Upurjērs vārguļiem

Labrītiņ. Es labi saprotu, ka esmu piesaukta ciema āksta vai tuksnesī dzenamā grēkāža lomai, bet mani tas nezutrauc. Es pati ļoti skaidri apzinos, ka ir atšķirība vai viedokli pauž akadēmiskajā darbā un domāšanā vai ražošanā =biroja darbā nodarbinātais.
Bet - vai esiet padomājis, ko īsti nozīmē Gētes vārdi par to, ka literatūras gals ir nācijas gals?
Esiet padomājis, ko šie vārdi nozīmē šodienas latviešiem?
Es domāju par to un es to redzu tā, ka šodienas latviešu literatūra ir buļļa pakaļā - un līdz ar to tur esam mēs visi un nekāda ilga dzīvošana tur nevar būt.
Varu mēģināt pamatot savu domu . Literatūra ir tā, kas noformē vārdos , padara par paralēlo materiālajai , tieši sataustāmajai pasaulei domu jeb nemateriālo pasauli. Piemēram , tādi vārdi - tikums, godīgums, taisnīgums, čaklums, slinkums, netikums, negodīgums , krīze, grēku izpirkšana
utt.utjprj. - tieši literatūra ir tā, kas formulē latviešu valodā , kas tas viss ir, kā tas būtu jāuztver un kā ar to jādzīvo. Likumi, kuri regulē mūsu rīcību taču arī balstās uz tādām visā sabiedrībā pieņemtām un atzītām vērtībām un patiesībā regulē arī mūsu domas un viedokļus. Līdz ar to , manuprāt, tieši literatūra ir tā, kas formulē un nosaka, kas ir un kas nav labs mums kā īpašai cilvēku kopībai .
Manā vēŗtējumā šodienas latviešu literatūra vairs nepilda šo savu misiju. Ne dzejnieki, ne rakstnieki to nespēj - noteikt, kas ir un kas nav vērtības, kāda ir tā pasaule, kurā mēs dzīvojam savās domās, savos priekšstatos.
Literāti nav spējīgi sarunāties ar sabiedrību. Viņiem nav intelektuālās kapacitātes, ir spēja, bet visbiežāk tomēr , vienkārši iespēja rakstīt un viņi raksta, bet tam nav tā atdeve, tas nepilda to funkciju sabiedrības pastāvēšanā, kāda tai ir bijusi , kopš mēs sevi esam sākuši saukt par latviešu nāciju.
Es saprotu, ka biju un esmu šai pasaulē vienīgā, kurai ne tikai nepatika, bet kura uzskatīja par absolūti negatīvu un nepareizu reklāmas kampaņu - I AM INTROVERT . Starp citu tā kampaņa uz vietas Latvijā pat netika prezentēta, man kampaņas bukletus no Londonas atveda bērns.
Ja rakstnieks nespēj sarunāties, spēj vērpt metaforu mežģīnes, bet nespēj pateikt domu, kaut cik vērā ņemamu domu, tad lai tādi paliek sēžam uz poda un ir noziegums tādiem dot kaut eirocentu no mūsu naudas.

Esmu gatava acīs skatoties un publiski paziņot savu viedokli, ka manuprāt, milzīga problēma ir Gundegas Repšes nespēja sarunāties. Monologi iet kā pa diedziņu, bet tikko ir divi vai trīs viedokļi, tā no viņas mutes atskan mana līmeņa rupjības un neiecietība un jebkura atšķirīga viedokļa nomīšana zemē kāju neatlaižot
Vai Ikstena - flagmaņkuģis - desmitiemreižu sludina, ka nu tik būs latviešiem laimes dienas - nu mūsu autoru darbus lasīs angliski un vēl 111 valodās. Pirmais gads pēc šīs uzvaras salūta ir pagājis, bet es maita, smaidu un gaidu to laimi , Ikstenas solīto, bet tā kā nenāk tā nenāk .... ko nu ? Miljoni vējā? Kāds ir gatavs par to runāt, sarunāties?

Vai cita lieta - kas manī turpina sāpēt - jautrais pārītis Zandere un JUNDZIS - kā abi - acis nemirkšķinot , rokās saķērušies man personīgi un mums visiem klātesošajiem solīja, ka Raiņa jubileju jau nu gan atzīmēs tā, ka visur skanēs Raiņa dzeja, lugas, politiskie manifesti un vēstules un mīlas dzeja, vārdu sakot - ka Rainim dos iespēju ''runāt". Kāds naivums no manas puses, ka es noticēju abiem , un kāda nelietība no šo puses, ka tā meloja un varu derēt, ka jau tai pašā vakarā par tikko runāto un solīto aizmirsa
Tā kā - protams, kad es rakstu, ka pēc izrādes es lidoju, va ka uz Modiljāni izstādi es devos skriešus, vai ka viss ir slikti, es nedomāju to burtiski, bet jā -viss ir slikti - ļoti slikti.

Mūsu nācijas šodienas nelaimēs vainu es lieku pirmkārt uz literātiem, kuri prot prasīt naudu , kuriem dodam naudu ,par spīti tam, ka neviens nekontrolē kur un kā tā nauda tiek iztērēta un par spīti tam, ka mēs sabiedrība nesaņemam to, kas mums pienāktos.
Tā es domāju un saprotu šodienas pasauli