Are you metal?

Katrs izvēlas uztvert lietas kā pašam izdevīgāk... Es filmā neredzēju gandrīz neko no Lienes Lindes minētā... "Galviņas paglaudīšanai" un baznīcai, kā arī "vienkāršajai" tērpa nomaiņai ir simt un viens iemesls (un spiediens, kāds spiediens!), un izskaidrojums... "Jelgava94" ir stāsts par "pieaugšanu", kas manī izraisīja liegu sajūsmu, par to, cik "viegli" cilvēks piekāpjas, padodas un pieaug - lai kas arī būtu šis maģiskais "pieaug" - vai "Jelgavas94" varonis bija laimīgs grāmatai beidzoties? Nē! Tas vasltās pagātnes atmiņās un šodienas pieaugušā tukšumā (te Inokentija "Revolucionārs")... Turpretī filmas galvenā varone beigās aizbrauc no pilsētas, iespējams, savu destruktīvismu pārnesot "radīšanas" līmenī... bet tas man, to es redzēju... Rezumē: Pārģērbties par aitu vienmēr ir vieglāk...

Bez kādām traģēdijām un pārdzīvojumiem klausījos "metālu", kā autore to nosauca, pusaudža gados, 20 -30 gados retāk, tagad esmu atgriezies atpakaļ pie doom un black. Autorei - šī mūzika tiek rakstīta un spēlēta tikai un vienīgi man, es ar to īpaši nedalos, nevēlos, lai kāds saprot to. Ja tā vēl kādam patīk, tad tas nenozīmē, ka man tas interesē.

Lienīte laikam biš tomēr fišku nesaprot, būtu labāk šajā mūzikā nelīdusi! Cilvēkiem no malas tomēr nesaprast! Un kārtējo reiz pārāk liela balstīšanās uz stulbiem steriotipiem!

Žēl, ka metālu nevar klausīties parasti cilvēki, jo mūzika ir nereti laba.

Par tieši to arī ironizēju, Mārci.

Nein, es tomēr nepiekrītu "Metālistes" ciniskajai tēzei.