Vieglā bērnība

Izlasot rodas sajūta, ka dari kā darīdams bērnu audzināsi nepareizi.
Labi, ka raksta autors to dara pareizi.
Daudz interesantāk būtu dzirdēt kā autors audzina savus bērnus.

Es teiktu – ejiet ieskrieties, Paul Bankovski! Vai Jums ir bērni?

Un citējot Wolf :"man ir švaki ar uztveri - joprojām nespēju saprast, ko autors gribēja pateikt. "

Es saprotu kas ir uzrakstīts. Bet vai varētu kādu papildus pavedienu, ko gribējāt pateikt?

Ļoti pareiza pieeja, mani arī neapmierina, ka mani bērni bez apstājas dzīvo pieaugušo kontrolētā un drošā vidē, praktiski bez iespējas gadīties kaut kam neparedzētam. Salīdzinājumā mana bērnība ir īsta mežoņa bērnība, gan pērienu esmu dabūjusi, gan pa Gaujas attīrīšanas iekārtām dauzījusies.

Teorētiski vasarā laukos bērniem ir atļauts iet, kur grib, un darīt, ko grib. Bet viņi jau neiet, pieraduši čubināties pieaugušajiem redzamā attālumā.

Šajā ziņā ļoti lieliska bija izrāde Gardegunis Ģertrūdes ielas teātrī. Nekādas maigošanās ar bērniem, lieliska aktrise, kas uz bērniem skatījās diezgan nešpetni, stāstīja par bērnu, kuru nolaupa un kuru māte vairs neatpazīst. Diezgan skērī, salīdzinot ar visu citu, kas bērniem paredzēts un pielāgots :)

Un bērni izaug kā siltumnīcā un nespēj pieņemt ka reālajā dzīvē viss notiek pa īstam un ir šīs briesmas kuras viņi nespēj atpazīt jo nav nekad ar tām saskārušies.

Man bija lieliska bērnība: mēs ar māsu un brāli pēc skolas dauzījāmies pa āru: kāpām kokos, spēlējām pašizdomātas spēles, bradājām pa peļķēm un grāvjiem, ložņājām pa šķūnīšiem, čiepām kaimiņienei zemenes... Puni, zilumi, piesmelti zābaki, pazaudēti dūraiņi, savstarpēji strīdi un kautiņi - tas bija normāli, tā bija ikdiena. Vecāki lielākoties bija kaut kur uz lauka, kūtī, mežā, virtuvē - it kā tepat, bet neviens mūs tā īpaši nepieskatīja. Un mēs izaugām visai... brīvi. Mans dēls nedzīvo laukos, bet pilsētā, brīvības te mazāk, bet tomēr: pa vasaru vesels bars puiku un meiteņu kliegdami plosās pa pagalmu ar ūdenspistolēm vai zobeniem, vai ričukiem... Mūsu pirmā stāva dzīvoklis reizēm kļūst par štābu, ūdens ieguves vietu, uzkostuvi, kinoteātri utt. Nesen sēžu pie datora, dzirdu, kā atveras dzīvokļa durvis (tās no savas vietas neredzu) un mundra meitenītes balss saka: "Es ienācu pakakāt!" Bet dēls, kad mēs viņu nepilnus trīs gadus vecu nolēmām izlaist vienu pašu pagalmā, gandrīz "pazaudējās" - atradām kvartālu tālāk pie skaistumkopšanas salona un nolēmām ar to pagalmu drusku pagaidīt. Nākamajā vasarā prom vairs negāja, un mēs tikai pa logu uzmetām aci, vai vēl ir tepat... Rīgas draugi mūs par šo pagalma būšanu riktīgi apskauž.

manuprāt, bērnus izaudzināt nav iespējams. vienīgais, ko es centos viņiem iepotēt (manas vecmāmiņas teiciens), ka vienmēr vajag domāt ar ko viena vai otra lieta beigsies.

tādās reizēs es nekautrējos pieminēt ļauno karalieni no "Sniegbaltītes", kurai bija jādejo uz uguns nokaitētās dzelzs kurpēs līdz viņa pakrita bez dzīvības vai arī kā labsirdīgie dzirnavnieki samala Maksi un Moricu ķesku ķeskās - viņi taču bija palaidnieki.

man ir švaki ar uztveri - joprojām nespēju saprast, ko autors gribēja pateikt. mans secinājums - jārada pulka bērnu, izdzīvos tie, kas izturēs dabisko atlasi, un tie tad arī būs tas kvalitatīvais materiāls, kas nodrošinās tautas nākotni.

īsāk sakot, nost ar nodrāzto Ļēņina (liekas, ka viņa) saukli "labāk mazāk, bet toties labāk!". es gan pats, laikam, šajā gadījienā palikšu ļeņinisma pozīcijās - tā arī pašam ir vieglāk dzīvot.

tomēr jautājieni teksta sākumā ir bezgala interesanti. tiešām, kad mani pēdējo reizi pēra? kad es pēdējo reizi kāvos? kad es pēdējo reizi pēru savus bērnus? daudzas dzīvei svarīgas lietas es neatceros, bet šīs gan man smadzenē turas cieti.