Rīgas domes svētku nedēļas vizuālais materiāls (autors – Paulis Liepa)
 
Komentārs
15.11.2021

Zvaigznes ir ne tikai "auseklīši"

Komentē
1
Saglabā

Kad politiķi vēlas uzņemties vienlaicīgi vēsturnieku, mākslinieku un antropologu funkcijas, nekas labs nav sagaidāms.

Tālākajā tekstā netiks apspriesti viedokļi par krievu valodas lietojumu Rīgā valsts svētku noformējumā, jo tā ir atsevišķa tēma. Manu uzmanību piesaistīja cita tēze Rīgas domes Nacionālās apvienības un Latvijas Reģionu apvienības frakcijas paziņojumā: "NA/LRA frakcija augstu vērtē Latvijas mākslinieku radošo izdomu. Taču vienlaikus sagaida, ka mākslinieki, radīdami noformējumu Latvijas neatkarībai un valstiskumam nozīmīgajiem svētkiem, ņem vērā visu Latvijas tautu vienojošos valstiskos simbolus – to krāsas, motīvus un būtību. [..] Tāpat māksliniekam, kurš veido svētku vizuālo noformējumu plašai publiskai izplatīšanai, ir jāņem vērā noformējuma reālā vizuālā veidola uztvere sabiedrībā kontekstā ar citiem vizuāliem simboliem." [Pasvītrojums mans.]

Man nešķiet lietderīgi pārmest paziņojuma autoriem "konservatīvu gaumi", tā saucamo urrāpatriotismu vai, vēl trakāk, slieksmi uz radošo izpausmju cenzēšanu. Mana tēze vienā teikumā skan: tas, par ko šie politiķi runā, vienkārši nav iespējams, jo cilvēku uztvere neizbēgami mainās un atšķiras.

Iesākumā atļaušos citēt savu interviju ar Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratorijas līderi, profesoru Jurģi Šķilteru. Intervija notika 2020. gadā un pavisam citā kontekstā, tādēļ Šķiltera teiktais ir pilnīgi distancēts no politikas. "Es nedomāju, ka var runāt par universālām īpatnībām kādā no vecuma grupām. Ticamāk, katram no mums maņu pieredze veidojas visas dzīves garumā, šī pieredze vienkārši saglabājas, piemēram, pensijas gados un veido atšķirību no, piemēram, divdesmitgadnieka uztveres. Respektīvi, ja pēc divdesmit gadiem testēs cilvēkus, kuriem tobrīd būs sešdesmit gadi, gan jau viņi būs atšķirīgi no cilvēkiem, kuri ir sešdesmit gadus veci 2021. gadā. Jaunībā cilvēka saskarsmē ar pasauli ir bijušas tādas un tādas krāsas, tādēļ arī pazīstamākās un patīkamākās, tās tiek iekodētas ilgtermiņa vizuālajā atmiņā. [..] Starp citu, jau pirms krietna laika mēs pētījām dažādu Latvijas cilvēku krāsu preferences. Pilnīga asimetrija! No divdesmit līdz četrdesmit gadus veciem cilvēkiem relatīvi tīkamas ir tādas kombinācijas kā "melns un balts", savukārt nepatīk t.s. siltās krāsas. Grupā, kas vecāka par četrdesmit gadiem – tieši otrādi. [..] Tur jau tā lieta, ka cilvēki, kuri runā par "perfekto krāsu" vai "perfekto iepakojumu", faktiski runā muļķības – dažādu grupu maņu uztveres atšķiras." Citā – ar tēlu uztveri vispār saistītā kontekstā – ir izteicies neirobiologs, Stenfordas universitātes profesors Roberts Sapoļskis. Viņš norāda: ja cilvēkiem izvirza uzdevumu – izveidot, viņuprāt, loģisku "pāri" starp trim "priekšmetiem", proti, pērtiķi, lāci un banānu, – tad pāri veidojas dažādi. Vieni tajā apvieno pērtiķi un lāci, jo abi ir dzīvnieki, citi – pērtiķi un banānu, jo pērtiķis ēdīs banānu [1]. Atšķirība skaidri redzama, tomēr nevar taču teikt, ka kāda no izvēlēm ir nepareiza.

Ja palūkojamies uz Latvijas kontekstu, arī tajā jāsecina, ka šodien pašsaprotamais vizuālo tēlu uztverē vēsturiski tāds nav. No šī viedokļa izcila lasāmviela ir mākslas zinātņu doktores Ievas Pīgoznes darbi par latviešu tradicionālo apģērbu un audumiem. Pats savulaik biju pārsteigts, uzzinot, ka vainagi ar "papīra puķēm un krāsainām zīda bantēm" ir ne tikai slāvu tautām raksturīgi, bet sastopami jau 19. gadsimtā tādās "latviskuma citadelēs" kā Cēsu un Madonas novadi. Savukārt "tradicionālo" Nīcas sarkano brunču senatnīgums ir visai relatīvs, jo tādi parādījās tikai 19. gadsimta sešdesmitajos gados. Atšķirīgs "nolasījums" attiecas ne tikai uz vizuālajiem tēliem, bet arī uz dainās formulēto. Kad lasīju kādu latviešu folklorai veltītu grāmatu, bez autores komentāra nebūtu nojautis, ka "Vilciņš kauce, vilciņš rauda / Dūnaiņājā ezerā. / Nāc, vilciņ, maliņā, / Es tev došu melnu jēru" (variants – "melnu cauni") ir par heteroseksuālu darbību. No otras puses, izlasot "Es piedzēris kā vilciņš, / Iebāž’ galvu krūmiņā. / Lai tie dara, ko tie grib, / Ar to manu pakaļiņu" [2], iespējams, nevajag iedomāties to, ko daudzi no mums iedomājas… Mēs, protams, varam saviebties, lasot, ka senči t.s. tautas ārstniecībā izmantojuši "peļu mēslus" un "gaiļa asinis", tomēr pētnieki uzskata, ka patiesībā runa ir par melnajiem graudiem jeb vilkazobiem un sarkano biešu sulu [3]. Savukārt daļu publikas un politiķu saniknojušais zeltainais (dzeltenais) tonis Rīgas noformējumā dziedniecības tradīcijas izpratnē tikpat labi nozīmē aknas, nieres un urīnceļus [4] … Pēdējais piemērs saistīts ar jaunākiem laikiem un priekšstatu, ka "mums" (respektīvi, latviešiem) vienmēr bijusi raksturīga tuvība "dabai" un "dabiskajam". VEF-ā 1939. gadā radīto radioaparātu "VEF super SM506" bija paredzēts ražot no tolaik nesen izgudrotā un modē nākušā termoplastiskā bakelīta, kas starptautiskajā praksē tika uzskatīts par tik vērtīgu, ka to iekļāva dizaina objektos ne tikai kā konstruktīvu materiālu, bet arī kā dekoratīvu elementu. Taču VEF-am šis materiāls un atbilstošās tehnoloģijas izrādījās par dārgu. Toties fabrikai bija kokapstrādes cehs ar izciliem sava aroda meistariem. Un tā aparāta "kaste" tika izgatavota no koka ar tādu aprēķinu un rūpību, ka tā izskatījās "kā no plastmasas" [5].

Skaidrs, ka "vizuālā veidola uztvere" ir bijusi strīdus avots arī agrāk un nav specifisks mūsdienu Latvijas politiķu rūpju objekts. "1920. gada 16. novembrī Politiskā apsardze ziņoja, ka Latvijā bieži sākot nēsāt cara laika uniformas, cepures un nozīmes, kā piemēru minot krievu un vācu parauga studentu cepures. [..] Iekšlietu ministrija attiecīgus rīkojumus izdeva [lai tā nebūtu], tomēr decembra beigās Politiskā apsardze atkārtoti vērsās ministrijā ar rakstu, kurā norādīja, ka, "neskatoties uz Iekšlietu ministrijas rīkojumiem, daži no skolu audzēkņiem, piemēram, Olava tirdzniecības skolas audzēkņi un Latvijas Augstskolas studenti, turpina vēl arvien nēsāt krievu parauga skolas cepures un apģērbu"." [6] Vēsturnieka Mārtiņa Vāvera pētījumos ir skaistas epizodes par kaislīgiem strīdiem 20. gadsimta divdesmito gadu nogalē starp Latvijas Universitātes studentu korporācijām un konkordijām par… organizāciju biedru cepuru platumu. Cīņa bija par dažiem centimetriem, nobeigumā – mešana ar olām un āboliem Latvijas Universitātes desmit gadu jubilejas svinību ietvaros. Visbeidzot sabiedriskais darbinieks un dievturis Aldis (Alfrēds) Goba trīsdesmito gadu vidū norādīja: "Un vai latviete varētu iedomāties ko bezgaršīgāku kā melnu ādas jostu pie viegla vasaras apģērba? Bet, kad žīdiete to darīja, tad arī latviete pakaļ." [7] Piemēru uzskaitījumu var turpināt ilgi, tikai jautājums – vai tiešām ir jēdzīgi šo kreņķēšanos turpināt arī 21. gadsimta Latvijā?

Vizuālie un literārie tēli, kā arī to interpretācijas laika gaitā neizbēgami sajaucas, mainās, kļūstot par vienu "kultūrslāni". Ņemot vērā, ka šajā tekstā tik daudz citēti humanitāro zinātņu pārstāvju darbi, nobeigumā apraksts par arheoloģiskajiem pētījumiem Tārgales pagastā 2019. gadā: "Izrakumu laukumā un tā tuvumā bija lielāks daudzums 20.–21.gs. atradumu – pudeļu korķi, dzelzs naglas un stiepļu fragmenti, folijas fragmenti, stikli, monētas –, kas saistāmi ar tūristu aktivitātēm akmens tuvumā. Akmeņu krāvuma zonā atrasta bronzas skārda riņķsakta ar rotātu loku, fragmentāra bronzas skārda pakavsakta (?) ar atrotītiem galiem, bronzas slēgts lentveida gredzens, starp krāvuma akmeņiem – bronzas riņķsakta ar sadotu roku motīvu." [8] Izklausās diezgan haotiski un mulsinoši? Jā, bet reālajā dzīvē tā arī ir.

 

[1] Sapolsky, Rober M. Behave. The Biology of Humans at Our Best and Worse. 2017. gadā publicētais darbs citēts, izmantojot tā tulkojumu krievu valodā 2019. gadā, 249. lpp.
[2] Reidzāne, Beatrise. Latviešu tautasdziesmu semantika. Vilka tēls "Latvju dainās". Zinātne, 2019,  296. lpp.
[3] Turpat, 70. lpp.
[4] Ančevska, Ieva. Latviešu dziedināšanas tradīcija. Zinātne, 2020, 195. lpp.
[5] Bērziņa, Edīte. Par dažiem izvēles un kvalitātes aspektiem mūsdienu dizaina vērtējumā. No: Socioloģiskie aspekti mākslas zinātnē. Latvijas Mākslas akadēmijas doktorantūras nodaļas zinātnisko rakstu krājums. 2009/2021, 72. lpp.
[6] Bērziņa, Aiga, Vāveris, Guntis. Drošības dienests starpkaru Latvijā, 1918–1940: vēsture. VDD,  2020,  144. lpp.
[7] Bula, Dace. Dziedātājtauta. Folklora un nacionālā ideoloģija. Zinātne, 2000, 105. lpp.
[8] Arheologu pētījumi Latvijā 2018–2019. NT Klasika, 2020, 115.–116. lpp.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!