Mobings jeb stāsts par pilsētas leģendām

Un tad tā latgaļu brēkšana, ka šie tiekot apcelti.
Nekā citādi kā prasta nekaunība es to neuztveru.
Visi šie politiķi, kuļturščiki - puriniet no viņus - tur taču vieni vienīgi latgaļi.
Paši visu diriģē un konttolē, bet brēc, ka šiem asinis sūcot.
Nekaunība ārī ir apcelšana. Kā kurzemniece- vidzemniece jūtos latgaļu apcelta un nonievāta. Pamatojumu vietā šie tik skrien virsū un brēc. Bet pajautā viņiem, kā tas un tas ir latgaliski, viņiem sākas uzreiz strīdi - paši nezin.... nu labi, viss - jāiet baudīt dzīve

Divas ceturtdienas jau biju, varbūt aiziešu vēl trešo reizi uz izstādi Arsenālā Nenorunātās tikšanās. Es gribu saprast un sev noformulēt atbildi uz jautājumu, vai tā izstāde ir apzināti veidota ar vēstījumu viss ir slikti un būs vēl sliktāk, vai vienkārši lietas būtība ir tikai tas , kā es to uztveru. Bet ne par to šoreiz. Atkal par to, cik maz jauniešu, cik maz ģimeņu es redzu Rīgas muzejos un izstāžu zālēs.
Santa Hirša par to arī rakstīja, ka ir šī tendence, ka māksla kļūst pieejama un lietojama, ja tā var teikt par mākslu, arvien mazākam cilvēku skaitam.
Kāpēc un kādas tam būs sekas? Dzejas dienas tukšas - cilvēku nav, bet mākslas dienas? Tādu vispār nav un tādus pūļus izstāžu atklāšanās kā padokupācijas laikā mēs šodien pat iztēloties nespējam.
Šipkēvics KD lustīgi iebilst Hiršai, ka tā visu krāsojot melnās krāsās, ka māksla zeļot un plaukstot. Varbūt tā var teikt, tā zeļ un plaukst, bet arvien mazāk cilvēku to izmanto. Kaut vai tās pašas ekskursijas vai lekcijas par laikmetīgo mākslu. Milzīgā auditorijā - labi ja 10 klausītāji, kaut gan lekcija bija vienkārši ģeniāla.
Tādi šipkēvici sajūsmā par sevi vispār nepamana, kas notiek apkārt.
Savai bijušai skolai nosūtīju sarakstu ar jauniem ekskursiju maršrutiem, kurus varu viņiem piedāvāt , pie tam - par velti. Man atbild, nevaram nokomplektēt pilnu autobusu ar braucējiem. Daudzas ģimenes nevar atļauties kabatas naudu. Kad iebildu, ka daudziem bērniem ir arī dārgi telefoni un drēbes, man atbildēja, ka tā ir izmisīga cīņa sava statusa - esmu kā visi citi- apliecināšanai. Jo nabadzīgāka un netaisnīgāka sabiedrība būsim, jo vairāk sevi apliecināsim ar lupatām un telefoniem , nevis garīgām vērtībām.

Satori varētu darīt daudz daudz vairāk tieši jauniešu iesaistē, kaut vai rakstot nevis, cik labi ir Vācijā, bet kā ir Liepājā vai Daugavpilī.

Paldies.
Manuprāt, daudz labāks vārds par mobingu ir latviskais apcelšana. Manā uztverē tas daudz precīzāk izsaka lietas būtību.
Tikko izlasīju , kā Rīgā ir ievērojami cēlušās cenas ūdenim un apkurei. Rīgas Siltums to skaidro ar resursu izmaksu pieaugumu, bet noklusē uzņēmuma peļņas un darbinieku atalgojuma nemitīgo pieaugumu, pie tam negodīgu un netaisnīgu, kas pēc būtības tā pati apcelšana vien ir.
Kas jauns ziņu portālā izlasīju par Kārli Būmeistaru. Un jā - varu teikt , ka prieks un skaudība man savijās kopā, cik jauki iespējams dzīvot. Bet tūlīt uzreiz nospriedu - ja mēs būtu sociāli taisnīga sabiedrība, tad tādas ģimenes kā KB būtu vairākumā nevis mazākumā. Bezspēcība rada agresīvu un naidīgu vidi, kurā tad trekni plaukst i puķes, i nezāles.
Ja mēs nebūtu Eiropas Savienības dalībvalsts, mūsu pašu bāliņi mūs būtu apcēluši līdz Molodovas līmenim pavisam noteikti.
Esmu komandējumā "labajās" ārzemēs, apmetos pie skolasbiedrenes un visu laiku manī skan jautājums, kāpēc viņi var un mēs nevaram. Atkritumu šķirošana, kultūra, sports - viss....viņi var, mēs nevaram.
Lidošu atpakaļ un atkal tā netīrība, nekārtība Rīgas ielās - sāļie putekļi, agresīvie riteņ- un skrejriteņbraucēji uz ietvēm, saldās politiķu runas, ka galvenais ir cilvēks un skarbā īstenība, ka Latvijā cilvēks ir tikai līdzeklis bagāto un ļoti bagāto apkalpošanai.
Jā, domāju, ka apcelšanās sociālie aspekti dominē pār psiholoģiskiem vai pat psihiskiem, kādi, arī ,protams mēdz būt.