Latvijas teātris 2010–2019: atbalsis un runča Leopolda aicinājums

Jau kādu laiku man ir jautājums, vai man tā tikai šķiet, vai izrādes ir kļuvušas seklākas. Teātru sezonas beigās parasti rezumēju, kuras izrādes bija tiešām vērts redzēt, un ar katru gadu skaits sarūk. Izrādes aizvien vairāk līdzinās pagaidu konstrukcijām, kas jau sākotnēji nav iecerētas uz ilgu. Tāds fast food variants, par ko aizmirsti uzreiz pēc noskatīšānās, pat nosaukumi aiziet nebūtībā. Nekas cits neatliek kā skatīties iepriekšējo sezonu smagsvarus, kamēr vēl ir repertuārā...

Tā nu sanāca, ka vienu aiz otras noskatījos "Purva bridēju ugunī" Liepājā un "Ezeriņu" Nacionālajā.
Kaut kā nepamet doma par pēdējā laikā arvien vairāk dominējošo "ārišķīgo teātri" ("Purva bridējs ugunī"), kurš noslogo ausis, acis, bet, ja tā var sacīt, neietrāpa sirdī'; kur ir pilns ar simboliem un katrs var atrast dajebko, bet nav paša galvenā - atkal, ja tā var sacīt, "uzrunas dvēselei".
Pietrūkst tādu ezeriņu - tikai aktieris, teksts, sižets, aktiermāksla, vienkāršība - un pēkšņi laicīgais saplūst ar Pārlaicīgo.