Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
25.10.2021

"Zombiji uzbrūk!"

Komentē
3
Saglabā

Apgalvojumi, ka vakcinēšanas patiesais mērķis ir globālās elites iecerēta cilvēces pakļaušana, iekļaujas vismaz tūkstoš gadu senā tradīcijā.

Komentējot cilvēku nevēlēšanos vai vilcināšanos vakcinēties pret Covid-19, vakcinētie kā iemeslu šādai viņus sarūgtinošai vai kaitinošai situācijai visbiežāk min to, ka antivakseri nekritiski izmanto interneta dzīlēs atrodamo melīgo vai daļēji sagrozīto informāciju par šo tēmu. Respektīvi, uzsvars tiek likts uz to, ka – ja vien, protams, runa nav par personāžiem, kuri no tā gūst finansiālu vai politisku labumu – spītēšanās vakcīnu jautājumā ir saistīta ar paļaušanos uz aplamu informāciju. Nenoliedzot šāda iemesla klātesamību un nozīmi, manuprāt, mēs novērojam pasaules uztveres tradīciju, kas ir krietni senāka un interesantāka.

Proti, sižets par naidīgu spēku (citplanētiešiem, globālo oligarhiju, satrakojušos "mākslīgo intelektu" u.c.), kas cenšas iznīcināt vai paverdzināt cilvēci, parādījās krietni pirms Covid-19 pandēmijas un ir izmantots, piemēram, daudzās filmās. Starp citu, var pamanīt, ka pēdējā laika strīdos pretējās puses nereti izmanto tādus tēlus kā "zombiji" un "nozombētie", kuriem atkal ir pamatīga un dziļa vēsture kino, bet ne tikai. Pie "zombijiem" atgriezīšos mazliet vēlāk. Ja šķetinām domu tālāk, var secināt, ka galu galā arī 20. un 21. gadsimta t.s. masu kultūrai raksturīgie sižeti un tēli (jau minētie "zombiji", globālas katastrofas, tostarp, "cilvēces paverdzināšana") nav radušies, kā saka, tukšā vietā. Tātad ir iemesls teikt, ka pašos pamatos tam, ko mēs šodien redzam, ir tāda cilvēcei izsenis piemītoša koncepcija kā "pasaules gals". Tikai vakcīnu un Covid-19 ierobežojumu kontekstā šim "pasaules galam" autori ir nevis kādi dievi vai sliktie gari, bet "globālā elite". Tomēr cits nosaukums vaininiekam nemaina paša sižeta – "pasaules gala" – saturu.

Varētu pat teikt, ka nav bijis tāda laikmeta un reģiona, kurā tādā vai citā formā nav sastopams "pasaules gala" sižets. Tas savukārt rada interesantu jautājumu – kāpēc mēs, cilvēki, jau kopš dziļas senatnes esam tik apsēsti ar šo tēmu?

Versijas par iespējamām atbildēm uz šo jautājumu minēšu vēlāk, bet vispirms vēl nedaudz par "pasaules gala" sižeta izplatību, paturot prātā – atgādināšu – "pasaules gals" var izpausties ļoti dažādi, svarīga ir pati tā notikšana vai tuvošanās. Daži ieskicējumi.

2017. gadā veiktā aptauja ASV parādīja, ka 41% no respondentiem (evaņģēlisko kristiešu grupā šis īpatsvars bija vēl augstāks – 58%) uzskata, ka Jēzus "pilnīgi noteikti" vai "iespējams" atgriezīsies līdz 2050. gadam. 2012. gadā veiktā aptauja musulmaņu pasaulē atklāja līdzīgas noskaņas, protams, citā "noformējumā". Tam, ka Mahdi parādīsies vēl viņu dzīves laikā, tic 83% ticīgo Afganistānā, 72% Irākā un 68% Turcijā.

Žanrs "pēdējais cilvēks" – jo cilvēce ir aizgājusi bojā – Rietumu literatūrā parādījās jau 19. gadsimta sākumā, 1805. gadā, de Grenvila kunga izpildījumā. Kā nojaušat, kāpjoties atpakaļ pagātnē, mēs nonāksim līdz Jāņa Atklāsmes grāmatai un krāšņajam pasaules galam (Ragnarokam) skandināvu mitoloģijā [4]. Īsi sakot, daļa cilvēces dzīvo ar "pasaules gala" sižetu kā neizbēgamu vai vismaz ļoti iespējamu – vai nu kā tādu, kam jāpretojas, vai tādu, kas ir pelnīts un ar kuru tādēļ jāsamierinās. Pastarā diena, kuras iemesls var būt kodolieroči, "čipošana", klimata pārmaiņas, ģenētiski modificēta pārtika, augstāk attīstītas civilizācijas ierašanās un vēl un vēl. Jā, skaidrs, ka es to visu šobrīd "sametu vienā katlā", tomēr algoritmu tas nemaina. Tādēļ neatkarīgi no tā, ko es domāju par antivakseru pārliecību par "cilvēces paverdzināšanu", man šis uzskatu kopums ir tāda pati ideju vēstures sastāvdaļa kā citas.

Esmu ticis līdz versijām, kas, uzsveru, nedz attaisno vai leģitimizē, nedz izsmej vai nosoda konkrētu sižetu un tēlu noturīgumu.

Vispirms par "zombijiem", kas ir samērā jauns tēls, toties plaši lietots. Ir versija, ka caur šādiem tēliem mēs padarām briesmas redzamas un saprotamas. Mums ir komfortablāk, ja pretinieku vismaz redzam. Reālās baktērijas un vīrusus mēs (es nerunāju par zinātniekiem) neredzam, tad nu "zombiji" stājas to vietā. Ir cita versija, ka "zombiji" ir mūsu pašiem sev sagādāts atgādinājums par to, kas notiks ar mūsu ķermeņiem pēc nāves. "Zombijos" mēs mēģinām ieraudzīt sevi "pēc". Atklāti sakot, man šāda versija liekas nedaudz, ja tā var teikt, slimīga, bet lai nu būtu. Vēl esmu saskāries ar interpretāciju, kas vienkāršoti skan tā: arvien vairāk cilvēku mūsdienās saskaras ar situācijām, kad tuvs cilvēks vai paziņa veselības problēmu rezultātā vairs nav "tāds, kāds bija", "tas vairs nav tas cilvēks, kādu es pazinu". Šī situācija mūs biedē, un mēs to mēģinām "pārnest" (lai, piemēram, pierastu pie tādas) uz tēlu ("zombiju").

Savukārt "pasaules gala" sižeta gadījumā man pašam ir divas versijas, kas, lai gan saturiski atšķirīgas, neizslēdz viena otru, jo vienkārši attiecas uz dažādiem pasaules skatījumiem. Pirmā – mēs varam paši to pat neatzīt vai nespēt jēdzīgi formulēt, tomēr nojaušam, ka neuzvedamies šajā pasaulē tā, kā vajadzētu. Tādēļ gaidām sodu par savu uzvedību. Otrā versija ir nedaudz riebīgāka. Vairumu no mums pašu neizbēgamā nāve neiepriecina, un tad, protams, ir tāds kluss prieciņš, ticot, ka izzudīsim ne tikai mēs kā indivīdi, bet gals pienāks visiem un visam. Zināmā mērā šie ir visnotaļ saprotami, ja tā var teikt, pamati, uz kuriem sižetu par "pasaules galu" būvēt tālāk – dažkārt salīdzinoši racionālu (ekoloģiskais "pasaules gals"), dažkārt salīdzinoši juceklīgu (cilvēku paverdzināšana, viņus "čipojot").

Vēlreiz: cilvēcei visos laikos ir bijušas prātus nodarbinošas, satraucošas, un biedējošas tēmas. Atšķiras to individuālais "izpildījums". Ir erudīti, profesionāli ļaudis, kurus māc bažas par t.s. tehnoloģisko singularitāti. Un ir cilvēki, kuriem kreņķis par tehnoloģijām izpaužas kā tiem muitniekiem Ēģiptē, kuri šomēnes uz desmit dienām aizturēja robotu, ko bija paredzēts demonstrēt kādā izstādē Kairā. Pamatu pamatos sižets ir tas pats, un tādēļ negrasos ieņirgt par muitniekiem, lai gan, ziņu lasot, pavīpsnāju gan.

Kopumā man šķiet nedaudz dīvaini, ka, pandēmijas otrajam gadam tuvojoties nobeigumam, ir pieejams daudz labas dabaszinātniskās literatūras par tēmu, bet tik maz filozofiskās vai kultūrvēsturiskās analīzes. Pieļauju, ka tas saistīts ar, kā nu moderni saka, viedokļu polarizāciju, kas mierīgāka rakstura ļaudis atgrūž, tomēr tad arī jāatgādina, ka cilvēki ir reflektējuši un pētījuši ne mazāk (vismaz) jutīgus fenomenus cilvēces vēsturē, vienalga, daudzsievību vai kanibālismu, nebaidoties no tā, ka viņus sāks turēt aizdomās par, teiksim, simpatizēšanu šiem paradumiem. Konotācijas kādai parādībai (piemēram, "fobijām"), ko mēs "pievienojam" ("tas ir kaut kas slikts vai nožēlojams"), ir viena lieta, pašas parādības – kaut kas cits.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!