir tik briesmīgs. Cilvēki grib izkļūt svaigā gaisā. (..) Doma, ka zeme pati sevi līdz galam var piesārņot, ir bailes no nāves."
Dalībnieki: Rikards Aleksandešsons (Richard Alexandersson, SE), Marena Dagnija Jūella (Maren Dagny Juell, NO), Santa France (LV), Sveins Fannars Juhanssons (Sveinn Fannar Jóhannsson, NO), Kristina Olleka (Kristina Ollek, EE) & Kerts Vīarts (Kert Viiart, EE), Tuomo Rainio (FI), Mārtiņš Ratniks (LV), Eva Stenrama (Eva Stenram, SE), Emilija Škarnulīte (Emilija Škarnulytė, LT).
Kuratores: Inga Brūvere (LV), Marīe Šēvolda (Marie Sjovold, NO).
Darba laiks: 11.00-18.00, pirmdienās slēgts.
0