Pieaugšana ar teātri

Izcili, lai neteiktu - ģeniāli. Un tomēr - rūgtumiņš paliek. Nē - ne par to, ka man no Gundegas Laiviņas teātru pieredzes ir tikušas tikai drupatiņas, drusciņas. Nē. Ne par to. Mazai sieviņai maz vajag. Bet par to ļoti šauro redzējumu tikai caur es perspektīvu.
Mani daudz vairāk interesē kā Gundega Laiviņa vērtē, cik Homo Novus ir bijis pieejams plašākai publikai Latvijā. Vai varbūt festivāla izrādes bija/ir paredzētas tikai superšauram skatītāju lokam.
Lūk, mēs - latviešu nācija, Latvijas iedzīvotāji neesam izgājuši lustrāciju, nespējam runāt, spriest publiski par vēsturi un esam pirmā vietā pēc korupcijas indeksa un trešā vietā ar nabadzīgākās ES statusu.

Vai gara apvāršņu paplašināšana, kāds noteikti ir HN , ja tas būtu pieejams mums - ja ne visiem, tad daudziem, nebūtu mūs padarījis par labākiem cilvēkiem un pilsoņiem?
Es skatos, lasu un brīnos - visi ir izcili cilvēki - gudri, smuki, labi. Bet kā tauta kopumā esam rasisti, sieviešsitēji, homofobi, ksenofobi, antisemīti, šovinisti un nacionālisti un vispār dzērāji un nelieši - kā tad tā?
Vienkārši nesaprotu.