Sievietes pa labi, režisori pa kreisi?

Vai jēdzieni - dzimumu līdztiesība / dzimumu privilēģijas tiešām neizklausās pretrunīgi? Kāpēc man tie tādi izklausās?

Skaidrs, ka absolūta līdztiesība un vienādums nevar pastāvēt, kur ir privilēģijas. Grūtniecība / dzemdēšana - nav tipiska dzimuma privilēģija, jo vīrieši arī droši drīkst dzemdēt. Vecāku Pabalstu piešķir vienam no vecākiem. Maternitātes pabalstu pēcdzemdību periodā var saņemt arī jaunais tēvs vai kāds cits cilvēks, ja jaunā māte nekopj bērnu.

My point exactly. Tiesību "dzimumiskošanu" es nesaucu par privilēģijām.

Turklāt rakstā kā privilēģijas bija minēti piemēri kā durvju atvēršana, smagumu nešana utml.

Tātad izrādās strīds ir par vārdu nozīmi un tikai :)

jo grūtniecība būtu "dzimuma privilēģija"?

Tiešām nav tēli, ar ko sevi identificēt?

Kā būtu ar Lizbetu Salanderi, Smillu Jaspersoni, utt?

Par Lizbetu Salanderi, Smillu Jaspersoni nevaru neko teikt, jo neesmu šīs filmas redzējusi.

Ja man uzdotu jautājumu, ar kuriem sieviešu tēliem es sevi esmu identificējusi grāmatās vai filmās, man būtu ilgi jādomā. Man ir aizdomas, ka neviena šāda tēla īsti nemaz nav. Vistuvākā būtu Dagny Taggart grāmatā „Atlas Shrugged”. Grāmatas sākumā viņa tika attēlota kā gudra un pašpārliecināta dzelzceļa kompānijas vadītāja, kura cīnījās ar uzņēmuma finansiālajām problēmām un padoto vīriešu nekompetenci. Grāmatas sākumā es sevi varēju identificēt ar šo tēlu. Diemžēl grāmatas vidū Dagnija iemīlējās un sāka lāpīt sava mīļotā vīrieša kreklus un gatavot viņam brokastis. Šai brīdī man pazuda jebkāda patika pret Dagnijas tēlu.

Nu labi, vēl es varu sevi identificēt arī ar sievietēm, kuras pornofilmās tēlo sadistes lomu, noperot un komandējot savus partnerus, kā arī ar Marquise de Merteuil grāmatā „Les Liaisons dangereuses” un Bridget no filmas “The Last Seduction”. Lai gan šīs sievietes bija nenoliedzami nelietīgas manipulētājas, viņas vismaz bija arī drosmīgas, nepakļāvīgas, neatkarīgas un neļāva nevienam sevi izmantot. Īsti man šie tēli nepatika, bet nu viņas vismaz nebija lupatas. Sievietes – supervarones vai sievietes – karotājas (Kill Bill, Lara Croft, Catwoman) nenoliedzami iemieso vismaz dažas labas īpašības (drosme, neatkarība), bet viņas ir pārāk seksīgas un pārāk cenšas atbilst stereotipam par to, kādai jābūt skaistai sievietei. Šī iemesla dēļ es sevi nevaru identificēt ar šiem sieviešu tēliem. Šīs sievietes uz kino ekrāniem parādās kā iekāres objekti, uz ko skatoties vīrieši un lesbietes var pamielot acis. Viņām trūkst dziļas personības un intelekta. Savukārt varones tādās grāmatās kā „Krēsla” vai „50 Greja nokrāsas” sevī iemieso teju visu to, kas es pati negribu būt, viņas ir pārāk emocionālas, vārgas, bezpalīdzīgas, pakļāvīgas un dzīvo sava iemīļotā ēnā. Viņas nevis pašas rīkojas un pašas cīnās par savu laimi, bet gan gaida, kad atnāks vīrietis, kurš viņas padarīs par aplaimotiem objektiem.

Ja man uzdotu jautājumu, ar kuriem vīriešu tēliem es sevi esmu identificējusi grāmatās vai filmās, tad atbildēt būtu ļoti viegli, jo šādu tēlu ir simtiem. Sākot jau ar bērnībā skatītajiem Pokemoniem (galvenais varonis – puika) un beidzot ar nesen latviešu valodā iztulkotās Ainas Rendas „Himnas” galveno varoni.

Man ir aizdomas, ka nevis vīriešiem ir grūti sevi identificēt ar mūsdienu kinoindustrijas radītajiem sieviešu tēliem, bet gan cilvēkiem ar noteiktu raksturu ir grūti sevi identificēt ar šiem tēliem. Un problēma te ir šo tēlu rakstura īpašības, nevis šo tēlu dzimums.