Proza
26.08.2020
3

Skaisle Jatalniece
pirms 3 gadiem
Bet tas nav viss. Man bija plāns - saplūkst skaistu pušķi , bet lielveikalā nopirkt svaigi ceptu kruasānu un laša gabaliņu. Biju iecerējusi sev uzdāvināt branču. Kruasānu un lasi nokārtoju uzreiz un ātri, bet tad ieraudzīju, atlaidi - mazie brut šampīši - pērc trīs uzreiz un ietaupi - 1,50. Ekonomija nav liela, cita lieta, ka man galvā ieskanējās zvans no Rīgas Laika vecās reklāmas par šampanieti pirms brokastīm. Mocījos šaubās.Vai to vajag. Ja pēc tāda pirmsbrokastu šampanieša vari bučoties un vārtīties pa gultu ir ok, bet ja paredzēts lasīt un baudīt vārda mākslu - kā manā gadījumā - diez vai.
Kamēr tā klīdu- ievēroju sarkanmatainu sievieti, tā izaicinoši ģērbtu - tādā nepārejošā stilā- plāna vasaras kleita un melni gari šņorzābaki. Pamanīju arī, ka to sievieti vēro gara auguma plecīgs

blondīns. Sarkanmate arī to piefiksēja un fiksi piegāja pie ziedu stenda un paņēma kuplāko rožu pušķi. Abi viens otru turpināja vērot paslepus, visādi izliksamues, tas mani ļoti apbēdināja. Vīrietis - reti gadās, bet bija manā gaumē.
Labi, paņēmu mazos šampanīšus. Saliku ģeniāli skaistu puški un otro šampīti izdzēru tikko un iešu pagulēt. Lai pāriet dzīves netaisnības.
Vakarā varbūt aizbraukšu uz Vakarbuļliem - tur kā reiz ir tās kuģu ugunņmirgas starp zemajām debesīm un jūru un vieta un laiks trešajam šampītim un kad burbuļi asinīs - tad tikt līdz bojām - tīrais nieks

Skaisle Jatalniece
pirms 3 gadiem
Tad par tām bojām. Redz Hiršam labi, 60 stundas nedēļā nostrādā un tad ceļo pa pasauli kā lielkungs, bet man jādomā kā izdzīvot , kā maksimāli ekonomēt esošās finanses un kur dabūt jaunas.
Lūk, ziedi, viena lieta, ka man tie patīk, cita lieta, ka fen šui sola - svaigi ziedi mājās piesaista labklājību. Nu šos divus vienā man vajag vairāk kā ēst. Bet nauda jātaupa. Nevar tā aiziet uz bodi vai tirgu un nopirkt. Tad nu jau visu vasaru vai nu vedu ziedus no mammas dārza, vai tā kā vakar - pati plūcu dabā.
Izvēle jau minimāla - lai neteiktu - nekāda. Tāpēc es kombinēju klāt smilgas, zarus un tā. Vakar eju - mazais nazītis rokās jau trīs no griešanas prieka, kad kanālmalā ieraugu krūmu ar lielām dekoratīvām lapām un koši sarkanām sulīgām ogām. Sirds salecas no prieka, prāts jau vizualizē barokāli krāšņu pušķi ar ogām kā kulmināciju. Kanālmalas stāvums mani nebaida. Es latviete, nekāda ne ķiļķenzupa. Nogriežot pirmo krāšņo zaru, skatienam atklājas nākamais,simtreiz superīgāks , jo tās lapas pilnīgi kā izgleznotas dažāda sarkanuma toņos. Nu to man vajag, protams. Iekārīgā alkatībā kā metos zaram virsū tā slīdu un ar visu krūmu ieslīdu kanālā - nē ne tā, ka var no krūma nokāpt un lai ar slapja, bet izrāpties krastā , vai ka var novelties no krūma un mesties peldus, nē - nekā tamlīdzīga - abi ar krūmu cieši kaislīgā satvērienā esam palikuši levitējot virs ūdens.
Pirmais mani nodod prāts - nespēju neko izdomāt par kritisko masu - tā pieaugs un mēs abi zariem lūstot un ūdenim šļakstot iekritīsim kanālā vai nē. Tad gribu fokusēties uz to - kādi ir varianti. Kā rīkoties pareizi. Bet nu atkal nekā. Vienīgās domas prātā ir par to, ka kanāla ūdens visticamāk ir pilns ar Rīgas kanalizāciju, tas ir Rīgas sūdiem un tajā iekrist būs gandrīz tas pats, kas iekrist atejas bedrē. Kā no tā tagad izglābties - nezinu. Nav ne jausmas.
Parasti te ir pilns ar suņu dirsinātājiem - visu šķirņu un kultūru četrkāju tusiņa vieta, bet tagad - klusums.
Parasti - vismaz reizi pāris dienās - man kāds vaicā - varu jums palīdzēt?, tagad varu necerēt.
Skaisto sarkaņo toņu lapu zars ar ogām apšļācies ar ūdeni un izskatās kā apraudājies.
Labi. Pietiks. Neceri ne uz ko sev saku - tik un tā viss būs jādara pašai.
Un tā arī notiek. Ar prātu un pīpēšanu - kā teica mans opis. Nu labi - pīpēšana nesanāca, bet kustinot domas un rokas un kājas izrāpos, zaru nogriezu, visu, ko skaistu klāt piegriezu un man tagad ir barokāli krāšņs pušķis.
Uz Karavadžo - Bernīni Amsterdamā diez vai tikšu - lūk, tādā dīvainā veidā tas baroka skaistums atnāca pie manis un tagad to baudu

Skaisle Jatalniece
pirms 3 gadiem
Man viss ir citādi.
Baznīcās biju Viļņā. Visas smukas, visās labi, bet tur pie Aušras vārtiem ir daudzas citas, viena - tāda acīmredzami, ka celta katoļiem, bet pārņēmuši vai atņēmuši pareizticīgie - krievi. Skaistums pārdabisks, kā jau baroks - tās koši zaļās marmora krāsas , zelts un bērni kā eņģeļi - liku visur sveces un asaras bārstīdama skaitīju lūgšanas par visu un par visiem. Līdz nonācu līdz baznīcas vidum , kur tāda melnkoka ziediem rotāta nojume. Domāju - tur var iet pasēdēt un palūgties to Galveno, bet tad pēkšņi ieraudzīju divas spicās melnās kurpēs ievilktas pēdas - kāds mirušais. Sen jau miris vai tikko pat nebija svarīgi, bet tas skaistums, kurā noslēpusies nāve - tas mani burtiski izdzina no baznīcas atpakaļneskatoties.
 ATGRIEZTIES UZ RAKSTU

PĒC TĒMAS SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!