WhenWeAll FallAsleep
pirms 6 gadiem
Aranofska "Māt!"? Syrsly? Alise nemin avotu šim viedokli, bet problēma ir avotam nevis filmai!
Jānis Melnis
pirms 6 gadiem
Mjā ... Var jau saprast Alises piktošanos - par maz sieviešu režisoru, par maz konceptuāli izlolota feminisma un dīvi guldzošu meiteņu čalu (dialogu) pasaules kinematogrāfā ... un kur tad vēl dīvainie Providences - ņemot vērā, ka tā ir "Viņa" ! - untumi, kas tai liek pār `kinofaktoriju` sliekšņiem allažiņ pārvilināt kādu nebūt Larsu - nevis Loretu fon Trīru (..), Ksavjē - nevis Klementīni Dolanu ... nudien ... kaut kas "te" - mūsu Rietumu kino gaņģos - jau izsenis sagājis šķērsām ... nepareizi aizsācies ...
Man tikai nav skaidri tie institucionālie "mehānismi", kurus 10-15 (vai cik ?) gadus, intensīvi darbinot, taps iedibināta Ekrān-harmonija un panākts, ka 40-50 % no kinorežijā nodarbinātajām personām būs sievietes (..)
Vai šī cildenā mērķa labad būtu jāievieš uzņemšanas kvotu sistēma kinoskolās (?), un vēl jāatvēl speciāli jaunajām sievietēm - režisorēm paredzēti līdzekļi Eiropas kinofondos (?) ... un kā pārliecināt Holivudas producentus (no kuriem lielākā daļa ir vīrieši), lai viņi investē naudu režisorēs sievietēs (?), ja viņi (uzpūtīgie tiepšas) ir nesatricināmi pārliecināti, ka viņu projektus spēs labāk realizēt režisori vīrieši (..), un jaukais "saulstariņš", kas uzmirdzējis viņu acu priekšā nebūt nav nākamā Katrīna Bigelova (..), bet tikai un vienīgi "jaukumiņš" (..)
Tātad ! Pa kādiem ceļiem mums Alises "aizspogulijā" [50:50] nokļūt ?
Ja godīgi (un nepolitkorekti), tad man šī papildus "metro līnija" (fantasmagoriskais nobrauciens pa "truša alu"), lai uzlūkotu vēl neapzināto cilvēces kinobriljantu galeriju nešķiet tā vērta, lai par to domātu, satrauktos, teoretizētu (..), jo nešaubos, ka talantīgas sievietes - režisores (ja vien viņas nedzīvo kaut kur Irānā - ellē ratā) arī pašreizējā "trafika" ietvaros var veiksmīgi ierakstīties (prezentēties) kinovēsturē, turklāt, ja paraugos uz to visu no pavisam utilitāra (skatītāja-parastā) skata punkta, un izdaru tik vienkāršu lietu, kā pērnā gada labāko filmu Top 20 sastādīšana, tad : 1) to veido tikai režisori vīrieši, 2) veselas 16 (!) filmas kā reiz iekļaujas "baltā vīrieša ciešanu" kategorijā (sākot ar Estlunda "Kvadrātu", Pola Tomasa Andersona "Meistaru", Aleksandra Hanta "Kā Vitjka Ķiploks Ļohu Dūrēju uz invalīdu namu aiztransportēja" (2017.); un, beidzot, ar Stīva Makvīna "Kaunu", Džeimsa Franko "Dieva bērnu" un Nikolasa Vindinga Refna "Valhallas iemantošanu" utt. un tml.), 3) Tikai 2 filmas no 20 - Čan Vuk Parka "Kalponi" un Martina Makdonas "Trīs reklāmstendi ārpus Ebingas, Misūri" - varam uzlūkot, kā spriegu, aizrautīgu, niansētu sieviešu mikrokosma "autopsiju" (protams, ne uz brīdi neaizmirstot, arī par pārejām šo filmu kvalitātēm), taču, kā jau minēju, arī tās ir uzņēmuši režisori vīrieši.
Respektīvi, kāpēc lai šo rindiņu autors (vai jebkurš kinomīlis) "ķertu kreņķi" un šūmētos, ka kaut kas nav kārtībā ar pastāvošo kino industriju, ja esošā sistēma (industrija) spēj, pilnā mērā apkalpot, viņu estētiskās un intelektuālās kino-vajadzības (..) Kino-feministes šajā (izvēles) ziņā ir daudz apdalītākas ... tas tiesa ... Bet tāpēc jau mēs viņām līdzi nejutīsim !
(Un ar ko gan kino režisores - māsas Vačovskas - feministiskā kino diskursa ietvaros būtu labākas (jaudīgākas), par brāļiem Vačovskiem ... jautājums, protams, retorisks ... taču vienmēr paliek cerība, ka daudzajās, feministiski ietonētajās kino-argumentācijas vācelītēs būs noglabāts, kas vairāk par "nogrieztajiem sēkliniekiem" (..))
Man tikai nav skaidri tie institucionālie "mehānismi", kurus 10-15 (vai cik ?) gadus, intensīvi darbinot, taps iedibināta Ekrān-harmonija un panākts, ka 40-50 % no kinorežijā nodarbinātajām personām būs sievietes (..)
Vai šī cildenā mērķa labad būtu jāievieš uzņemšanas kvotu sistēma kinoskolās (?), un vēl jāatvēl speciāli jaunajām sievietēm - režisorēm paredzēti līdzekļi Eiropas kinofondos (?) ... un kā pārliecināt Holivudas producentus (no kuriem lielākā daļa ir vīrieši), lai viņi investē naudu režisorēs sievietēs (?), ja viņi (uzpūtīgie tiepšas) ir nesatricināmi pārliecināti, ka viņu projektus spēs labāk realizēt režisori vīrieši (..), un jaukais "saulstariņš", kas uzmirdzējis viņu acu priekšā nebūt nav nākamā Katrīna Bigelova (..), bet tikai un vienīgi "jaukumiņš" (..)
Tātad ! Pa kādiem ceļiem mums Alises "aizspogulijā" [50:50] nokļūt ?
Ja godīgi (un nepolitkorekti), tad man šī papildus "metro līnija" (fantasmagoriskais nobrauciens pa "truša alu"), lai uzlūkotu vēl neapzināto cilvēces kinobriljantu galeriju nešķiet tā vērta, lai par to domātu, satrauktos, teoretizētu (..), jo nešaubos, ka talantīgas sievietes - režisores (ja vien viņas nedzīvo kaut kur Irānā - ellē ratā) arī pašreizējā "trafika" ietvaros var veiksmīgi ierakstīties (prezentēties) kinovēsturē, turklāt, ja paraugos uz to visu no pavisam utilitāra (skatītāja-parastā) skata punkta, un izdaru tik vienkāršu lietu, kā pērnā gada labāko filmu Top 20 sastādīšana, tad : 1) to veido tikai režisori vīrieši, 2) veselas 16 (!) filmas kā reiz iekļaujas "baltā vīrieša ciešanu" kategorijā (sākot ar Estlunda "Kvadrātu", Pola Tomasa Andersona "Meistaru", Aleksandra Hanta "Kā Vitjka Ķiploks Ļohu Dūrēju uz invalīdu namu aiztransportēja" (2017.); un, beidzot, ar Stīva Makvīna "Kaunu", Džeimsa Franko "Dieva bērnu" un Nikolasa Vindinga Refna "Valhallas iemantošanu" utt. un tml.), 3) Tikai 2 filmas no 20 - Čan Vuk Parka "Kalponi" un Martina Makdonas "Trīs reklāmstendi ārpus Ebingas, Misūri" - varam uzlūkot, kā spriegu, aizrautīgu, niansētu sieviešu mikrokosma "autopsiju" (protams, ne uz brīdi neaizmirstot, arī par pārejām šo filmu kvalitātēm), taču, kā jau minēju, arī tās ir uzņēmuši režisori vīrieši.
Respektīvi, kāpēc lai šo rindiņu autors (vai jebkurš kinomīlis) "ķertu kreņķi" un šūmētos, ka kaut kas nav kārtībā ar pastāvošo kino industriju, ja esošā sistēma (industrija) spēj, pilnā mērā apkalpot, viņu estētiskās un intelektuālās kino-vajadzības (..) Kino-feministes šajā (izvēles) ziņā ir daudz apdalītākas ... tas tiesa ... Bet tāpēc jau mēs viņām līdzi nejutīsim !
(Un ar ko gan kino režisores - māsas Vačovskas - feministiskā kino diskursa ietvaros būtu labākas (jaudīgākas), par brāļiem Vačovskiem ... jautājums, protams, retorisks ... taču vienmēr paliek cerība, ka daudzajās, feministiski ietonētajās kino-argumentācijas vācelītēs būs noglabāts, kas vairāk par "nogrieztajiem sēkliniekiem" (..))
Jānis Rābants
pirms 6 gadiem
Rādās, ka feminisms ir ieslīdzis dziļā dzimumidentitātes krīzē un grimst arvien dziļāk.
Ivars Tillers
pirms 6 gadiem
Ja raksta autores tēze ir, ka mūsdienās feministiska kinodarba radīšanai pietiek dot balsi sievietei, jāpiebilst, ka tikai uz ekrāna. Tiklīdz atkāpes no feminisma ideoloģiskajām vadlīnijām tiek pieļautas pašā radīšanas procesā, var rasties visai paradoksāli un publiskajai retorikai pretim runājoši darbi. Kritērijs, kā noskaidrot, ko psihes dziļumos sievietes patiešām vēlas redzēt uz ekrāna, būtu nevis klausīties kritiķu vārdos un ekrāna laika un tēlu reprezentācijas mērījumos, bet raudzīties darbos, proti, patērētāju uzvedībā. Un tā stāsta, ka par nepārspētu sieviešu auditorijas bestselleru kļūst nevis kāds no pieminētajiem feministiskā kino meistardarbiem, bet pēc sievietes sarakstīta romāna, sievietes režisēta un sieviešu komandas montēta filma, kuru izpirka sieviešu auditorija – antifeministiskas fantāzijas "Greja 50 nokrāsas".
Edvards Kuks
pirms 6 gadiem
Man ir prieks lasīt arī tad, kad apzinos, ka es šīs filmas gan jau nekad nenoskatīšos un, skatoties kino, nemaz nedomāju par tā feministiskumu vai pieglaušanos patriarhāta iedibinātajām normām. Paldies par to.
Kino
18.01.2018
8
Nogrieztie sēklinieki