Uzvaras tosts sev un kritušajiem

Nū .... kādas manas refleksijas par svinēšanu - šī gada 4.maijā latvieši savas nacionālās valsts atdzimšanu svinēja pa kaktiem un stūriem. Ārkārtas situācijas laikā bija aizliegta pulcēšanās un latvieši to ievēroja un baltos galdautus klāja un tautas tērpos pucējās katrs savās mājās.

9.maijā savas uzvaras svētkus Latvijas krievvalodīgie drīkstēja svinēt pulcējoties pie savas uzvaras, Latvijas okupācijas , pieminekļiem.

Ko drīkst Jupiters - krievvalodīgie - to nedrīkst vērši - latvieši.

Vēl. Laikam tas bija Kenedijs, kurš sludināja skaisto saukli - nejautā vispirms, ko tev dod valsts, bet ko tu esi devis valstij. Ja es šādā aspektā vērtēju savu dzīvi Latvijas valstī - tad es esmu milzīgos mīnusos. Vārda tiešā nozīmē. Piemēram, nesaprotu , zvēru , ka nesaprotu, kāpēc man visu laiku ceļas samaksa par elektrības patēriņu, ja mājsaimniecībā nav nekādas izmaiņas. NĪ nodokļa cenas visu laiku ceļas, bet nu būtu kaut bedres aizbēruši un putekļus no ielām nomazgājuši par to naudu, ko samaksāju . Ūdens man zelta cenā. Šodien LA.LV ir labs raksts - kā veidojas šī zelta ūdens cena Rīgā. Kā bezdarbniece nespēšu to apmaksāt un čurāt drīkstēšu tikai tumsā un tikai parka krūmos.
Vēl - šī gada februārī mums bija iedzīvotāju sapulce. Apsaimniekotājs gribēja veikt kosmētisko remontu kāpņu telpās. Jautājam - vai mājai ir kādi komunālo maksājumu parādnieki. Jā esot, bet to teikt nedrīkstot. Kā šo jautājumu mēs - iedzīvotāji varam risināt, lai rudenī mums neatteiktu pieslēgt apkuri? Apsaimniekotājs klusē. Rakstīšot nemaksātājiem brīdinājumus.
Lūk, LR saeimas spīkere Ināra Mūrniece lepni paziņoja, ka esot lepna, ka Latvija ir pirmā valsts , kurā ir digitālā saeima. Zvēru, ka es tai brīdī ļaunas domas par šo lepnumu nodomāju - deputātiem labi, varēs strādāt,kā cēlušies tā vēlušies, kā jau mēs te nedaudz tiešsaaistes videotranslācijās redzējām. Ne matus ķemmējuši, ne bārdas dzinusi, gan jau ,ka tad apenes arī nemainītas. Bet kāds mums - nodokļu maksātājiem no digitālās saeimas labums?

Ja valsts digitālajā gadsimtā nespēj pat tādu mazumiņu izdarīt, kā Rīgas siltumu piespiest ierīkot pieeju rādījumiem par apmaksu - tāda māja - tādā adresē, visu nomaksājusi, tādai pārāds tāds un tāds utt.
Patiesībā visi pakalpojumu sniedzēji to varētu izdarīt - ļaut iedzīvotājiem kontrolēt, ka apmaksa ir veikta. Lai paliek tās konfidencialās cenas, kas apsaimniekotājfirmām nodrošina superlielu peļņu - nu nerakstiet nerādiet to tautai - cik reizes mēs pārmaksājam, bet vismaz ieliet - ir vai nav apmaksa. Ir vai nav jāprasa apmsaimniekotājam , kur mūsu nauda, kas par lietu utt.

Tagad kāda ir situācija - atkal esam beztiesiskuma ķīlnieki. Apsaimniekotājs paziņo, ka informācija par nemaksātājiem ir sensitīva, to aizsargā likums par personas datiem. Mēs iedzīvotājam atkal paliekam satrauktu blējošu aitu situācijā - bailes ir , bet neko darīt nevaram. Mīņājamies un gaidam - varbūt mūs nokaus, bet varbūt nē - ļaus dzīvot.
Tādas valsts svētkus svinēt ?
Tādu valsti aizsargāt ? Pret ko?
Mums stāsta, ka Krievijā ir ļoti ļoti slikti - bet kā tad tā? Krievijas pilsoņi Latvijā ir tik masveidīgi izpirkuši īpašumus - gan miljonvērtīgos , gan lētākos - ka tagad latviešu valodu ne Rīgā, ne Jūrmalā nedzird - nu nedzird un viss. Krievija ir tepat, nekur nav jābrauc - Krievija ar visu covid 19 - ierodas Latvijā un te svin dzīvi, kamēr bauri latvieši domā, kā izdzīvot.

Vārdu sakot - viss ir ļoti ļoti sarežģīti. Ļoti. Un manā skatījumā - bezcerīgi