Doties mežā

Ja par mežu - mani patiesi satrauc Kuldīgas pusē nokaltušās egles - tāds apokaliptisks skats. Latvijas VM pelna miljonus, dāvina tos draugiem un paziņām, vienkārši labiem cilvēkiem, bet meži izmirst. Es nezinu, es nevaru zināt, cik pie vainas mizgrauzis, cik sausums, vai bezatbildība, bet - jā - mežam , kā visam neaizsargātajam Latvijā tiek darīts pāri un es atkla neko - neko nevaru palīdzēt.
Ja par dzeju - no Sibīrijas rakstītajās vēstulēs visvairāk, visbiežāk citētais dzejnieks esot bijis Jānis Rainis. Nez nacionālie partizāni arī Raini mīlēja, jeb tomēr kaut ko daudz daudz ulmaniskāku?
Un kā ar šodienas literātiem? Viņu dzejas un prozas necitē tāpēc, ka citi laiki, vai tāpēc ka nav, ko citēt?

Visādi citādi - ka nu tik vien problēmu būtu , kā nakšnošana teltīs.
Svētdien biju svinēt dzimšanas dienu klasesbiedrenei. Trešo gadu kā vīrs no šīs aizmucis un jaunu nevaram dabūt. Nu nevar viena pa visu māju, vajag kādu , ar ko parunāties, pakasīties , pamīlēties. Bet nav. Tad mums tādI pārrobežu varianti - bet arī visi izrādījās šķidri un nederīgi.

Tā kā tā - mežu problēma ir viena lieta, bet vīriešu trūkuma, iztrūkuma problēma ir cita lieta un neba nu mežš šai ziņā gluži bez vainas.

Luk.