Teātris esot sabiedrības spogulis. Liekas, autorteātra laikmetā biežāk gan šajā spogulī redzami tā radītāji un tas, kas viņiem galvā, taču attiecībā uz skatītājiem nebūt nav zvanīts, ka teātra radītāju veidotais attēls spogulī liks skatītājam pazīt sevi, lai arī tas droši vien būtu ideālais algoritms un pat, iespējams, teātra radītāju mērķis. Šis pārdomas rosināja divu Latvijas Nacionālā teātra izrāžu noskatīšanās samērā īsā laika sprīdī ap Lieldienām – viena bija ikgadējā Žurka, šogad nodēvēta par "Ideālo Žurku", bet otra – Artūra Dīča "Arī vaļiem ir bail" Elmāra Seņkova režijā. Abas šīs citādi visai atšķirīgās izrādes vieno tas, ka to radītāji – gan dramaturgi, gan režisori – ir trīsdesmitgadnieki, starp kuriem dažs tikko sasniedz šīs desmitgades slieksni, bet cits jau raugās uz nākamo. Spējot identificēties ar šo "paaudzi", likās interesanti novērot dažādus domāšanas un radošās izpausmes modeļus, kas pretendē uz vispārinājumu par Latvijas sabiedrību un mūsdienām.
Runājot par "Ideālo Žurku", uzreiz jāsaka, ka apmierinoša politiska satīra, kuras mērķauditorija ir vismaz trīs dažādas un ļoti atšķirīgas paaudzes Nacionālā teātra skatītāju, ir ļoti grūts uzdevums. Auditorijā sēdošo pieredze, gaume, humora izjūta, pašapziņa, saziņas iemaņas un attieksme pret aktuālajiem politiskajiem procesiem un sabiedrībā notiekošo ir ļoti dažāda. Turklāt, tā kā "Žurka" parasti ieskandina arī ikgadējo Teātra dienu, šai izrādei jābūt vērstai ne tikai uz skatītāju auditoriju, bet jāspēj "iegriezt ballīti" arī nozares profesionāļu rindās. Anetes Konstes un Rasas Bugavičutes-Pēces veidotā "Ideālā Žurka" ir ironisks ideālās Latvijas mikromodelis, kas atbalso simtgades un gaidāmo vēlēšanu kontekstā aktuālo rosīšanos, vienlaikus mēģinot aptvert divus pretējus, bet savstarpēji neizslēdzošus procesus – refleksiju par būtisko pagātnes mantojumu, kas veido mūsdienu latvieša domāšanu un pastāvīgi urdošo vēlmi pēc jaunas slotas, kas slaucītu tīrāk, ātrāk un caurskatāmāk par veco, godprātīgi beidzot celtu saulītē neapšaubāmas vērtības un nobruģētu gludu un taisnu ceļu uz utopiski gaišo nākotni, kurā nebūtu nekādu nepareizību un neskaidrību. Trīs tēvadēli, no kuriem pirmais ir dāma (Inta Tirole), otrais, cik nojaušams pēc runas, pa pusei lietuvietis (Ivars Puga) un trešais – pašreizējā Latvijas ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera karikatūra (Juris Lisners) ar maģiskā grozāmgrābšļa jeb fidžetspinera palīdzību (alūzija ar Annas Brigaderes "Sprīdīti", kurā uz Laimīgo zemi aizgādā gulbis) dodas uz Roņu salu, kur veidos ideālo Latviju. Pirms tam gan notikusi stingra līdzi ņemamo kadru atlase. No politiķiem līdzi ņem tikai trīs – Nilu, Andri un Māri, kuri gatavi sēdēt cietumā un piedalīties sociālajās reklāmās, dzejnieku cīņā par vietu ideālajā Latvijā izšķir sacensība starp repojošu Aspaziju un jaunākā latviešu dzejas dižpārdokļa vienkāršpanta žanrā autoru Guntaru Raču un tamlīdzīgi. Divi mazi žurkulēni, kas uzlavās uz šī Noasa šķirsta, izsauc vispārēju sajūsmu, jo "parasti žurkas no grimstošiem kuģiem bēg, bet uz mūsējā pašas skrien virsū". Aktualitāšu spoguļattēlu izrādē ir daudz, demonstrējot tekstu autoru vērību un vēlmi uzskaitīt maksimāli plašu apjokojamo parādību spektru: nebūšanas ar e-veselību, kur uzkārušās sistēmas alternatīva dvēseles sāpju gadījumā ir mētelī tērpts, dzejoļus runājošs Rainis ar spaini galvā, sazvērnieciski pretlikumīgu Latvijas himnas dziedāšanu flamenko ritmos, mēģinot izvairīties no kontrolieres Ingunas Sudrabas ar himnogrāfu, kurā iepūšot redzamas procentuālas novirzes no ideālās himnas interpretācijas, Vairas Vīķes-Freibergas iebalzamēšanas mēģinājums, Imanta Kalniņa un Kaspara Dimitera nostalģiskās nopūtas padomju laiku virzienā, kuras mēģina kliedēt Tatjanas Ždanokas aicinājums imitēt PSRS, stājoties rindā, un bērneļu apņēmīgā vēlme izkratīt beidzot tos čekas maisus, kas arī būtu izdevies, ja čekas maisu vietā pārpratuma dēļ nekratītu Latvijas Kultūras kanonu, un tā tālāk. Nevar noliegt, ka abām dramaturģēm ir pa ceļam gan ar intelektu, gan asprātību, tomēr līdzsvaru, balansējot uz šaurās gaumes laipiņas, noturēt ir grūti. Lai cik saprotama būtu TV šovu groteskā parodēšana, izrādes kompozīcijā to ir par daudz, pat izraisot neparedzētu sacensību starp "aktiera ar lielo A un garo Ā" – Jāņa Āmaņa un Ideālās Latvijas šova vadītāja tēlotāja Mārtiņa Brūvera personāžiem. Ideālās Latvijas šovs, kura galvenā balva ir Ideālās Latvijas pilsonība, ir pārsālīts – sevišķi ar žūrijas pseidoautoritāšu reprezentāciju, šajā ampluā rādot kariķētus Mihailu Barišņikovu, Elīnu Garanču un Kristapu Porziņģi. Nav grūti izsekot domai, kāpēc šovā "uzvar" ar krievisku akcentu runājošā nepilsone Inga, kuras projekts valsts attīstībai ir rakstīt blogu par svaigēdāju pārtiku suņiem, nevis formāli pareizais otrais tēvadēls puslietuvietis, kurš gatavs "apsēklot" zemi un dibināt ģimeni, taču smiekli par to nenāk. Smieklus dzird reti arī otrajā daļā, kas veidota kā pašdarbnieciski azartiska popiela, kurā skan dažādu laikmetu un žanru dziesmas aktieru muzikāli instrumentālā izpildījumā. Saturiski tā ir savdabīga laikmeta liecību kolāža, sākot ar Arvīda Žilinska "Mana dzimtene jaukā" Jura Lisnera ironiski tonētā izpildījumā, pēc tam aktrišu ansamblis parodē etnopopsīgās "Tautumeitas" daudzbalsīgā Raimonda Paula "Zvaigznītē" vai dzied Dona "Pa ceļam", Mārtiņš Brūveris žilbina ar balss diapazonu Haralda Sīmaņa "Mans ezers kalna galā", bet noslēdzošajā daļā Eirovīzijas formātā aktieri tēlo tuvāko kaimiņvalstu pārstāvjus dziedam "Prāta vētras" "Lidmašīnas" dažādās valodās. Neesmu pētījusi smieklu vētru intensitāti citās "Žurkas" izrādēs, bet šajā smiekli lielākoties saistīti ar kādiem personiskiem kontekstiem attiecībā uz kādu konkrētu aktieri un viņa skatuviskajām izpausmēm, nevis izrādes saturu, kuru daļa, iespējams, neuztver, vai, ja uztver, tad tā nešķiet uzjautrināšanās vērta. Problēma slēpjas tajā, ka smieklīgas lielākoties šķiet konstruētas, paradoksālas, mazliet nereālistiskas un pārspīlētas situācijas, nevis skumīgas realitātes skumīgi atspulgi, kas diemžēl mūsdienās, sevišķi pēc Donalda Trampa ievēlēšanas, realitāti padara par satīru, mākslā vairs neatstājot telpu, kur izvērst kaut ko jokā, un tas neizbēgami rada gaumes noslīdējumus. Joki neaizvelk arī līdz gogoliskam skaudrumam "Par ko smejamies, kungi?", tādēļ ka joku plēsēji tomēr apzināti vai neapzināti mēģina distancēties no joku satura. Režisoriska kļūda ir jau tā izstieptajā pasākumā īsi pirms beigām ievietot Ģirta Jakovļeva monologu. Aktieris izrādes koncerta daļā ir tāda kā balss no malas, kas komentē un vērtējoši izsakās par notiekošo, tādējādi it kā atbalsojot to, ko varētu domāt daļa skatītāju, taču galavārds par robežu meklēšanu un paplašināšanu, kuram šķietami jāattaisno viss iepriekš redzētais un dzirdētais agrāko paaudžu aktieru izteiksmīgajā skatuves runas formā, ir pārliecinošs, bet izmisīgi didaktisks.
Mazliet citādi trīsdesmitgadnieki aiz un uz skatuves izskatās Artūra Dīča lugā "Arī vaļiem ir bail", ko turpat Nacionālajā teātrī tikko iestudējis Elmārs Seņkovs. Šoreiz centrā ir Jānis Bērziņš (Ģirts Liuziniks), plastiskais ķirurgs ar samērā sakārtotu dzīvi, kurš tajā jūtas apmaldījies, par spīti ārējiem labklājības rādītājiem, tāpēc metaforiskā un tiešā nozīmē ir apsēsts ar loga izciršanu savas nule uzceltās moduļu mājas sienā. Lielākoties, spriežot pēc atsauksmēm, "Vaļi" uzrunā skatītājus, kuri uz skatuves redzamajā saskata tiešas līdzības ar sevi vai apkārtējiem un atpazīst tipizētos tēlus – gan Jāni Bērziņu, gan viņa sievu mājsaimnieci Annu, veģetārieti un ģimeņu problemātikas blogeri (Maija Doveika), tēvu alkoholiķi bezdarbnieku (Normunds Laizāns), kurš savā dzīvē sasniedzis tik vien kā "solīdu vecumu un Gaiziņa virsotni", māti skolotāju, kas visu mūžu vilkusi ģimenes vezumu (Lāsma Kugrēna), pusaudziski pretenciozu, bet jau pilngadīgu pusbrāli (Igors Šelegovskis), viņa draudzenīti un istabas biedru geju no kojām, brieduma gados vēža pārsteigto Andželu (Daiga Gaismiņa) un bioloģiskā pulksteņa tikšķēšanas mazliet sanervozēto, "kaķu tantes" tēlu piemērījušo, tomēr ironiski optimistisko un, cik noprotams, sadomazohistiskā dēkā ielaidušos kolorīto Vitu (Marija Bērziņa). Atšķirībā no Žurkas, šeit jūtams, ka dramaturgs un režisors bijuši uz viena viļņa, vienoti izpratnē par to, kas un kā pasniedzams. Izrāde ir nemoralizējoša, viegli skatāma un raita. Tas nekas, ka, tāpat kā dzīvē, atkarībā no skatītāja pieredzes un uztveres, katra varoņa personiskā drāma var šķist gan patiesa, gan absolūti pseidoproblemātiska vai pat klišejiska. Patērētāju dzīvesveids un tā apkarošanas mehānismi, bezatkritumu saimniekošanas mode, vienlaikus apzinoties, ka planētas glābšanai šādas individuālas iniciatīvas ir piliens jūrā, sociālie mediji un ar tiem saistītie ieradumi, tiešas komunikācijas grūtības ne vien starp dažādām paaudzēm, bet arī starp vienaudžiem un tuviniekiem ir lielākajai daļai teātra auditorijas pazīstamas sociālās konstrukcijas, uz kurām izrāde dod iespēju palūkoties caur tipizētiem vispārinājumiem. Ja izdodas publikas uztverē radīt paša skatītāja jeb viņa drauga, paziņas vai kaimiņa spoguļattēlu, caur atpazīšanu notiek identificēšanās, taču, ja skatītājs savā uztverē redz "skatu no malas", tas var pamatīgi garlaikot. Varoņi savos rīcības modeļos ir pārāk prognozējami, bet interesantākā – jauniešu – līnija nav pietiekami izvērsta, jo izrādei ir citas vecuma grupas fokuss. Savukārt vecāko paaudžu skatītājiem tiešām var šķist, kā izrādē mazliet ironiski vēsta Ģirta Liuzinika tēlotais Jānis Bērziņš, ka tik vien vajadzīgs kā mazliet fiziska darba svaigā gaisā, lai dīvainās pseidoeksistenciālās iedomas pazustu kā nebijušas. Tas mazliet atgādina anekdoti par to, ka viena veca krievu zemniece, kad viņai īsumā pārstāstīta Annas Kareņinas drāma, teikusi: "Govi viņai vajadzētu, vai labāk – divas!" Mūsdienās politkorekta tolerance aprobežotos ar plecu paraustīšanu un secinājumu: "Katram savs." Sava vieta mietpilsoņiem, sava – marginālajiem intelektuāļiem.
Abās minētajās izrādēs mēģināts uzstādīt vērojumu raisītu sava laika sabiedrības diagnozi. "Žurkas" gadījumā tiek uzrādītas dažādas sabiedrības "kaites", autoriem pašiem distancējoties no kategorijas "mēs", drīzāk veidojot norādot uz "viņiem" – politiķiem, dažāda līmeņa līderiem un aktīvistiem. "Vaļos" autori ir vaļsirdīgāki, atzīstot indivīdu Jāni Bērziņu par vienu no "mums", kas reprezentē trīsdesmitgadnieku paaudzi mūsdienu Latvijā ar plašu un pretrunīgu izjūtu spektru, kurā ir gan napoleoniska apņēmība, gan bailes.
Ko tad šis zvērudārzs – "Žurka" un "Vaļi" – vēsta par pašu trīsdesmitgadnieku paaudzi: teātra radītājiem? Tā lielākoties uzmanīgi vēro norises sabiedrībā, bieži saprot, kas notiek, un "ierēc" par to, bet dominējošā pozīcija sabiedriskajās aktivitātēs tomēr drīzāk ir "Man viss pofig", gluži kā "Žurkas" epizodē ar plakātu ar iepriekšminēto uzrakstu un līdzās tam noliktu uzrakstu "#me too", skumjš realitātes atspulgs un reizē paradoksāls vēstījums. "Vaļu" gadījumā "logs" tiek izcirsts, ar mārketinga speciālista intuīciju uzspiežot uz pareizajām pogām konkrēti pozicionētā mērķauditorijā, kas pilda kasi un nodrošina skatītāju paaudžu maiņu. Kā feisbuka reklāma, kas automātiski sasniedz pēc noteiktām pazīmēm definējamu lietotāju kopu. Bez pretenzijas uz jebkādu "augsto mākslu" vai kaut kādām funkcijām domāšanas formēšanā. Lai aizdomātos par plašāku kopainu un savu vietu tajā, acīmredzot jāpaiet simtgades trakumam ar visiem dižprojektiem, konjunktūru, sabiedrības spiedienu un kaut ko darošiem radošajiem prātiem raksturīgu pārslodzi. Tādi mēs, tie zvēriņi, esam.
0