"Māte ir..."

"Ja mēs esam bērna "visa pasaule", tad kaut vai tīri lingvistiski šai citai "man" vienādojumā vietas nav." - Varbūt līdz galanm nesaprotu, bet man šķiet, ka šis vienādojums drīzāk skan šādi: "Mamma ir bērnam visa pasaule. Bērns nav mammai visa pasaule." Un tad tur ir gana daudz vietas arī "man".
Un man šķiet, ka mamma var bērnam būt "visa pasaule", un vienlaikus arī otrs aprūpētājs, ja tāds ir, var būt "visa psaule".

Paldies par rakstu, ir par ko padomāt!

I like this article. It is beneficial for others also. Thank you for posting this relevant information. I

Varbūt tāpēc šī diena ir forša, lai katrs padomātu par savu mammu un attiecībām ar viņu. Es mātes dienā vairāk domāju par savu mammu, nevis saviem bērniem. Un atstāju uz pusdienu savus bērnus ar tēti, lai pabūtu ar savu mammu tā, kā ikdienā vai ierastā ciemošanās reizē to neļauj bērnu klātbūtne. Kamēr vēl mamma ir, jo kaut kad nebūs.

mana mamma ir super un spēka sieviete. dievs, salīdzinot ar viņu, ir memļaks un čīkstošs ziepju burbulis.

Latvijā, manuprāt, atzīt, ka ir forši būt aizvietojamamai, darīt ar bērnu nesaistītas lietas ir grūti. No vienas puses mammas norāda, ka pieklibo spēja veltīt laiku sev, rūpēties par savu fizisko un mentālo veselību vai veltīt laiku partnetattiecībām, taču vienlaikus kā savu svarīgāko lomu dzīvē norāda tieši mātes lomu,  partnerattiecībām ieńemot priekšpēdējo, un profesionālai izaugsmei ieñemot pēdējo vietu. Man tas nelīmējās kopā, ka tik daudz savu identitāti un līdz ar to arī ikdienas realitāti balstām uz “visu bērniem”. 

Kaut tā mana māmuliņa,
Otru mūžu dzīvojuse
Es tai kārtu šūpulīti
No liepiņu lapiņām

Skaistāk pateikt nav iespējams

To es esmu ievērojusi,tas ir cieti - satoristu rakstos ir daudz ciešanu un maz mīlestības. Un tāda sajūta,ka apzināta izvēle - nemīlēt,ciest, vainot par to citus un tad mocīt ar to citus.
Ja bērns rada prieku,tad māte ir zirgā, ja mīlestību, tad bērns ir slogs...nu šite auksta elpa uzdveš

Es mammai nopirku skaistu vasaras kleitiņu un ecco iešļūcenes.
Kad es viņai saku,ka mīlu viņu, viņa gaiņājas ar rokām,lai es neākstoties. Un tāpēc es arī viņu mīlu.

Es lasīšu otrreiz,jo man vienkārši nepielec.
Bet- jautājumi jau ir. Pirmais - vai stereotipi un dabas likumi ir viens un tas pats? Vai stereotipi ir kaut kas slikts, kas noteikti jālauž? Labi - autore un viņas domubiedri visā pasaulē salauzīs tos stereotipus un ko liks vietā? Depresiju,pašnāvību,agresiju, teroru? Ko?
Godīgi - es vēlos saprast.

Ir lietas,ko cilvēks nevar izvēlēties,bet būt vai nebūt mātei,tā ir izvēle. Nolemt dzemdēt un pēc tam pieraudāt pasauli,ka bērns nez ko atņēmis, dzīvi izpostījis ,manuprāt, ir vienkārši aiziešana pa pieskari, orbītas zaudēšana.
Labi,lasīšu vēlāk ,bet .....man jāsāk apzināties konkrētāk un tiešāk savs laimīgais liktens, jo var taču būt, vai ir taču dzīves bez mīlestības, dozētu mīlestību ,vai ....ienāca prātā tie midsommeras slepkavnieki, Debess, mātes viņus bērnībā nav mīlējušas un tāpēc šie slepkavo ....