Foto no autora personīgā arhīva
 
Komentārs
08.06.2020

Zudušais izlaidums

Komentē
1
Saglabā

Eksāmeni rit pilnā sparā, bet, pēc visa spriežot, izlaidumi visur šogad būs tādi kā vēl nekad. Latvijas Universitātē tradicionālie pasākumi Lielajā aulā ir atcelti, un fakultātēm tagad ir jāizlemj, kā sarīkot pieticīgus svētkus drupās, ko aiz sevis atstājis koronavīruss. Varbūt patiešām ne tikai nobeiguma darbu aizstāvēšana, bet arī svinīgās ceremonijas būs jārīko tiešsaistē.

Savā ziņā es to īpaši nepārdzīvoju. Es, piemēram, strādāju Vēstures un filozofijas fakultātē, un grūti nepamanīt, ka filozofiem ir diezgan rezervēta attieksme pret dažāda veida ceremonijām, tai skaitā izlaidumiem. To īpaši jūt pēdējos gados, kad arvien populārākas kļūst studentu mantijas un tradicionālas cepures. Daļa filozofu studentu ne tikai nevelk mantijas, bet droši vien vakaru pavada pie spoguļa, domājot, kā izskatīties tā, lai neviens nepadomātu, ka šī diena viņam nozīmē kaut ko vairāk par jebkuru citu būtībā ļoti īsās dzīves dienu. Un ar pasniedzējiem ir līdzīgi. Tas ir zināms disciplinējošs darbs, lai panāktu, ka filozofu pasniedzēji ierodas uz izlaidumu. Atceros reizi, kad bijām tikai divi. Turklāt toreiz vēsturnieku studenti nolēma savus pasniedzējus izrotāt ar Jāņu vainagiem. Sēžot bez vainaga šajā krāšņajā ozollapu mākonī, jutos kā cilvēks, kurš vienīgais uz masku balli atnācis bez maskas. Proti, muļķīgi.

Klaiņojot pa internetu (teikt, ka sērfoju, būtu pārspīlēti) un atsvaidzinot atmiņā izlaidumu vēsturi mūsdienu Latvijā, uzdūros 2004. gada diskusijai par to, kā nu tas tagad būs, ka atestāti par vidusskolas beigšanu tiks izdoti nevis izlaidumā, bet kopā ar sertifikātu par centralizēto eksāmenu nokārtošanu. Bija tāda problēma. Rīgas 2. vidusskolas 12. klases skolniece Līga Dzenīte "Neatkarīgās Rīta Avīzes" žurnālistei izteica savu sarūgtinājumu par jauno kārtību, tomēr nepatīkamajā situācijā saskatīja arī ko labu: "Šogad vairāk uzmanības tiks atlicināts izlaiduma svētku saviesīgajai un neformālajai daļai, kas skolēniem atmiņā paliks daudz ilgāk nekā oficiālās uzrunas." Šeit nu atļaušos Līgai Dzenītei piekrist tikai daļēji – vismaz man atmiņā nav palicis gandrīz nekas.

Man ir fotogrāfija no bērnudārza izlaiduma un patiesībā arī neskaidrs atmiņas uzņēmums – nekas daudz, tikai kaut kāds skatpunkts uz gaišu telpu, kuru es īsti nevarētu aprakstīt. Bet mana mamma atceras, ka lielākais notikums patiesībā bijis tas, ka nākamajā dienā pēc izlaiduma es sadūru kāju. Un to es ļoti labi atceros. Viss notika Juglā. Ar draugiem bijām aizgājuši uz veco bērnudārzu, kurā remonta laikā bija nojauktas bērnu laukumu mājiņas, un es uzkāpu uz sarūsējušas naglas. Interesantākais – es jutu, kā nagla ieduras pēdā, bet izlikos, ka nekas nav noticis. Atsveicinājos no draugiem un devos mājās. No brūces tecēja asinis, un drīz keda sāka žļurkstēt. Cik nu atceros, tieši tas manī radīja paniku un es sāku raudāt. Bet viss beidzās laimīgi – sekoja nakts brauciens uz Bērnu slimnīcu, no asins saindēšanās izvairījos un drīz vien kārtoju savas dzīves pirmo iestājeksāmenu. Pareizi uzrakstīju diktātu: "Saule silda. Putni lido tālu."

Pamatskolas izlaiduma, manuprāt, nebija vispār, mēs gandrīz visi turpinājām mācīties turpat vidusskolā. No vidusskolas izlaiduma man ir saglabājušās dažas bildes. Krāsainā būtībā vairs nav krāsaina, tur īsti neko tagad nevar atpazīt. Un labi, ka tā. Manuprāt, dzīves neveiklāko fotoattēlu kategorijā izlaiduma bildes varētu ieņemt vienu no pirmajām vietām. Pat ja katrs pats par sevi šie skolēni ir normāli jaunieši, kopbilde neglābjami izskatās pēc identitātes krīzē apmaldījušos cilvēku palīgā sauciena.

Vēl man ir kombinētais attēls, kur vienā dekoratīvā kompozīcijā salikti visu klasesbiedru portreti. Es, manuprāt, atceros fotografēšanos šai bildei. Tas notika pionieru istabā. Pa logu varēja redzēt miliču dzīvās ķēdes ielenkto Brīvības pieminekli. Izpētīju, ka tādā gadījumā fotogrāfijas uzņemtas 1987. gada 18. novembrī. Savukārt tas laikam nozīmē, ka šī bilde mums tika pasniegta nevis izlaidumā, bet tā saucamajā žetonu vakarā. Nezinu, jo no paša izlaiduma neatceros gandrīz neko, tikai pāris atmiņas uzņēmumu. Toties diezgan labi atceros iestājeksāmenus augstskolā. Proti, es biju pilnīgā panikā, jo toreiz tas, ja tevi neuzņem augstskolā, nozīmēja, ka jāiet armijā. Man latviešu valodā bija privātskolotāja, jo latviešu valoda un literatūra nebija mana stiprā puse. Pēdējā vakarā pirms literatūras iestājeksāmena viņa pateica, ka, viņasprāt, man nevajadzētu studēt filozofiju, labāk matemātiku vai kaut ko tādu eksaktu. Un sacerējumu es rakstīju kā pa miglu, par Jāzepu un viņa brāļiem, dabūju četri un tiku Vēstures un filozofijas fakultātē.

Arī bakalaura izlaidumu neatceros. Manuprāt, mums tāda nebija, jo mūsu gads bija pirmais, kurā tika piešķirts bakalaura grāds, un diplomus izsniedza, ja nemaldos, pusgadu vēlāk, varbūt pat Jaungada ballē. Maģistra izlaidumu  atceros vislabāk, vismaz uz vispārējo manu atmiņas spēju fona. Nez kāpēc mums diplomus pasniedza Latvijas Universitātes Senāta zālē. Toreiz es speciāli nevienu draugu neaicināju, jo man tā likās māžošanās. Bet, kad visiem pārējiem bija gana liels līdzjutēju pulks, patiesībā jutos mazliet apdalīts.

No tā, ka es savus izlaidumus neatceros, neizriet, ka citi arī neatceras. Tomēr man ir aizdomas, ka labāk par visiem organizētajiem rituāliem un izpriecām atmiņā paliek patiesi un neiestudēti notikumi. Šādā ziņā 2020. gada skolu beidzējiem ir īpaši paveicies, jo neatkarīgi no tā, kā tiks pasniegti atestāti, viņiem būs, ko atcerēties.

Vienlaicīgi es teiktu – tieši tā arī jābūt, ka izlaidums nepaliek atmiņā. Tie ir svētki, un svētki ir pārrāvums laikā. Cilvēki pārtrauc savas ikdienišķās nodarbes, atprasās no darba, noliek malā mācību grāmatas, uz mirkli aizmirst rūpes par nākotni un svin. Dažkārt nākas dzirdēt sūkstīšanos: "Kāpēc tik ilga oficiālā daļa?" Bet tas ir pārpratums. Tas, ka ceremonija aizņem laiku, ir daļa no tās būtības. Daudz efektīvāk būtu vispār nesanākt kopā un diplomus saņemt pa pastu vai internetā. Bet svētkos mēs neesam efektīvi un iztērējam laiku nelietderīgi.

Izlaiduma nozīme ir apstāklī, ka tie ir, nevis – vai tie paliek atmiņā. Es gluži viegli varu iztēloties sabiedrību, kurā izlaidumu nav. Tā būtu pavisam cita izpratne par izglītību. Droši vien šādā variantā izglītība būtu tikai konkrētam cilvēkam piemērots pakalpojums un viss pārējais nebūtu svarīgs. Šobrīd izglītības daļas būtībā ir dzīves posmi, kuru nobeigumu iezīmē izlaidums, bet varam iedomāties daudz plūstošāku mācību sistēmu, kur katrs skolēns vai students izvēlas savu tempu un mācību ilgumu. Šobrīd izlaidums ir nelietderīgi svētki, kurā sanākam kopā, lai apliecinātu piederību savai klasei, skolai, fakultātei vai universitātei, bet varam iedomāties arī tādu kārtību, kurā nav pastāvīgu kopību – katrs ir pats par sevi un izvēlas sev visnoderīgāko ceļu. Kurš variants ir labāks? Diemžēl nezinu. Ieguvumi un zaudējumi ir abos gadījumos. Tomēr gribēju uzsvērt, ka izlaidumu rīkošana vai nerīkošana nav tikai jautājums par vienu ceremoniju. Izlaidumi raksturo veselu pasaules skatījumu, izpratni par dzīves gājumu un izglītības uzdevumiem. Lemjot par to – rīkot vai nerīkot izlaidumu –, mēs apliecinām vai apšaubām šīs izpratnes nozīmi.  

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!