Slikto meiteņu kongresa protokols

Labi, vien par "Lai arī viņš bija jaunākais, viņš drīkstēja lamāties, sist – darīt visu, kas ienāk prātā, un neviens neko neteica, viņš netika par to sodīts" - atļaušos atgādināt ka piederu pie paaudzes, kur arī puišeļiem neviens neļāva darīt ko tamlīdzīgu! Protams, bērnībā būtu bijis pārlaimīgs par tādu attieksmi... :)
Nesaku ka "tā bija labāk", bet jāatzīst ka skolas gados bija pilnīgi neiedomājama situācija, ka kāds skolnieks varēja skolotājai savainot acis, sasitot viņas brilles (vakar lasīju par šādu atgadījumu).

" ka tikai vīrieši var izvēlēties, ar ko gulēt, bet tev jābūt pagodinātai, ka tevi izvēlējās." - protams, nezinu, kā tas ir Igaunijā , bet Latvijā šitas ir 19. vai pat 18.gs. Latvietes vienmēr bijušas ar krampi un pat ja dzīve situsi tieši sejā un grūdusi tieši dubļos, tad tik un tā ir izdzīvotājas. Uzreiz prātā nāk Liene - Smukā Liene no Zaļās zemes - kā veco veci pie vietas nolika ....

"Ketlina Kaldemā. Vēl pirms dažiem mēnešiem kāda draudzene, arī igauņu rakstniece, man sacīja, ka mana dzīve ir neizdevusies, jo es neesmu precējusies..." - man atkal ir cita pieredze - man ir divas manas skolnieces , kuras abas ir sludinājušas , ka nekad neprecēsies. Ka dzīvos tā kā viņu skolotāja Skaisle. Arī draudzenes un paziņas man ir teikušas, ka lai es par dzīvi te daudz nežēlojoties, jo es to dzīvojot kā pati gribot, kamēr viņas lūk , esot spiestas rēķināties ar vīriem un visu to, kas nāk komplektā .... es atkal spriežu, ka tas ir dziļi subjektīvi. Man nekad nav bijis uzstādījums - jāprecas vai nav jāprecas. Ja ir cilvēks, kuru gribi saukt par vīru - protams, jāprecas. Ja nav par to pārliecība - baudam 21.gadsimtu.

''Pat ja sievietei ir veiksmīga karjera – viņa dara kaut ko citu, kas nav saistīts ar izskatu, piemēram, ir rakstniece vai deputāte, vienmēr parādās komentāri par to, kā viņa izskatās un "būs mana"." - kāda liekulība! Literātes, pavērtējiet sevi - katru reizi, kā ir intervijas medijos ar jums - visas ir izkrāsotas, sapucētas - piedodiet par rupjību - no priekšas un pakaļas. Spriežu, ka fotošops ar' uz nebēdu tiek lietots. Ar vīriešiem tā nav. Kā reiz nesen Bereli gan bildē redzēju, gan dzīvē - sapratu, ka viņš fotošopu savām bildēm ir attiecis. Tad par ko ir runa , kundzes?! Nenormāli kaitina šī liekulība. Dariet vienu un sludiniet citu. Fuj!

Ļoti interesanta saruna. Ļoti.
Es neliktu virsrakstu sliktās meitenes. Es to visu redzu citādāk. Es uzskatu, ka ir aktīvie enerģiskie, ja vēlaties - ekstravertie, un ir klusie, pieticīgie - ja vēlaties - introvertie cilvēki. Lūk, es biju un esmu pirmās grupas cilvēks un mans brālis ir otrais. Arī mana vecākā māsa bija otrā - viņa bija skolas un visas pilsētas skaistule numur viens. Toties mani bērnībā saukāja par pašpuiku un buciņu. Kas man bija prātā - to es uz mēles - ja kāds man šķita muļķis esam - tad tā arī teicu. Kad spēlējām indiāņos - es biju savas cilts valdonis , bet mans brālis bija tikai ierindnieks ienaidnieka ciltī. Mēs tuvējā mežiņa taisījām slepenas būdas - cilts nometnes, viens otru izsekojām un karošana pamatā izpaudās kā būdu izpostīšana un dūru tuvcīņa, no kuras ar gudru ziņu centos izvairīties.
Kad tagad - nobriedušā vecumā runāju ar brāli (viņš ir psihiatrs) - es secinu, ka mums ir ļoti līdzīgas bērnības traumas - tēva klātneesamība ģimenē, tēva mīlestības, uzmanības trūkums. Nesaskaņas starp tēti un mammu, kad tētispacela roku pret mammu. Mammas mūžīgā aizņemtība , asums, ātrums - var teikt - mūžīgi nepietiekošā mātes mīlestība. Kad es saku, ka man trauma ir arī māsas skaistums, ka es skaitījos gudrā, bet māsa smukā ,( jaunākā māsa ir divi vienā - gudra un smuka ), ka to ļoti pārdzīvoju, viņš saka, ka es to izdomājot, jo viņš no bērnības atceras, ka es biju visu visvairāk mīlētā. Vecāki, vecvecāki, skolotāji, kaimiņi , draugi - visiem es esot bijusi mīļa un lai es padomājot, ka man vienīgajai esot bijušas gauži mīļas iesaukas . Mani tas tik ļoti pārsteidz,ka viņš tā domā. Tātad tam subjektīvajam pasaules redzējumam, tiem pārdzīvojumiem - tam ir milzu nozīme. Mana skaistā māsa saka - kāds labums , ka viņa bija skaista. Ka visi viņu kritizējuši un par katru soli vai vārdu nosodījuši. Ko savukārt, es nu nekādi neatceros, ka tā būtu bijis. Es atceros, tikai tādu tiešu un konkrētu skaudību - par to cik viņa skaista, cik loti viņa patīk visiem.
Arī šobrīd - viss šis diskurss par stereotipiem par meitenēm un zēniem - kādiem jābūt vieniem un kādiem otriem , vai - precīzāk, ka vajadzētu būt vienādiem - vairāk ir pļāpas, nevis nopietna īstenība. Tā ir mana pārliecība. Es gan skolā esmu strādājusi , gan savu bērnu un pēc tam audžubērnu audzinājusi. Savu dzīvi esmu dzīvojusi un nekad nekad neesmu izjutusi jel vismazāko diskrimināciju,tikai tāpēc , ka esmu sieviete. Pat ir bijušas situācijas, ka uz ielas - Kaļķu ielas - divi puiši sit trešo un esmu gribējusi mesties pa vidu, bet tik daudz apjēga ir bijusi, ka fizisko spēju ziņā tomēr atškiros.
Cits stāsts ir par attiecībām ar vīriešiem - mani šokē joprojām , piemēram, kad Inga Gaile savā dzejā pārmet, ka vīrietis tāds un šitāds, bet - ir tācu 21.gs. - mēs pašas izvēlamies saus vīriešus - Svētā Debess - nu kaut katru vakaru citu, vai visam mūžam vienu - tā taču ir mūsu brīvība. Tā maksā - jā ,protams, bet tā atkal ir cita tēma