Manas mazās apokalipses

Es 90 -o sākumā strādāju skolā. Algas izmaksāšana bieži kavējās. Kādā tādā reizē pēdējos 3 repšikus man nozaga no skolotāju istabā atstātās somas.
Mamma jau vairkus gadus bija bezdarbniece bez jebkādiem pabalstiem. Būtībā dzīvojām naturālās saimniecības apstākļos.
Naktīs mani vajāja murgi par atomkaru, no kura nevarēšu paglābt savu bērnu, bet dienās - runāju pretī politiķiem. Domās, protams. Piemēram, Godmanis klāstīja, ka Latvijā ir nevis jārada laba sociālā sistēma, bet gan bagāto kārta, kura tad ar nodokļu maksāšanu uzturēšot nabagus.

Bagāto kārta ir radīta, bet nodokļus viņi nemaksā. Un kuļturščikiem - visa veida - ļauj nemaksāt.

Tāpēc piedzīvojam katastrofu - nav ne sociālā sistēma, ne nodokļu maksātāji. Ir gluži kā okupācijas laikā - jo lielāka cūka, jo dziļāku sakni rok.