alise ap
pirms 3 gadiem
objektivitātei ir vieta žurnālistikā. šis ir literārs darbs, tātad ar pilnām tiesībām būt subjektīvam un ar pilnām tiesībām autoram darbā ielikt tik daudz sevis un savu domu, cik vien viņš vēlas.
mani ļoti uzrunāja, rakstā sajutu sevi. paldies!

Eiklids
pirms 3 gadiem
Anete, nepaliec atbildi parādā. Pastāsti, ko tu gribēji ar savu vēstījumu mums darīt zināmu.

Eiklids
pirms 3 gadiem
Tātad, ja jebkāds teksts tiek pasniegts kā literatūra, tad to nav iespējams saturiski apspriest?
Un kas ir konceptuālā agresija? Tipa kritika?

Vents Sīlis
pirms 3 gadiem
CKZS, ja izmantojam jūsu pašu teikto par to, ka "konceptuālā agresija ir uzbrukšana tekstam, mēģinot to iestūķēt kaut kādā priekštatā x", tad Jūs pats ar to visu laiku nodarbojaties. Kādēļ man būtu jāpieņem jūsu skatījums kā vienīgais pareizais? Vai tādēļ, ka Jūs to agresīvi uzspiežat?

1) Kādēļ teksti būtu jāuztver bez konteksta, it kā autors būtu pirmais, kurš jebkad izteicies par tēmu? Protams, var tā lasīt, ja gribas. Bet var lasīt arī citādi.
2) Kādēļ teksti būtu jāuzskata tieši par autoru pašapliecināšanās mēģinājumiem? Autoram var būt vairāk nekā viens motīvs un dažkārt iespēja padomāt par autora intenci pretstatā teksta intencei ir viena not teksta vērtībām.

Kopumā teksts atstāj pozitīvu iespaidu, jo parāda, ko autore ir spējīga izdarīt. Taču tik pat labi teksts parāda arī to, ko viņai nav izdevies paveikt. Protams, var tekstu lasīt fokusējoties uz pirmo un nepievēršot uzmanību otrajam, un beigās ierakstīt komentāru "Forši, man patika".
Iemesls, kādēļ es šo tekstu vispār komentēju, ir sajūta, ka autorei varētu būt interesanti lasīt ko vairāk par "man patika". Taču izvērsusies diskusija šajā ziņā ir diezgan nevērtīga, un daļēji vainojams tajā esmu arī es. Līdz ar to neredzu iemeslu to turpināt.

Vents Sīlis
pirms 3 gadiem
Attiecībā uz to, kādēļ pieminēju virkni filosofu un psihologu: problēma tiek aktīvi iztirzāta šajās nozarēs. Turklāt, daudzi eksistenciālisti ir mēģinājuši rakstīt par autentiskumu un pašrealizāciju dodot priekršroku nevis akadēmiskajam stilam, bet literārai vai publicistiskai formai. Nesen pārlasīju Albēra Kamī "Mītu par Sīzifu", par ko viņš, starp citu, dabūjis Nobela prēmiju literatūrā, un pārliecinājos, ka šis izcilais teksts joprojām iedarbojas ļoti spēcīgi. Iesaku.

Kas vispār ir "konceptuālā agresija"? Es saprotu, ka Jūsu vēlme pateikt kādam "Jūs neko nesaprotat" ir nepārvarama, taču šoreiz to droši varat attiecināt pats uz sevi. Teksta stils atbilst publicistikas žanram - palasiet Jāņa Rozenberga "Latviešu valdoas stilistiku" (1995), Zvaigzne ABC. Ir iespējama diskusija par gadījumiem, kad kāds tīšām pastaipījis publicistikas žanra robežas, tā, ka tezultātā tiešām iznākusi literatūra kā, piemēram, krievu klasiķis Sergejs Dovlatovs. Tāpat ir iespējama diskusija par to, cik lielā mērā A. Konstes teksts dara to pašu (manuprāt, drīzāk nedara, kā dara).

Kas attiecas uz pašu tekstu, tad tas man šķiet labs kā pirmais (?) mēģinājums žanrā, bet trūkumu arī ir pa pilnam. Pirmkārt, refleksija dziļums - gribētos ko virāk par banālo konstatāciju, ka aiz ironiķa/ciniķa maskas slēpjas kautrīgs un jutīgs cilvēks. So what? Otrkārt, tekstam ir labs sākums, bet nav jēdzīga nobeiguma. Ja tas ir darīts speciāli, tad, manuprāt, tā nav veiksmīga izvēle, ja tas tā vienkārši sanācis, tad jo sliktāk. Treškārt, nav īsti skaidrs, ko tieši autore ir gribējusi panākt - rosināt publisku diskusiju, radīt individuālas pārdomas, jeb nonākt pie kādiem secinājumiem? Ja būtu vairāk piestrādāts, iespējams, daudzi no maniem jautājumiem atkristu paši no sevis.


Vents Sīlis
pirms 3 gadiem
Šis publiskās komunikācijas akts pēc sava satura ir intraverts - tas ir pašanalīzes mēģinājums, kas kaut kādu līdz galam nesaprotamu iemeslu dēļ tiek veikts publiski. Kā lai komentē cilvēka komunikāciju pašam ar sevi?

No otras puses, tēma ir pietiekami nopietna, lai par to būtu interesanti runāt kaut vai vispārīgā līmenī. Ja to apskata no filosofijas viedokļa, tad problematizēts tiek autentiskums - kurš no šiem diviem "es" būs tas īstais. Kā kļūt par to, kas es patiesībā esmu? Kā piepildīt savu radošo potenciālu un brīvību? Par šo tēmu ir izteikušies eksistenciālisma klasiķi, sākot ar Kirkegoru un beidzot ar Sartru, līdz ar to tālākā saruna varētu būt par kādu no viņu izteiktajām idejām.

Savukārt, ja problēmu apskata no psiholoģijas viedokļa, tad darbība notiek humānistiskās psiholoģijas laukā, kura lielā mērā balstās eksistenciālisma filosofijā. Tās pamatnostādnes un terapijas metodes ir izstrādājuši tādi klasiķi kā Maslovs, Rodžerss, Meijs, Fomms, Olports un vesela plejāde mazāk citu uzvārdu, starp kuriem ir arī Ērvins Jaloms, kurš sarakstījis latviski tulkoto romānu "Kādēļ Nīče raudāja?" (http://www.satori.lv/raksts/2661/Vents_Silis/Parcilveks_un_psihoanalize_jeb_kapec_Nice_raudaja%3F) Viņi mēģina risināt ar indivīdualitāti un pašaktualizāciju saistītas problēmas: kā palīdzēt konkrētajam cilvēkam izveidot tādu dzīvi, kur viņš vai viņa redz jēgu, var attīstīties un sasniegt piepildījumu.
 ATGRIEZTIES UZ RAKSTU

PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!