Foto: Unsplash.com
 
Ar bērniem
18.06.2021

Zudušo dabiskumu meklējot

Komentē
0
Saglabā

Bērna ienākšana sievietes pasaulē paver durvis jaunām draudzībām. Lielākā daļa draudzeņu ikdienā iet uz darbu, kamēr tev "jāsēž mājās", kā to mēdz aprakstīt. Tādēļ par tavu tuvāko draudzeni var kļūt cilvēks, kurš parasti tevi neinteresētu, vai pat vēl sliktāk – cilvēks, kas tevi kaitina un izraisa aktīvu nepatiku. Bet izejas nav – cik ilgi vientulībā klaiņosi pa Rīgas parkiem un dārziem, klausoties mūziku un podkāstus. Vajag arī ar kādu parunāt.

Tā manā dzīvē ienāca Anna. Viņa dzīvoja kaimiņos, jaunākais bērns bija tieši manas meitas vecumā. Varējām doties garās pastaigās, stumjot bērnu ratiņus. Šķita, ka viņa dzīvo labāku, atvērtāku, kvalitatīvāku dzīvi – alkoholu nelietoja, ballīšu vietā izvēlējās garus pārgājienus ar slingā iekārtu zīdaini, mācījās par zīdīšanas konsultanti, ēda tikai ekoloģisku pārtiku, mājās nebija nekādu iekārtu, kas liegtu bērniem izaugt dabiskā, tehnoloģiju neskartā vidē.

Es turējos līdzi. Mani savās važās bija ierāvuši eksaltētu ekomammu blogi, un prasības pret manu ikdienu arvien pieauga. Vannasistabu okupēja auduma pamperi, saldētavu pārpildīja ekotrušu kautķermeņi, es klupu pār Montesori attīstošajām rotaļlietām un savu pārliecību par to, ka bērnam jāaug ekoloģiski draudzīgā vidē, biju gatava arī kaismīgi aizstāvēt pat tad, ja man to neprasīja. Un kādēļ gan ne – ja man pašai tas nenāca lēti (gan finansiāli, gan emocionāli), kādēļ gan lai citi drīkstētu justies ērti par to, ka necieš? Galu galā, visas planētas un arī manu bērnu nākotne bija uz kārts!

Draudzība ar Annu bija ja ne cieša, tad vismaz izturama līdz brīdim, kad viņa nolēma pievērsties vienam no tā laika jaunākajiem eko bērnkopības trendiem – bērna čurātapmācībai dabiskā veidā. Tas nozīmēja, ka bērns ratiņos dzīvoja bez pampera, savukārt māmiņas uzdevums bija sekot, kad viņš sakustas. Tā bija zīme, ka piecus mēnešus vecais zīdainis ir jāčurina turpat pirmajos krūmos. Tas nu bija par daudz pat man un savā ziņā iezīmēja arī manis kā potenciālās ekomammas norietu.

Cik tālu tu esi gatavs iet, lai bērniem nodrošinātu dabisku bērnību, vidi, nākotni? Un ko vispār mūsdienās nozīmē dabiska bērnība?

Uzskatīsim, ka šim dabiskajam ceļam ir vairāki līmeņi. Tie visi nozīmēs ieguldījumus gan finansiāli, gan laika ziņā. Pirmo sauksim par eko lite versiju – to īstenojot, tu vēl joprojām diezgan funkcionāli iekļaujies modernajā kapitālistiskajā sabiedrībā. Eko lite versijas sastāvdaļas:

  • ekoloģisks, organisks, ētiski ražots kokvilnas apģērbs bērniem,
  • auduma autiņi,
  • ekoloģiski mazgāšanas līdzekļi,
  • vaskadrāniņas, lai ietītu našķus un citus produktus,
  • zero waste domāšanas veids,
  • barošana ar krūti,
  • izvēle neiegādāties lētas plastmasas rotaļlietas,
  • organiska pārtika bez lieka iepakojuma no zemniekiem tiešajā pirkšanā.

Ar to principā pietiek, lai tu kā godīgs pilsonis, kas var atļauties tērēt nedaudz vairāk laika un/vai līdzekļu savām un sava bērna ģimenes izvēlēm, vari uzskatīt, ka esi devis savu artavu zaļākas planētas veidošanā.

Bet kā būtu, ja tavi bērni izaugtu pavisam dabiskā vidē, dzīvojot saskaņā ar tās likumiem? Ja tevi māc šādas domas, iespējams, esi gatavs Eko plus versijai.

Kas gan ir šāda dabiska bērnība? Mēs visdrīzāk iedomājamies bērnus, kas viegli izspūrušiem matiem un sarkaniem vaigiem skrej pa kalniem un pa lejām, saver uz stiebriem zemenes, mājās pārnāk ar melleņu nozilinātu muti un zina, ka piens nerodas rūpnīcā.

Tātad – bezrūpīga bērnība, kuras gaitā tu iemācies sadzīvot ar dabu un būt daļa no tās. Kā raidījuma "Zaļgalvis" sērijā "Ekomamma" stāsta māmiņa, bērns pats aiziet uz dobi, izrauj burkānu no zemes, turpat dīķi nomazgā un apēd. Skaisti, daudziem noteikti atgādina bērnību. Turklāt tādu skaistu un idillisku, nevis brutālu piecu stundu locīšanos šķietami kilometru garas vagas galā.

Tomēr lielais jautājums ir par to, vai pilsētas bērns, kas burkānu izvelk no ledusskapja, nomazgā un apēd, ir apzagts un saņem nekvalitatīvāku bērnību?

Es, piemēram, pavadīju vasaras laukos, un tur vienmēr tika uzsvērts, ka mana bērnība pilsētā ir pretīga un teju vispār neskaitās. Ne mums tur ēdiens labs, ne izklaides. Laukos, protams, bērna izklaides ir citādas un, nebaidīšos teikt, riskantākas. Ir tik daudz vietu, no kurām nokrist, kurās noslīkt un kurās apmaldīties. Tai pašā laikā neesmu pārliecināta, ka rotaļāšanās stroikā ir mazāk izaicinoša un riskanta pieredze.

Vai digitālā bērnība un bērnība starp mašīnām un pilsētas pagalmos un parkos ir mazāk… bērnība? Atskatoties uz radiniekiem, kas uzauga laukos, – vai šī lauku dzīves pieredze veidoja viņus par labākiem, empātiskākiem vai veiksmīgākiem cilvēkiem?

Pētījumi apliecina, ka bērniem, kas auguši laukos, ir labākas motoriskās prasmes, mazāk alerģiju, viņi retāk cieš no uzmanības deficīta sindroma un šiem bērniem ir labāka līdzsvara izjūta. Tomēr tie paši pētījumi norāda, ka bērniem pietiek ar vasaru laukos, lai uzlabotu zudušās prasmes. Pēdējo desmit gadu laikā cilvēku skaits laukos sarūk arvien straujāk – šobrīd 54% pasaules iedzīvotāju dzīvo pilsētās, bet 2050. gadā Eiropā tie būs jau 82%. Urbanizācijai varam pateikties par to, ka esam piedzīvojuši progresu kā cilvēce, tai skaitā samazinot bērnu mirstību un uzlabojot viņu iespējas attīstīties un iegūt kvalitatīvu izglītību. Dati ir nežēlīgi – kopumā pasaulē bērniem, kas dzīvo pilsētās, ir labāka pieeja veselības aprūpei un izglītībai. To mēdz saukt arī par "urbāno priekšrocību". Ģimenes, kas dzīvo pilsētās, vidēji ir ar lielākiem ienākumiem, izmanto iespējas, kuras rada uzlabota infrastruktūra, un saņem labāku izglītību.

Cilvēku tomēr veido daudzi faktori – tostarp ģimene, paziņu un draugu loks, skolas vide utt. Daudz svarīgāk par burkāna izraušanu no zemes un apēšanu ir tas, kādi būs bērna draugi, kādi būs skolotāji. Vai tā būs vide, kas ceļ.

Otrs nozīmīgs aspekts ir tas, ka tiek uzskatīts: lauki – tas ir vīrišķīgi. Raidījuma sērijā ekotēvs saka: "Gribējās, lai puiši izaug par vīriem [..] Ārā ceļ savus štābiņus, kāpj kokos…"

Acīmredzot, visi vīrieši, kas mūsdienās izaug pilsētās, par vīriešiem īsti nekļūst, jo vīrišķības pamatvērtība ir spēja uzrāpties kokā un ar zaru bakstīt kurkuļus. Vismaz labi, ka to var iemācīties samērā ātri, tas nav zinātniskais grāds, kura iegūšanai jāvelta gadi. Varbūt valstiskā (vai pat globālā, jo urbanizācija skar visu planētu!) līmenī būtu jāpārdomā par iespēju pasniegt kursus vīriešiem, kas diemžēl auguši pilsētā un zaudējuši savu vīrišķību. Mēnesis štābiņā kā vīrišķības rejuvenācija. Vai varbūt tomēr mēs kā sabiedrība esam gatavi paplašināt vīrišķību ārpus agrārā laikmeta vīzijas?

Tomēr dzīve laukos ir ne tikai vīrišķības izaugsme, tā ir izaugsme arī vecākiem, kuri, kā "Zaļgalvī" stāsta ekomamma, "ir karjerā un bērnu neredz". Jā, tā ir tiesa – vecāki, kas strādā, bērnus redz brīvdienās, atvaļinājumos un vakaros. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka tā ir nekvalitatīva bērnu audzināšana. Ja palūkojamies pagātnē, tad tik daudz kvalitatīva laika, cik mēs pavadām ar bērniem šobrīd, agrāk vecākiem nav bijis. Jo īpaši – vecākiem, kas bija no laukiem. Turklāt panika par to, ka "neredzam bērnu", ir aktuāla vien pirmos desmit bērna dzīves gadus. Ja esi veltījis viņam gana daudz laika, ap šo vecumu bērns pamazām sāk atdalīties no vecākiem un pirmajā plānā viņam ir draugi.

Visbeidzot, skatoties "Ekomammas" sēriju, man radās pārdomas: vai tas, ka pārtikuši rīdzinieki ierodas laukos, jo "jāaudzē savi steiki", ir ģentrifikācijas paveids? Parasti par ģentrifikāciju runājam kontekstā ar modīgām un modernām vietām pilsētā, kurās ievācas turīgāki, jaunāki iedzīvotāji, izspiežot nabadzīgākos iedzīvotājus, kas sākotnēji tur dzīvojuši. Sākotnēji tas tika attiecināts uz lielajām pilsētām, tomēr process notiek arī citur. Piemēram, ir pilsētas ASV, kas līdz šim bijušas nelielas pēc iedzīvotāju skaita, tomēr līdz ar to, ka par tām sākuši interesēties turīgāki, jaunāki cilvēki, īpašumu un pakalpojumu cenas ir pieaugušas. Līdzīgs process notiek Maljorkā, kuru pārpludina migranti no Lielbritānijas un Vācijas, iegādājas tur īpašumus vai veido savas slēgtās kopienas – arī fiziski, nogriežot vietējiem pieeju jūrai vai ierastajām pastaigu takām.

Jo īpaši Covid uzlikto ierobežojumu laikā un arī tagad, kad daudzi biroji ir nolēmuši piedāvāt darbu neklātienē vai hibrīddarbu, daudzas ģimenes izvēlas pamest dzīvi pilsētā un doties uz laukiem. Lauku īpašumu cenas ir ievērojami kāpušas, par remontdarbu izmaksām nemaz nerunājot. No otras puses, ienākošie pilsētnieki var uzlabot pakalpojumu kvalitāti pašvaldībā, iesaistīties lēmumu pieņemšanā un dažādās pilsoniskās iniciatīvās.

Ir skaidrs, ka vecākiem ar vidējiem un vidēji augstiem ienākumiem, vienalga, vai viņi dzīvo laukos vai pilsētā, – viņiem ir iespējas izvēlēties. Alkas dzīvot tuvāk dabai, kokiem, zaļumam ir saprotamas – tā ir priecīgāka dzīve. Tomēr tikpat saprotamas ir arī alkas pēc darbavietām ar labāku atalgojumu un iespējas bērnam mācīties skolā, kura nākotnē sniegs plašākas iespējas. Tās ir lietas, kas vēl joprojām nav pieejamas ne tikai "lauku/pilsētas" griezumā. Tāpat kā ārpus pilsētas ir labas skolas, pilsētās ir arī sliktas skolas un slikti rajoni, kuros bērniem nebūs droši iziet ārā no mājas. Ir ciemi, kuros izveidota droša, ērta infrastruktūra, un ir vietas Latvijā, kur lielākā daļa pašvaldības pakalpojumu nav pieejami vai pieejami vien ierobežoti.

Tas ir arī stāsts par pilsētvidi – cik tā ir draudzīga bērniem. Vai cauri pilsētai var izbraukt ar ratiņiem, vai ietves ir ērtas un tukšas no mašīnām? Vai ir iespējams bērnu aizsūtīt uz skolu ar sabiedrisko transportu vai riteni, vai arī bērna dzīvībai un veselībai drošāk būs viņu vest ar mašīnu? Vai ir pieejami spēļu laukumi un parki, kuros bērni var rotaļāties un būt drošībā? Vai sētā ir atradusies tikai vieta mašīnām un – vai tur vispār ir droši? Arī šie aspekti ir aktuāli vecākiem, kas vēlas bērniem nodrošināt bezrūpīgu un laimīgu bērnību.

Lielais jautājums, protams, joprojām paliek atklāts. Kas tad ir dabiska bērnība un – vai labākais, ko varam dot savam bērnam, ir bērnība laukos? Pareizā atbilde laikam slēpjas detaļās. Bērns var saņemt kvalitatīvu bērnību jebkur, kamēr tur ir mīlestība, atbalsts, vienaudži un telpa, kurā būt radošiem un brīviem.

 

 

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds.

Linda Curika

Man ir grāds politikas zinātnē un pētniecības pagātne. Agrāk pētīju iekļaujošu izglītību. Interesējos par dzimumu līdztiesību. Nepatīk pašmērķīgi un garlaicīgi teksti un sarunas. Patīk suņi.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!