Skaidrite Rudziša
pirms 2 gadiem
XIII stunda jeb “Pastāvēs, kas pārvērtīsies”.
Šī filma varētu patikt arhetipu, arkānu un simbolu pētniekiem.
Filma ir alegorija par varu (Ziemeļi kā varas sektors – janvāris, Mežāža zvaigznājs jeb X māja astroloģiskajā kartē) un nepieciešamību transformēties (XIII stunda jeb XIII arkāns – pilnīga pārvērtība, tostarp ne tikai, bet arī nāve).
Vara filmā pieder ietekmīgai ģimenei, kuras galva ir Margarita, taču epizode, kurā viņa sava sekretāra Mihaila un kambarsulaiņa Vasilija pavadībā iznāk uz kāda jumta Maskavā (Galvenā universālveikala?), lai sagaidītu turpat netālu redzamā Kremļa kurantu 13. sitienu kādā Jaungadā, ir nepārprotams R.Ļitvinovas mājiens, ka Margaritas stāsts ir stāsts arī par varu Krievijā.
Filmā “Ziemeļu vējš” pārdomāts katrs sīkums. Atsevišķa pētījuma vērta ir tēlu vārdu poētika. Piemēram, vecās mātes vārds Mūžīgā Alise asociējas ar bērnu, kas dzīvo savu fantāziju pasaulē un nevēlas pieaugt. Dēla vārds Benedikts saistās ar jēdzienu “svētība”. Filmas sākumā viņš ir kā svētības apsolījums ģimenei, taču pēc tam, kad lidmašīnas katastrofā iet bojā viņa līgava Faina (grieķu val. “spožā”, turklāt viena no kristīgajām moceklēm), viņš pamazām degradē, nodzeras.
Un tie ir tikai daži piemēri.
XIII un XXV stunda ir klanam dotā iespēja. XIII stunda tiek piesaukta, gaidīta, sagaidīta Jaungadā, bet netiek izmantota, tā paiet tukšās svinībās. XXV stunda šķiet filmas gaitā vairs netiek pieminēta, taču arī tai ir sava nozīme (ja XIII stunda nav izmantota transformācijai, XXV būs pārbaudījumi).
Klana degradācija sākās ar dēla līgavas bojāeju un viņa nespēju samierināties ar notikušo. Benedikts faktiski dzīvo pagātnē (ģimenei zūd svētība), viņš iegādājas lidmašīnu kā atgādinājumu par savu līgavu stjuarti un pamazām degradē savu bēdu pasaulē, līdz pat pieslēgšanai pie sistēmas (!), pa kuru tek alkohols/narkotikas.
Arī telpas poētika filmā ir daiļrunīga. Sniega klajumi kā varas skarbais arhetips, klasiski perfektā lietišķā zāle un ar priekšmetiem pieblīvētās personiskās telpas…
Vēl daži daiļrunīgi simboli – žurka (varas pārdales laikmeta sākums), suns (cīnītājs par taisnību), krauklis (saikne ar mirušo pasauli)...
Manuprāt, R.Ļitvinova ir radījusi sievišķīgi krāšņu un vienlaikus dziļu filozofisku pasaku par varas arhetipu.
Šī filma varētu patikt arhetipu, arkānu un simbolu pētniekiem.
Filma ir alegorija par varu (Ziemeļi kā varas sektors – janvāris, Mežāža zvaigznājs jeb X māja astroloģiskajā kartē) un nepieciešamību transformēties (XIII stunda jeb XIII arkāns – pilnīga pārvērtība, tostarp ne tikai, bet arī nāve).
Vara filmā pieder ietekmīgai ģimenei, kuras galva ir Margarita, taču epizode, kurā viņa sava sekretāra Mihaila un kambarsulaiņa Vasilija pavadībā iznāk uz kāda jumta Maskavā (Galvenā universālveikala?), lai sagaidītu turpat netālu redzamā Kremļa kurantu 13. sitienu kādā Jaungadā, ir nepārprotams R.Ļitvinovas mājiens, ka Margaritas stāsts ir stāsts arī par varu Krievijā.
Filmā “Ziemeļu vējš” pārdomāts katrs sīkums. Atsevišķa pētījuma vērta ir tēlu vārdu poētika. Piemēram, vecās mātes vārds Mūžīgā Alise asociējas ar bērnu, kas dzīvo savu fantāziju pasaulē un nevēlas pieaugt. Dēla vārds Benedikts saistās ar jēdzienu “svētība”. Filmas sākumā viņš ir kā svētības apsolījums ģimenei, taču pēc tam, kad lidmašīnas katastrofā iet bojā viņa līgava Faina (grieķu val. “spožā”, turklāt viena no kristīgajām moceklēm), viņš pamazām degradē, nodzeras.
Un tie ir tikai daži piemēri.
XIII un XXV stunda ir klanam dotā iespēja. XIII stunda tiek piesaukta, gaidīta, sagaidīta Jaungadā, bet netiek izmantota, tā paiet tukšās svinībās. XXV stunda šķiet filmas gaitā vairs netiek pieminēta, taču arī tai ir sava nozīme (ja XIII stunda nav izmantota transformācijai, XXV būs pārbaudījumi).
Klana degradācija sākās ar dēla līgavas bojāeju un viņa nespēju samierināties ar notikušo. Benedikts faktiski dzīvo pagātnē (ģimenei zūd svētība), viņš iegādājas lidmašīnu kā atgādinājumu par savu līgavu stjuarti un pamazām degradē savu bēdu pasaulē, līdz pat pieslēgšanai pie sistēmas (!), pa kuru tek alkohols/narkotikas.
Arī telpas poētika filmā ir daiļrunīga. Sniega klajumi kā varas skarbais arhetips, klasiski perfektā lietišķā zāle un ar priekšmetiem pieblīvētās personiskās telpas…
Vēl daži daiļrunīgi simboli – žurka (varas pārdales laikmeta sākums), suns (cīnītājs par taisnību), krauklis (saikne ar mirušo pasauli)...
Manuprāt, R.Ļitvinova ir radījusi sievišķīgi krāšņu un vienlaikus dziļu filozofisku pasaku par varas arhetipu.
Kino
21.10.2021
1
Maskavas vairs nav