Zoļiks un beigu beigas

Kā varētu retināt un attālināt šos ekstrēmus?
Dzīves realizācijas MEISTARĪBA rada adekvātu KULTŪRU.
Tikai kultūra var palīdzēt.
Visu veidu izglītības uzdevums ir nodrošināt kultūras pārmantojamību un attīstību.
Viss sākas ar ģimeni un skolu.

Kultūra-tā ir attieksme pret sevi,pret sevis izvelēto profesiju,pret savu māju un ģimeni.Un pat dzīvojot ,,glubinkā,,,betona massīvā,es redzu cilvēkus,kuri ,,savā kultūrā,,ir tīrāki par Judu

Mani daudz daudz vairāk interesētu Satori un Ascendum komentāri pr pietiek.com publicēto sarakstu ar milzonīgām naudas summām , kura šī biedrība saņēmusi no, piemēram, Re&RE.
Skaisti dzīvojam, protams, apskaužami.
Bet tas piedauzīgais ir tas, ka Māra Zālīte didaktiski plebejiem krata ar kulaku un saka - jums būs mūs - radošo inteliģenci cienīt. Par ko cienīt? Kurš man paskaidros? Par to,ka arī šo ziedojumu saņēmēju pirkstgaliņi nu jau nevainīgās asinīs pamērcēti?
Pastāstiet man nevis dzejas rindās - cik smeldzīgas ir skumjas par mūsu trauslo dzīvi, bet tā tieši, konkrēti, racionāli - kādā sasodītā beztiesiskā valstī mēs dzīvojam, kur dūrei tik spēks. Vai kādam būs jāatbild par notikušo , vai uzsnigs sniegs, aizslaucīs visas pēdas, nāks krāšņās ministriju un biedrību balles un viss aizmirsīsies. Cilvēki vien taču esam, ne tā ...

Kā dzīvot, recepšu nav. Kultūra nevienam neko dot nevar, jo tā ir viss,
kas nav daba. Ja jūs domājat kultūru šaurā nozīmē, tad vienā Kubrika filmā sadists un varmaka mīlēja Bethovena mūziku. Noņemiet rozā brilles un paskataties, kur un kā mē dzīvojam.

Ivar, jūs paceļat mūžīgos jatājumus. Kaneti raksta: kad mēs skatamies uz mironi, mūs pārņem šausmas, kas pāriet priekā par to, kā mēs esam starp dzīvajiem. Bailes no nāves nav salīdzināmas ar bailēm no mūžīgās dzīvošanas, jo cilvēki nesaprot, kas ir mūžīgas elles mokas (piemēram). Star citu,
mirt nav mokoši (atskaitot vardarbīgu nāvi sadistiskā izpildījumā, te arī onkoloģiskas problēmas jāņem vērā).

kas mani šī notikuma sakarā ļoti pārsteidza - cik nenormāli ātri ceļo informācija. skaidrs, ka biju to pamanījusi iepriekš, bet šoreiz īpaši sajutu - cik jutekļi un galva strādā lēnāk. informācijas aprites loks ir palicis tik īss, tai skaitā aplis, ko ziņa apiet, kļūdama no aktualitātes par vecu informāciju, par kuru ironizēt - jā, esmu jau dzirdējusi šajā sakarā vērstu ironiju. reāli netieku tam līdzi. nemaz nerunājot jau par informācijas kvantitāti. tāpēc rodas tāda absurda situācija pie notikuma vietas, ka dzērienu, ēdienu, segu un krēslu vedēji tvitera iespaidā ir vairāk nekā cietušo tuvinieku, kuriem nepieciešams šis atbalsts, tāpēc visi no malas pienākušie beigās dalās ar atvestajiem ēdieniem. bet kas tur absurds, ja viss tik ātri notiek, cilvēks nespēj atrast laiku padomāt, tikai tvīto un skrien, tvīto un skrien. un visi tie viedokļi. kādi var būt viedokļi, kad kaut kas tāds vispār nav prātam aptverams - tu vēl neesi aptvēris, bet jau dalies viedoklī. es vispār neko nesaprotu, ko domāt un kā justies. mēs visi esam kopā šajā kolektīvajā traumā un es domāju, ka liela daļa cilvēku nemaz nav aptvēruši iespaidu, ko tas uz viņiem ir atstājis. es pirmās dienas paraudāju, bet tagad it kā nomierinājos. tomēr naktīs moca bezmiegs no domām par betona blokiem un metāla sijām.