Visi reiz esam bijuši bērni

bērnība ir maģiska ar to, ka spēj atrast interesanto tukšajos brīžos - mēs pieaugam, saprotam, cik daudz laika mums ir uz rokām, un cik viegli tam pievelkama vienlīdzības zīme ar vientulību.

varbūt, ka tajā brīdī arī atvasēm uzspiežam visus pulciņus un citas sociālās izdarības. ka tik - nedod dievs - kāds vienatnes brīdis, saskarsies vēl ar pasaules patieso, skarbo pusi, un ko tad - būs jāved bērns pie psihologa, kurš tad varēs mazajam skaidrot to, ko vecāki baidās, ka paši nemācēs tikt galā.

bērnībā nebija baiļu no vientulības, nebija neizturamo vienbūšanas sāpju vai vajadzības par katru cenu skriet un spēlēt tās klases vai ķerenes ar citiem. un filma ir tikai filma. nezinu, labāka vai sliktāka par citām bērnības tematikas filmām. vien mirklis cilvēku (jā, cilvēku) dzīvēs, kur pārējie / pieaugušie nolikti gandrīz vai tādās kādreiz skatītās "govs un cālēns" multenes stila pusfigūru dekorācijās.

bet neliegšos, man arī patika. stundu skatīties lailas filmu varētu pielīdzināt tādam pašam piepildījumam kā pašai atkal uzrāpties vecmammas dārza ābelē un stundu rotaļāties ar bezastes ķirzaku. vai manā gadījumā - ar savu plastmasas spainītī ierīkoto gliemežu fermu.