Latvijas Fotogrāfijas muzejā skatāma kādreizējā žurnāla "Zvaigzne" fotokorespondenta Žaņa Legzdiņa (1915–1991) fotogrāfiju izstāde "Darba cilvēks".
"Zvaigzne" padomju laikā bija Latvijas PSR "galvenais" žurnāls. Atšķirībā no dažādiem specializētiem izdevumiem ("Liesma" – jauniešiem, "Lauku dzīve" – lauksaimniekiem, "Skola un Ģimene" – vecākiem, "Veselība" – slimniekiem u. tml.), "Zvaigznē", līdzīgi pirmskara "Atpūtai", tika atspoguļoti, kā tolaik teiktu, visplašākajām tautas masām potenciāli interesējoši temati.
Fotomuzejs http://fotomuzejs.lv/izstades/sobrid/238-legzdins
Līdzās rakstiem par to, kāda dzīve jau pavisam drīzā nākotnē izskatīsies PSRS, tur varēja būt iznīcinošas paļas par Rietumu pasaulē valdošajiem tikumiem vai atmaskojošas sazvērestības teorijas par to, kā kapitālisti radījuši AIDS; tur bija turpinājumos publicēts romāns un vēl daudz visa kā.
"Zvaigznē" ilgu laiku saglabājās kāds nu jau krietnu laiku piemirsts žurnālu iekārtojuma princips – žurnāla burtnīcas vidējais atvērums vai pat divi bija atvēlēti bildēm, kas reizēm varēja būt pat krāsainas, savukārt pārējās lappusēs ilustrācijas, ja tādas vispār bija, tika iespiestas melnbaltas. Šajās viduslapās drukāja ko nu kuru reizi – dažkārt tur bija gadskārtējā "Rudens" izstādē izlikto mākslas darbu reprodukcijas, bet citkārt – kāda fotogrāfa veidots fotostāsts par kādu tobrīd ievērības cienīgu, partijai, valdībai un tātad arī žurnāla redakcijai nozīmīgu tematu.
Fotogrāfs Žanis Legzdiņš žurnālā "Zvaigzne" faktiski ir pavadījis gandrīz visu mūžu. Viņš piedzima Tukuma apkaimē, Otrā pasaules kara laikā dienēja Padomju armijā, bija lidotājs. Pēc atgriešanās no kara sāka strādāt avīzē "Tukuma Ziņotājs" par literāro līdzstrādnieku, taču turpināja arī fotografēt – uz to viņu bija pamudinājis vēl pusaudža gados dāvanā saņemtais fotoaparāts. "Zvaigznē" viņš sāka strādāt 1950. gadā, līdz ar žurnāla iznākšanas sākumu, un nemainīja darbavietu līdz pat aiziešanai pensijā un Atmodai – 1991. gadam.
Izstādē izliktie attēli atspoguļo visu šo laika periodu, sākot no 40. gadu vidus, kad karš tik tikko beidzies, un beidzot ar 20. gadsimta 80.–90. gadu miju; sākot ar laikiem, kad labības novākšana laukos vēl vienmēr bija smags roku darbs, un beidzot ar reportāžu no fotografēšanas brīdī modernām sirds un asinsvadu ķirurģijas ierīcēm aprīkotas Stradiņa slimnīcas operāciju zāles.
Protams, fotogrāfijās neiztikt bez oficiālam un "galvenajam" Padomju Republikas žurnālam nepieciešamā patosa un pozitīvisma. Nav arī nekāds pārsteigums, ka Legzdiņš bijis Komunistiskās partijas biedrs un baudījis savas straujās karjeras augļus (fotogrāfiju albums 1963. gadā, Latvijas PSR nopelniem bagātā kultūras darbinieka tituls 1971. gadā, brauca uz ārzemēm u. tml.). Tās ir pašsaprotamas patiesības, pie kurām uzkavēties nav lielas jēgas, jo, lai arī tās nepārprotami ir noteikušas vai veidojušas apstākļus, kādos Legzdiņam ir bijusi izdevība fotografēt, pašu nofotografēto tās, kā tagad izrādās, īpaši iespaidot, jā, arī izskaistināt vai padarīt labāku nav spējušas.
Dzīves un darba apstākļi, roku darbs un darba kvalitāte, ainava, dažādu priekšmetu veidotais sadzīviskais fons – to visu nedz oficiālai varai pakļauta žurnāla redakcionālajai politikai, nedz šai politikai pakļāvīgam fotogrāfam nav bijis pa spēkam izmainīt. Proti, nevienam nav bijis pa spēkam pakļaut vai apturēt laiku, kas arī pēc fotogrāfiju uzņemšanas un publicēšanas ir turpinājis nenovēršami ritēt, mani kā izstādes apmeklētāju no bildēs redzamā arvien vairāk un vairāk attālinot.
Šādi paraugoties uz nelielajiem, pa vairākiem vienā rāmī ielogotajiem melnbaltajiem attēliem, tikai aklais varētu nesaskatīt, cik gan patiesībā žēlīga un nomācoša ir bijusi padomiskā ikdiena – un ar to es nedomāju tolaik droši vien lieliskos demogrāfiskos rādītājus ilustrējošo attēlu ar rindā kā dārzeņiem sarindotiem un cieši, cieši autiņos nosietiem zīdaiņiem Dzemdību namā.
Šī nomācošā sajūta vienā acumirklī liek apšaubīt nesen jau tā apšaubāmā sabiedriskās domas "pētījumā" it kā noskaidroto, ka vismaz puse Latvijas iedzīvotāju tagad dzīvi PSRS atminas kā "drīzāk labu".
Tobrīd tīri ciešama, bet tagad acīm redzami ne visai patīkamā pagātne spoguļojas samocītās ļaužu sejās, pozās, fonā redzamu nolaistu telpu sienās; vienalga, vai tas būtu Smiltenē fotografēts konfekšu "Gotiņa" cehs, kurā konfektes tiek tītas papīriņos ar rokām (šī aina piešķir pavisam citu garšu allaž papīriņos ielipušajām bērnības "Gotiņām"), vai divas baltās blūzītēs un vienādos šortos tērptas studentu celtnieku vienības meitenes, kas oficiāli pieļaujamās viegli erotiskās pozās izliekas, ka pie griestiem naglo apmetuma skalu pinumu.
Taču šāds, "anahroniska" skatītāja skatpunkts, meklējot vēsturiskas detaļas, kuriozus, absurdus un citus interesantumiņus, ir tikai viens veids, kā uzlūkot Legzdiņa fotogrāfijas.
Atšķirībā no daudziem savas paaudzes fotogrāfiem, Legzdiņa bildēs ir maz no tā, ko bieži vien fotogrāfijās mēdz uzskatīt par mākslu.
Saprotams, ar kompozīciju, kadrējumu, asumu, izgaismojumu un visu pārējo tur viss ir labākajā kārtībā. Reizēm ir izdevies tvert arī patiesi mulsinošas priekšmetu attiecības – kā fotogrāfijā ar kartupeļu novākšanu Mārupē un fonā slīdošo melno lidmašīnas siluetu. Taču mākslinieciski mērķi vai ambīcijas nevienā fotogrāfijā nav būtiskākais, kā nekā tā tomēr ir vairāk žurnālistika, reportiera darbs, nevis vēlme kavēties poētiskās asociācijās vai vizualizēt neviennozīmīgi tulkojamus vispārinājumus.
Atmetot nu jau reizēm par kuriozitātēm uzskatāmas detaļas vai vēsturiskus uzslāņojumus un pēcāk piekabinātus secinājumus, izrādās, ka izstādīto attēlu sūtība ir šķietami vienkārša, tomēr nu jau labu laiku nebūt ne parasta – tās ir fotogrāfijas par to, kā notiek dažādas lietas. Kas notiek slimnīcas operāciju zālē, kā tiek izgatavotas eglīšu mantiņas, kā pildās piecgades plāns vistu cehā, kā muciņās pildās nēģi želejā, un kā tiek novākta auzu raža.
Fotomuzejs http://fotomuzejs.lv/izstades/sobrid/238-legzdins
Pirms izstādes apskatīšanas nebiju par to domājis, taču pēcāk pievērsu uzmanību tam, ka nu jau pārdesmit gadu šādu attēlu, kas nezinātājam līdzētu ielūkoties vietās un lietās, kuras ikdienā nav pazīstamas, kļūst arvien mazāk un mazāk. Tāda parādība kā fotostāsti vai reportāžas no Latvijas preses izdevumiem ir izzudusi gandrīz pilnībā. Un tas ir paradoksāli, jo kopumā visādu fotogrāfiju, kas tiek publiskotas dažnedažādos medijos, kļūst arvien vairāk un vairāk. Smalko aprindu hronikas, nejauši atkailinājušās slavenības, aculiecinieku iemūžināti negadījumi, visādas hohmas un prikoli, ceļojumu iespaidi, regulāri nomainītas profila bildes, ballīšu iespaidi – tas viss mums, protams, ir, un to mums neatņemt.
Taču prātīgi uzņemtos, secīgi saliktos un rūpīgi atlasītos attēlos izstāstītu stāstu par to, kā kaut kas notiek vietās, kur lielākajai daļai no mums savu mūžu nebūtu iespējas pat kāju spert, diemžēl kļūst arvien mazāk un mazāk. Un tam nebūt nav saistība vienīgi ar ideoloģisku fonu vai partijas un valdības diktātu redakcijās.
Šaubos, vai tas nozīmē, ka mēs pa šo laiku būtu kļuvuši gudrāki un visu par pasauli sev apkārt zinātu tāpat – vai gan citādi par tik ļoti populāru lasāmvielu būtu kļuvušas "Ilustrētās Zinātnes", "Ilustrētās Pasaules Vēstures" un tiem līdzīgi žurnāli, bet televīzijā par iecienītu skatāmvielu "Discovery Channel".
Skumjākais ir tas, ka pēc 40–50 gadiem var izrādīties, ka nav pārāk daudz uzskatāmu liecību par to, kādos nožēlojamos apstākļos šolaik cilvēki dzīvojuši un kā dažādus darbus darījuši.
Kā nekā nu jau labu laiku gandrīz neviens pat bērēs nelaiķi zārkā nevīžo nofotografēt, lai gan fotokamera ir gandrīz ikvienā mobilajā tālrunī. Bet no laikiem, kad fotoaparāts parasti bija tikai ar fotografēšanu apsēstam ģimenes loceklim vai īpaši pieaicinātam fotogrāfam, gandrīz ikvienā ģimenes fotoalbumā ir pa bildei vai nu vienkārši ar nelaiķi zārkā, vai pat foto ar visiem dzīvi palikušajiem skumjās pozās.
Rakstu sēriju par fotogrāfiju atbalsta draugs:
0