Sarkanā kartīte pašsaprotamajam

Man zīmīgs liekas pēdējais teikums: "Tiesa, lai šāda izzināšana notiktu, ir vispār jābūt interesei par citām valodām." Saprotams, ka autoru, tāpat kā mani, māc šaubas par minētās intereses klātbūtni politiķu un lielas vēlētāju daļas domāšanā. Atsevišķs jautājums, kādēļ tas tā ir, kā arī, vai un kam tas ir par labu un kam par sliktu. Sazvērastību teoriju konstruktori, varbūt, naski apgalvotu, ka interese par politisko kultūru tiek mākslīgi apslāpēta, lai, kā saka, veiksmīgi zvejotu duļķaiunos ūdeņos. Izskatās , viss notiek dabiski. Grozi kā gribi, cilvēka spējas ir ierobežotas ar diennakts garumu, atmiņas apjomu, interešu loku, realitātes izpratni, iztikas pelnīšanu u.c. Kā nu ne, cilvēks taču novērsīsies (ar retiem izņēmumiem) no tā, kas mazāk saprotams un pievērsīsies vieglāk saprotamām lietām (smagā, ilgstošā darbā gūto stresu, kompensēs ar izklaidēm, galvas atpūtu). Mazliet atbalstot sazvērastību teoriju būvētājus, šis apstāklis ir labvēlīgs fons politiskās "caurskatamības" saduļķošanai un sekmīgai balsu zvejošanai, tāpēc arī neviens politiskais censonis sevišķi bez galējas nepieciešamības (šāda nepieciešamība, vismaz Latvijā, vēl nav iestājusies) vēlētājiem saprotamā valodā savus nodomus sevišķi būtiski skaidrot netaisās. Gan jau rklāma un liela nauda "izvilks".

Ja īsi, tad pilnīgi piekrītu. Ja garāk, tad Zandera kungs arī grēko ar pārāk sarežģītu izteikšanos. Domāju te nav runa par specifisku politisko valodu kā tādu. Ir runa par profesionālo terminoloģiju vispār. Ir zināms, ka katrai profesionālajai grupai(mediķiem, IT speciālistiem, finansistiem) ir sava terminoloģija, kura tiešām ir saprotama tikai šīs profesijas pārstāvjiem. Daudzi no šiem speciālistiem nemāk, nevēlas to skaidrot cilvēkiem ārpus tēmas, pat ja tas būtu viņu pienākums. Daži to nevēlas darīt aiz augstprātības, lai saglabātu šo savu izredzētības stāvokli. Apziņu, ka es piederu kādai grupai, kura ir slēgta lielākajai daļai sabiedrības. Citi objektīvi neprot izteikties vienkārši. Tāda savdabīga profesionāla novirze. Taču katram pienāk brīdis, kad viņš apvainojas, ka citi nesaprot viņa darba specifiku. Manuprāt politiķi ir analoģiskā situācijā. Un tajā vietā, lai apvainotos un pārmestu sabiedrībai, ka tā vairāk klausās tajos, kas runā saprotamāk(populistos) un biedētu ar vispasaules katastrofu, ja turpinās viņos klausīties, varētu paši sākt runāt vienkāršāk. Paskaidrot, ka mēs nevaram atļauties tērēt līdzekļus vienam vai otram pasākumam, jo jāiekļaujas(kāpēc jāiekļaujas) noteiktā tēriņu limitā(robežās). Nevis tikai skandināt par fiskālo disciplīnu. Nedomāju, ka tas būtu pārāk sarežģīti. Domāju, galvenā problēma ir tieši augstprātībā. Bet vai tad no vēstures, pat salīdzinoši nesenās neviens nemācās, ka valdošās elites ilgstoša augstprātība noved pie apvērsumiem un revolūcijām. Vai tiešām tikai no personīgām kļūdām mācās? Varbūt ir vērts pamācīties arī no citu kļūdām?