Izšķirošais arguments

TAS, KA TU ESI MINORITĀTE, NEPAdara tavus argumenus SPECĪGĀKUS par pretējim PAT šajā FU..ING JOBA..AJĀ Rietumu CIVILIZĀCIJĀ, pie kuras DAUDZI (mažoritāte no minorittes) gribētu sevi pieķēdēt ( J... V MUTĒ!!!)
drāziet, kurācarumā gribai, bat LAI JŪSU gailītis NESACEĻAS un BĒRNIEM!

Viendzimummīļi ir ar izmainītu hormonālo sistēmu organismā. Šādiem cilvēkiem realitātes uztvere ir izmainīta, skats uz lietām un notikumiem ir krietni savādāks. Nesaku, ka sliktāks. Izmainīts apziņas stāvoklis vēl ir cilvēkiem alkohola reibumā, psihotropo vielu iespaidā ... Ja jau ir vēlme par miermīlīgām diskusijām un apspriešanos homoseksuālo ļaužu interešu aizstāvībai, tad arī par pārējiem apspiestajiem nevajadzētu aizmirst. Varbūt atļauja vadīt transporta līdzekļus smagā reibumā būtu tik pat līdzvērtīgs un atzīstams pasākums kā bērnu audzināšana homoseksuālajās ģimenēs? Galu galā visiem taču ir tiesības uz "laimīgu dzīvi".

Par vardarbību konkrētus avotus šoreiz nenorādīšu, jo tos tiešām ļoti viegli gandrīz katrs var atrast, ierakstot Google, piemēram, "Violence in homosexual and heterosexual families". Var lasīt un lasīt.

Prieks (un arī pārsteigums) par tik nosvērtām pārdomām. Prieks, ka sabiedrība tiek aicināta uz dialogu. Es nezinu, vai LGBTQ to izliekas neredzam vai tiešām neredz, bet iemesls, kāpēc ir sabiedrības daļa, kas atbalsta šādus grozījumus, ir ļoti vienkāršs. Zemāk ir redzamas manas pārdomas, ar kurām pirms dažām dienām dalījos kādā sociālajā tīklā. Ja kaut kas no manām pārdomā un argumentiem, lūdzu, uzrakstiet (vēlams bez uzbraucieniem, ka esmu homofobs, viduslaiku tumsoņa vai slēptais homoseksuālists (tas varētu izskanēt no LGBTG pašpasludinātā "pārstāvja" advokāta L.L., no kura gāžas ārā nievas un uzbraicieni pret visiem tiem, kuriem viņš nepiekrīt... Būtu labāk, ka tiktu atrasts kāds labāks pārstāvis, kurš ur gatavs konstruktīvam diologam)). --- Tātad, kas ir zināms visai droši:
1) bērniem vajag stabilu un drošu vidi un attiecības, kuru ietvaros augt un attīstīties;
2) pētījumi parāda, ka divas homoseksuālas sievietes var būt tik pat labi vecāki kā heteroseksuāli vecāki. Pētījumi par diviem homoseksuāliem vīriešiem to neparāda (nav zināms - cik labi vecāki viņi būtu);
3) homseksuālas attiecības ir nestabilākas kā heteroseksuālas, kā arī - tajās vardarbība ir biežāk nekā hoteroseksuālu vecāku ģimenēs.
Mans rezumē (ko arī uzskatu par vidusceļu) - ir jādara viss iespējamais, lai bērns augtu pie mammas un tēta. Ja tas nav iespējams, tad pie viena no vecākiem vai kāda cita tuva cilvēka. Ja tas nav iespējams, tad priekšroka adopcijai (vismaz pašlaik Latvijā) ir jādod heteroseksuāliem pāriem, vēlams precētiem (tāds noteikums ir vairākās valstīs), tāpēc, ka tādas attiecības ir stabilākas. Tikai tad ir jādod iespēja adoptēt bērnu divām sievietēm. Ņemot vērā, ka nevar pateikt, kādu ietekmi uz bērnu atstāj tas, ka viņš aug pie diviem tētiem, šāda adopcija nebūtu pieļaujama. Bet ņemot vērā, ka manis minētā pieeja nevar tikt īstenota, jo tā būtu diskriminācija (nevarētu atļaut divām sievietēm adoptēt bērnus, bet diviem vīriešiem), tad mana nostāja ir tāda, ka ir jāmeklē risinājumi, lai stiprinātu attiecības starp mammu un tēti, nevis jāatļauj bērnus adoptēt homoseksuāliem pāriem. --- Un ņemot vērā pašreizējo situāciju Latvijā (un arī to, ka pašreiz nav zināms, kādu ietekmi uz bērna attīstību atstāj tas, ka viņš izaug pie diviem tētiem), ir vislielākajā mēra bezatbildīgi homoseksuālam pārim "tikt" pie bērna (jeb - bērna intereses ir augstākas par kāda interesēm "tikt" pie bērna). Protams, ir jādara viss iespējamais, lai Latvijas sabiedrība kļūtu tolerantāka. Un tikai tad, varētu runāt par to, ka ir pieļaujamas situācijas, kas bērnam ir divas mammas. Ja sāksim no otra gala - ļausim adoptēt bērnus homoseksuālam pārim un cerēsim, ka sabiedrība to pieņems, tad mēs iebrauksim lielā grāvī. Ne bērni būs laimīgi, ne vecāki, ne arī sabiedrība. Tikai pieaugs naidīgums un sabiedrības polarizēšanās. --- Bet tajā pašā laikā - radikālie liberāļi (kas ir LGBTQ+ "pārstāvji") mākslīgi saasina problēmu un veicina sabiedrības polarizēšanos. Grūti pateikt, kāpēc tas tiek darīts... Piemēram, tas, jau 3 gadus veciem bērniem tiek stāstīts par to, ka pats vari izvēlēties, kas tu būsi - sieviete vai vīrietis. Tas, kas jau 8 (!) gadus veca meitene var pieņemt lēmumu kļūt par puiku (un veikt visas attiecīgās procedūras), bet vecākiem vispār nav teikšanas... Ja iebilst, tad viņi tiek saukti par neiecietīgiem un bērnu nemīlošiem. Protams, ka par to ir jārunā un jāstāsta, bet ne jau jāzombē bērni bērnudārzā. Un tad rodas jautājums, kāpēc sabiedrība kļūst neiecietīgaka pret visiem LGBTQ cilvēkiem? Ja tiks pārkāptas robežas no vienas puses, tas pavisam droši var teikt, ka otra puse arī pārkāps robežas...

Paldies par centieniem veidot diskusiju un dialogu. Japiebilst, ka izskatās, ka puses ir vairāk nekā tikai "divas" (gribas tomēr cerēt, ka sabiedrība nav sašķēlusies TIK tālu, ka būtu nonākusi teju kara ierakumos ar frontes līniju pa vidu), drīzāk - ir izgaismojies, ka viedokļi ir daudzi un dažādi, katrs ar savu argumentāciju, vāju vai ne tik vāju, un saviem personīgiem izejas punktiem, kā raudzīties uz to, kas ir noticis. sarunāties, uzklausīt citam citu, pacietīgi, bez apvainojumiem caur atsķirīgo atrast kaut daļu kopīgā un nonākt pie kāda kopsaucēja šobrīd, kad daudzi, neatkarīgi no sava personīgā uzskata šajos jautājumos, jau tā ir noguruši, aizkaitināti un noraizējušies par savu nākotni vispasaules šmuces dēļ, un tāpēc arī biežāk savaldību zaudējuši (es domāju, te daudzi no mums varam mest akmeni savos dārziņos) - šķiet ārkārtīgi svarīgi. neatkarīgi no tā, vai sarunājamies ģimenes/draugu,/kolēģu/.. lokā vai cenšamies risināt kādu plašākai sabiedrības daļai nozīmīgu jautājumu. tā, lai nepaliek pavisam bēdīgi. Gaidīšu!

Parakstos zem katra vārda.
Paldies par rakstu.

Paldies par rakstu.
No vienas puses saprotu, ka NA gājiens ir tikai cinisks un populistisks veids kā par sevi atgādināt savam elektorātam brīdī, kad nekādu reālu risinājumu īstām problēmām tie piedāvāt nespēj. Tajā pašā laikā aizdomājos - vai starp viņiem tiešām ir īsti "ticīgie", kuriem šis piedāvātais risinājums šķiet loģisks? Ko viņu izmežģītajām definīcijām uz papīra ir paredzēts panākt? Vai viņi tiešām tic, ka uzrakstot savu "vīziju" par to, kā vajag un kā nevajag uz papīra, viņi izmainīs realitāti, kurā dzīvo un turpinās dzīvot viņu noliegtā sabiedrības daļa? Skaidrs, ka turpinās dzīvot - vienīgi viņu dzīves kļūs par birokrātisku, legālu un finansiālu murgu - un vai tas ir tas, ko šī politiskā partija vēlas panākt? Iespējams, viņi tiešām vēlas, lai daļa sabiedrības šo valsti pamet - lai gan tas tas nesaskan ar viņu demogrāfijas ideoloģiju.
Šajā situācijā visvairāk gribētos, lai indivīdi cīnās nevis pret iedomātiem draudiem, kuri uz viņiem nekādi neattiecas, bet gan pret vienu visai sabiedrībai kopīgu un pavisam reālu draudu - ideju, ka var un vajadzētu ieviest grozījumus Satversmē tikai tāpēc, ka kādai politiskajai partijai nepatīk doma par to, ka tajā rakstītais tiešām būtu jāievēro.