Olivera Bīra darbs "Mājas dievības (Vecāmāte)", 2019
 
Aktualitātes
27.02.2020

Zirnekļtīklu mūzika un būvmateriālu skulptūras: RIBOCA izziņo šīgada jaundarbus

Komentē
0
Saglabā

Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle (RIBOCA2) izziņojusi māksliniekus, kas veidos darbus īpaši biennālei. Kā norāda biennāles rīkotāji, jaunradītie mākslas darbi veidos divas trešdaļas no biennāles ekspozīcijas un taps ciešā sadarbībā ar vietējām sabiedriskajām iniciatīvām.

Britu mākslinieks Olivers Bīrs (Oliver Beer, 1985) biennāles ietvaros turpina darbu pie sērijas "Mājas dievības" ("Household Gods"), kas veidota no viņa tuvinieku personīgajām lietām. Sērijas iepriekšējās instalācijas "Vecāmāte" ("Grandmother"), "Māte" ("Mother") un "Māsa" ("Sister") papildinās kādas latvietes dzīves stāstam veltīts darbs. Ikdienā lietotajiem vai acu priekam glabātajiem traukiem te pievienoti mikrofoni, kas pastiprina tajos rezonējošās frekvences, uztverot priekšmetu iekšējo skaņu un mainot skatītāju priekšstatus par tukšumu, klusumu un neredzamo. "Man patīk doma, ka apmeklētājiem var veidoties jaunas attiecības ar priekšmetiem," saka Bērs, "Viņi var dzirdēt to, ko līdz šim varējuši tikai redzēt un sataustīt."

Marokāņu izcelsmes franču mākslinieks Hišams Berrada (Hicham Berrada, 1986) no šajā pasaulē pieejamiem materiāliem veido jaunus visumus. Viņa darbi radušies kā rezultāts ķīmijas mākslai. RIBOCA2 izstādei veidotā instalācija "Priekšnojauta" (Présage) ļaus aplūkot akvārijos iesprostotus mikrokosmosus, kas veidojas mijiedarbībā starp mūsdienu industrijas produktu klāstu un Rīgas apkaimes ekosistēmām. Savukārt videodarbā "SiO2" mākslinieks iztēlojas, kāda izskatīsies biennāles norises vieta tūkstošiem gadsimtu vēlāk, kad cilvēkiem pazīstamā pasaule būs sabrukusi.

ASV dzīvojošā horvātu māksliniece Dora Budora (Dora Budor, 1984) izmanto kino gan par sava darba tēmu, gan par izteiksmes līdzekli. Budora iecerējusi biennāles norises vietu pārvērst performances skatuvē, uz kuras darbojas statisti no vietējo kinofilmu masu skatiem. "Iecerēts, ka performances gaitā veidosies jaunas kopdarbības formas un iepriekš nebijusi kolektīvā identitāte, kāda nav iespējama uzraudzības un diktāta apstākļos, kad maksa par uzticēšanos, jūtu paušanu vai to slēpšanu ir pārāk augsta," raksta biennāles rīkotāji.

Latviešu mākslinieks Valdis Celms (1943) ir 20. gadsimta septiņdesmito gadu latviešu kinētiskās mākslas virziena pionieris. No daudzajiem projektiem, kuru dizaina autors bijis Celms, vairums "iestrēga" agrīnā stadijā – kā skices vai modeļi. RIBOCA2 ietvaros mākslinieks beidzot īsteno divu liela mēroga projektu ieceres, tai skaitā kinētisko gaismas skulptūru "Pozitrons". Savulaik to bija pasūtījusi kāda elektronisko ierīču rūpnīca Ukrainā, cerot ar 3,5 m augsto publiskās mākslas objektu stiprināt strādnieku garu un celt darba ražīgumu. Mainoties rūpnīcas vadībai, šis projekts netika realizēts.  

Franču māksliniece Margerita Imo (Marguerite Humeau, 1986) veido jaunus darbus, ko iedvesmojusi latviešu folklora. Pētot hipotēzi, ka klimata pārmaiņas varētu novest pie garīguma uzplaukuma dzīvnieku vidū, māksliniece instalācijas un skaņdarba tapšanā izmantojusi mirstoša vaļa ķermeni un tā garu. Imo darbi ir metaforas, kas liek uzdot jautājumus par cilvēces statusu uz Zemes un par ignoranci attiecībā uz skaidri redzamajiem ekosistēmas brīdinājuma signāliem.

Lietuviešu māksliniece Līna Lapelīte (Lina Lapélyté, 1984) savā multidisciplinārajā praksē apcer varas hierarhijas, kā arī dzimumu, izturību, rimtu garu un ieklausīšanās prasmi. RIBOCA2 ietvaros Lapelīte sadarbojas ar arhitektu Mantu Petraiti (Mantas Petraitis) (1977), radot piemiņas darbu senai tautsaimniecības nozarei, kas Latvijā pastāvēja jau kopš viduslaikiem un gadsimtu gaitā bija apaugusi ar neskaitāmām tradīcijām, kuras tagad zudušas, - baļķu pludināšana pa Daugavu un plostnieku iemaņas balansēt uz tiem. Apcerot attiecības starp cilvēkiem, dabas resursiem un upes spēku, radīts darbs par dabas ekspluatāciju, nevaldāmo upes spēku, dzīves vitalitāti un cilvēku iekāri.

Meksikāņu māksliniece Berenike Olmedo (Berenice Olmedo, 1987) cildina unikalitāti, kāda piemīt nekonvencionālam cilvēka ķermenim, uzsverot ideju, ka mūsu spēks slēpjas daudzveidībā, nevis bioloģiskos un estētiskos standartos. Māksliniece apstrīd normatīvas sociālās struktūras, kas ir pamatā tam, ka cilvēki ar invaliditāti tiek izstumti no sabiedrības. RIBOCA2 tapušajā darbā Olmedo izmantos četras motorizētas bērnu ortozes, kuras ar elektroniskas vadības palīdzību sniegs horeogrāfisku priekšnesumu. Radot būtnes, kas ir reizē organiskas un mehāniskas, māksliniece cenšas izzināt mūsu sabiedrības pārcilvēciskos aspektus.

Amerikāņu māksliniece Bridžeta Polka (Bridget Polk, 1960) balansē izdedžu blokus, ķieģeļus un dabiskus akmeņus, veidojot skulptūras ar trauslu līdzsvaru. Tās tapušas, savienojot cilvēka gribu ar minerālu īpašībām un fizikas likumiem. Biennāles izstādē Polka katru dienu balansēs būvniecības materiālus, kas atrasti Rīgas un tās apkārtnes gruvešu teritorijās, tādējādi pārveidojot īslaicīgā tēlniecības darbā pilsētas daudzslāņaino vēsturi.

Argentīnietis Tomass Saraceno (Tomás Saraceno, 1973) prezentēs savu "Aerocene" projektu – lidojošu skulptūru, kuru no Berlīnes uz Rīgu atnesīs vien gaiss, saule un vēja spēks. Mākslinieks uzsver: "Uz katru biennāli, izstādi, mākslas gadatirgu, kurā piedalos, man jāsūta mākslas darbs, kas gādā par papildu pienesumu cilvēces radītajām ogļskābās gāzes emisijām atmosfērā un tādējādi būtiski grauj veselību planētai un būtnēm, kuras te mīt, mūs pašus ieskaitot. Bet kā būtu, ja skulptūra sevi uz Rīgu atvestu pati?"

Otrs Saraceno darbs, kas top ciešā sadarbībā ar simfonisko orķestru festivālu "Rīga Jūrmala", ir "Jamming Session" – džema sesija starp pasaules izcilākajiem klasiskās mūzikas pārstāvjiem un zirnekli, pārvēršot koncertu vibrējošā laboratorijā. Ar savām skaņu ierīcēm, pārvēršot zirnekļu tīklus mūzikas instrumentos un pastiprinot zirnekļu un viņu tīklu vibrācijas, Saraceno izveidos muzikālu sadarbību starp zirnekļiem un dažādiem festivāla uzaicinātiem mūziķiem.

Lietuvietis Augusts Serapins (Augustas Serapinas, 1990) sākotnēji plānoja ziemas sezonā izgatavot simt sniegavīru, uzsverot māksliniecisko sadarbību starp indivīda iztēli un zemeslodes resursiem. Taču siltās ziema un sniega trūkums projekta iecerē ienesa pārmaiņas, rezultātā topot darbam, kas aicina iztēloties rituālus, kuri nākotnē aizstās klimata pārmaiņu dēļ zudušās tradīcijas. Savā daiļradē mākslinieks koncentrējas uz ikdienišķu radošo pieeju, pārveidojot pasauli ar ierastu, nesarežģītu darbību palīdzību. 

Daina Taimiņa (1954) ir matemātikas profesore, kura hiperboliskās ģeometrijas kursā studentiem palīdz iztēloties hiperboliskas plaknes (divdimensionālas virsmas ar konstantu negatīvu liekumu), talkā ņemot tamborētus to modeļus. Savā akadēmiskajā darbībā viņa apstrīd polarizāciju starp zinātnisko pieeju un rokdarbiem. Biennāles izstādei Taimiņa radījusi darbu, kas tapis, sadarbojoties ar simtiem brīvprātīgo tamborētāju no dažādiem Latvijas nostūriem. "Dzijas vietā tamborētāji tiek mudināti izmantot arī dažādas alternatīvas, arī plastmasas maisiņus, vecus palagus un videolentes, tādējādi atgādinot, ka viss pakļauts pastāvīgam transformācijas procesam, vai tas būtu mūs prāts un attiecības, vai pasaule ap mums," raksta biennāles rīkotāji.

RIBOCA2 norises laikā līdztekus izstādei plānota arī plaša publiskā un izglītības programma – sarunas, darbnīcas, performances un citi pasākumi. RIBOCA publisko programmu asociētā kuratore Sofija Lemosa (Sofia Lemos) to veidošanā uz sadarbību aicinājusi arī dzejnieku CAConrad, filozofu Emanueli Koču (Emanuele Coccia), vēsturnieci Lorēnu Dastoni (Lorraine Daston), filozofu Vinsiani Desprē (Vinciane Despret), dabas pētnieci Moniku Galjano (Monica Gagliano), antropologu Timu Ingoldu (Tim Ingold), filozofu Polu Prečado (Paul B. Preciado), antropologu Tobiasu Rīsu (Tobias Rees) un sociologu Boaventuru de Sousa Santosu (Boaventura de Sousa Santos) u.c. Notikumu programma tematiski pakārtota atslēgas vārdiem, kas bijuši būtiski, domājot par izstādes vēstījumu, - sākums, sapņi, metamorfoze, feminisms u.c.  Katrai biennāles norises nedēļai izraudzīts savs atslēgas vārds un piemērotākais viesis, ar kuru kopā par to reflektēt.

RIBOCA2 sadarbībā ar Rīgas šefpavāriem biennāles norises laikā pilsētas iedzīvotājiem un tās viesiem piedāvās doties dažādos kulinārijas ceļojumos. Katrs no šefpavāriem ir aicināts iedomāties nākotnes valdzinājuma atjaunošanu caur veģetāra ēdiena baudām, saglabājot savas darbības rokrakstu un praksi. Plašāku informāciju par restorānu sadarbības projektu organizatori izziņos tuvākajā laikā.

Šogad biennāle, kam dots nosaukums "viss reizē zied” (and suddenly it all blossoms), norisināsies no 16. maija līdz 11. oktobrim un tās kuratore ir Rebeka Lamarša-Vadela (Rebecca Lamarche-Vadel). Gandrīz trešdaļa dalībnieku ir no Baltijas valstīm (Igaunija, Latvija, Lietuva), kuri kopā ar pārstāvjiem no citām Baltijas jūras reģiona valstīm (Dānija, Krievija, Polija, Somija un Vācija) veido teju 60% no 46 izstādē pārstāvētajiem māksliniekiem un mākslinieku kolektīviem. Biennāle iepazīstinās arī ar virkni dalībnieku no Amerikas Savienotajām Valstīm, Apvienotās Karalistes, Argentīnas, Austrijas, Beļģijas, Francijas, Grieķijas, Horvātijas, Itālijas, Meksikas, Norvēģijas un Šveices.

Tēmas
 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!