Zvēri nāk

Paldies par uzrakstīto, izklausās patiesi un vērtīgi.
Portāls Satori kopumā veic nelielu valodas laupīšanas funkciju attiecībā pret sava nosaukuma nozīmi. Ne metaforas līmenī - uztvere nepiegādā prieku par apzīmētāju, ja nav ticamas sasaistes ar realitāti. Uz Budu mēs runāsim kā, vai arī tas ir joks?
Tāpēc iziešana ārā, tā teikt, ārpus 'kā es runāju cilvēku balsī' apziņas, sekojot norādei, ka pastāv citas dzīvas būtnes ar identiskām sāpju jušanas īpašībām, ir ļoti pieklājīga. Izlasīt, ka jebkura doma pārtraukt baroties no nogalināšanas jāsamēro ar cita kuņģa izmēru, ir nepatīkami. Cilvēki smejas.

Ir vērts mācīties bioloģiju, lai saprastu, ka cilvēks ir dzīvnieks, dzīvnieks - gaļēdājs. Par to nepārprotami liecina viņa gremošanas sistēmas uzbūve un varēšana, tās ietilpība ir daudz par mazu, lai pilnvērtīgi pārtiktu tikai no augu barības. Īsāku vai ilgāku laiku cilvēks var iztikt bez dzīvnieku izcelsmes pārtikas; kāds datora taustiņu klabinātājs var būt vegāns ļoti ilgu laiku, bet cilvēkam ar cilvēka dzīvei atbilstošu fizisko slodzi pārtikā ir vajadzīga gaļa, neatkarīgi no izcelsmes.

"ja cilvēks uzskata, ka dzīvniekus ēst un dīrāt nav ētiska problēma" - vispirms var noskaidot, vai cilvēks tiešām domā, ka tas jādara nepieciešamības dēļ. Ja tomēr piekrīt, ka bez tā varētu iztikt un piekrīt, ka dzīvnieku interesēm ir jebkāda morāla vērtība, tad jājautā, kāpēc turpināt nogalināt. Vai hedoniskais (garšas bauda, ērtība, jebkas, kas sagādā patiku?) atsver šo morālo vērtību, un, piem., dzīvības vērtību? Tad jebkāds nolūks der par attaisnojumu izdarībām ar dzīvnieku, ja vien tas mums sniedz baudu? Kaut kur visticamāk arī tu novelc šo robežu.

"better safe than sorry", manuprāt, līdzīgi darbojas arī nāvessoda pretargumentā - kamēr pastāv iespēja, ka tiesa (vai izbadējies notiesāt gribētājs) kļūdās un pastāv cits risinājums, pie letālā nevajadzētu ķerties.

"Bet ja šis konsekvences trūkums tiešām radītu bīstamas sekas, tad jau sen būtu noticis kas briesmīgs" - aizvien lielākai daļai sabiedrības briesmīgi un nepieņemami ir tas, ka katru gadu tiek radīti nogalināšanai un pakļauti ciešanām miljardiem dzīvnieku - cilvēku labpatikas dēļ vien. Briesmīgums visticamāk būtu uzskatāmāks, ja tas viss notiktu mūsu acu priekšā nevis aiz fermu un kautuvju sienām.

Kritēriji "spiestai vajadzībai" - domāju, ka līdzīgi kā izmeklēšanas gadījumā tiek skatīta konkrētā situācija, teiksim, vai nogalināšana 1) notika pašaizsardzības dēļ, neizbēgamos apstākļos (jo, piem., tuvējā apkaimē vairs nebija ne augļu, ne dārzeņu, ne ogu, ne sēklu, ne pākšaugu, nekā nekā) 2) tas notika netīšām vai 3) tas notika ar nolūku, par spīti iespējai to nedarīt. Neuzskatu likumus par augstāko autoritāti, tomēr tajos paustais mēdz būt jēdzīgi pamatots. Lai gan ir diskutabli, cik lielā mērā tas praksē notiek, ne tikai LR dzīvnieku aizsardzības likuma pamatā (un ievadā) ir šī doma: "Nevienam nav atļauts bez pamatota iemesla nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi kaitēt." Nepārprotami nav, bet virzienu norāda.

Paldies par komentāriem un iedziļināšanos.

Varbūt nepamanīju, bet no kā tev radās iespaids, ka sudzisma kritika tiek pamatota ar risku ieslīgt pārējās diskriminācijas formās? Drīzāk ir runa par to, ka esam pamanījuši problēmas rasismā, seksismā, heteroseksismā utt., un analoģisku problēmu dzīvnieku aizstāvji saskata sudzismā. Tu jautā, kur ir problēma, nevēlamās sekas? Jo sajūtošu būtni, kam objektīvi ir savas intereses un vēlmes un kas to ierobežošanas dēļ var ciest gan fiziski, gan psiholoģiski, savā uztverē un attieksmē pazeminām līdz pricipiāli mazsvarīga objekta līmenim, neatkarīgi no konkrētā indivīda īpašībām. (Starp citu, sava "mīļdzīvnieka" - suņa vai kaķa gadījumā vairums no mums to nepieļautu, tur parādās sudzisma otrs aspekts, strikts ētiski hierarhisks iedalījums arī pārējo sugu starpā).

Domāju, ka vegānu apsvērumi ir tik daudzveidīgi, ka būtu pārspīlēti teikt, ka pastāv uzstādījums būt nevainojami loģiski konsekventiem, drīzāk runa ir par virzību uz lielāku konsekvenci vismaz jautājumos, kas skar kāda nogalināšanu vai brīvības atņemšanu tiem, kas acīmredzami cieš tā rezultātā. Jā, vegānu vidū nav un diez vai kādreiz būs izteikta vienprātība par daudziem dzīvnieku aizstāvības aspektiem, tāpat kā cilvēktiesību sakarā. Bet +/- vienojošais paliek - neiesaistīties apzinātā kaitēšanā sajust spējīgām būtnēm. Vēl pavisam nesen tikai zinātnē sāka runāt par zivju justspēju, bet par vēžveidīgajiem, kukaiņiem (t.sk. zīdtārpiņiem, bitēm) u.c. var teikt, ka lielā mērā tā ir zinātnes (un līdz ar to arī bioētikas) pelēkā zona un tur, manuprāt, vispamatotāks ir "better safe than sorry" piegājiens.

Piekrītu, ka bez sudzisma pastāv vēl citi arbitrāri nošķīrumi, kurus dzīvnieku aizstāvji nebaksta. Taču tas, ka pret savējiem attiecamies relatīvi nedaudz citādi nenozīmē, ka uztveram viņus kā principiāli ētiski mazsvarīgākus - svešiniekus mēs nemēdzam turēt būros vai audzēt tāpēc vien, ka viņi nav mūsu "tautieši", radi, draugi vai kaimiņi. Bet ar dzīvniekiem pa lielam tā notiek - "nepareizās" sugas piederības dēļ vien.

Bet dzīvnieku aizstāvībai var iztikt arī bez sudzisma jēdziena un citām salīdzinoši sarežģītākām filosofiskām kategorijām. Var arī vienkāršāk, izejot no dzīvnieku aizsardzības pamatuzstādījuma - nekaitēt bez pamatota iemesla, bez spiestas vajadzības. Ja varam izdzīvot, nenogalinot kādu viņa vai viņas ādas ieguvei - tad nenogalinām, izvēlamies nevardarbīgākas alternatīvas. Ja mūsu dzīves kvalitāte būtiski nemazinās, pārstājot dzīvniekus turēt un kaut pārtikas ieguvei - dodam priekšroku augiem, kuri. Un tā tālāk.

Man patika raksta nobeigums: "Jā, viņi mūs neuzrunā pilnos saliktos pakārtotos teikumos, bet ir vērts viņus pavērot un varbūt pamanīt personības ar saviem pārdzīvojumiem un interesēm. Tad arī tik dīvaina neliekas doma, ka brīvība, taisnīgums un cieņa var tikt jēgpilni attiecināta uz ikvienu būtni, kas spēj just, baudīt un ciest, – neatkarīgi no viņas prāta spējām, ādas krāsas, dzimuma vai kāju skaita –, un tam jau var būt pavisam taustāmas sekas."

Jūs sakāt, ka neredzat iemeslu "sudzismu" uzskatīt par kaut ko nevēlamu. Bet to it viegli var pagriezt otrādi - ikviens var atteikties saskatīt problēmu jebkurā citā diskriminācijas formā. Nudien, daudzi tieši tā arī dara. Un tieši tāpat sūta dillēs "ētiskā maksimālisma" dažādos ekvivalentus, kas aicina viņus apdomāties. Laikam jau viņiem īsti nešķiet, ka cieņa pret cilvēku būtu "nereducējama vērtība".

Ir diezgan skaidrs, ka "personīgais šķitums" ir visai vājš rīcības pamatojums vai attaisnojums. Varbūt tomēr ir vērts pameklēt ko jēdzīgāku?

(Kā gan varētu izskatīties ētiska sistēma, kur masu ekspluatācijas un iznīcināšanas sistēma eksplicīti tiek parādīta kā "labais"? Tā vietā, lai izvairītos iedziļināties vai atrunātos ar lētiem trikiem, kā tas pārsvarā darīts līdz šim.)

Neaizņems daudz laika google uzmeklēt pasaulslavenus sportistus vegānus. Tikpat ātri var atrast arī vadošo pasaules veselības organizāciju atzinumus par augu valsts uzturu. Mūsdienās apgalvojumi, ka vegānisks uzturs ir nepietiekams, jau ir pielīdzināmi trollēšanai. Un arī šajā gadījumā komentārs tikai novērš uzmanību no tēmas, nevis piedāvā to jēgpilni aplūkot.