Perinatālā teoloģija

Turklāt "katoļu" filozofi argumentē, nevis sentimentāli kaut ko murmulēdami par "dvēselēm" (stapr citu: Jaunajā Derībā 'pneuma' ir 'dvaša', dzīvības princips, kas padara šo jēdzienu skaidrāku un burtiski bioloģiski iesakņotu), bet balstoties aristoteliski tomiskajā substances teorijā. Šeit viens nesens šādas profesionālas literatūras piemērs:
https://www.amazon.com/Ethics-Abortion-Question-Routledge-Bioethics/dp/0415884691

o, šis ir graujoši spēcīgs arguments: jo dāsnāk māte daba rada un iznīcina dzīvību, jo zemāka katram indivīdam morālā vērtība, īpaši mazu indivīdu gadījumā samazinoties līdz nullei un morālajam aģentam taisnīgi un atbilstoši ieņemot aklās mātes dabas slaktētājas lomu. šo arguymenttu varētu visādi forši pamodelēt: jo vairāk vistas sastūķē būrī, jo mazāka individuālām vistām vērtība; jo vairāk vienai mātei dēlu, jo mazāka katra atsevišķa dēla... etc.

"nedzimušajiem cilvēkiem (dvēselēm) jāiegūst kaut kāda pieredze. Neesmu pārliecināts, ka, runājot par "embrionālu personu", ir iespējams izmantot vārdu "pieredze". Piedzīvot vai izjust kaut ko nenozīmē gūt pieredzi vai atcerēties, ka ar tevi kaut kas notika. Jo jābūt šim "ar tevi", jābūt šim "es", kuru veido pieredze un kas iegūst pieredzi."
Man šis apgalvojums šķiet apšaubāms. Jo arī ne visi piedzimušie cilvēki spēj apzināties sevi, atcerēties lietas - ir cilvēki ar attīstības traucējumiem, kuru spēja gūt pieredzi vismaz mums saprotamā veidā ir visai ierobežota vai neiespējama. Vai tas nozīmētu, ka viņiem Dieva priekšā būtu kāds sliktāks stāvoklis kā standarta cilvēkam?