Sabiedrības nespēja atšķirt govi un zirgu uz šķīvja ir pašsaprotama parādība. Mūsu vēlme attālināties no industriālās slaktēšanas ir nonākusi līdz līmenim, kad gaļa uz šķīvja ar pagatavošanas, dekorēšanas un noformēšanas palīdzību tiek nomaskēta tiktāl, lai tajā nebūtu ne mazākās līdzības ar kāda dzīvnieka ķermeņa daļu.
Timotijs Pačirats (Timothy Pachirat) šo procesu apzīmē ar jēdzienu "redzes politika". Grāmatā "Katras 12 sekundes" (Every Twelve Seconds) viņš apraksta savu pieredzi, pusgadu strādājot kādā ASV lopkautuvē, kur dienā nogalināja divarpus tūkstošus kautķermeņus – vienu ik pēc 12 sekundēm. "Pastāv konflikts starp masu nokaušanu un sabiedrību – mūsu sabiedrību –, kura pieprasa lētu, regulāri piegādātu, fiziski un morāli sterilu gaļu, kas ir ražota sociāli neredzamos apstākļos. Sūdi un smaka: anomālas bīstamības, par kurām ziņo uzraudzības iestādēm laikmetā, kurā gaļa mūsu mājās ierodas antiseptiski iepakota celofānā," raksta T. Pačirats.
Lauksaimniecībā gaļas ražošana necieš kļūdas. Ikviena novirze no normas tiek nesaudzīgi likvidēta. Uzraudzīt un sodīt lopkopībā tiek uztverts tieši. Kad govis Lielbritānijā saslima ar trakumsērgu, tās lielā skaitā izkāva; pirms trim gadiem tika likvidēts Ķekavas vistu ganāmpulks, jo tās nedēja pietiekami daudz olu, un aizstāts ar citu. Uzņēmuma Putnu gaļas pārstrādes un mārketinga departamenta direktore Tatjana Solomka tolaik norādīja, ka "vistai ir jādēj tik, cik plānots, bet tās neklausīja, tāpēc nācās tās likvidēt". Putnkopībā broileru ražošanas cikls ir garš, putni tika ēdināti, dzirdināti, kas, protams, nozīmē izmaksas, un vistas vienkārši to nespēja, tāpēc tās likvidēja – skaidroja T. Solomka.
Lielās kaušanas industrijas ritmu jebkurš interesents vislabāk var izjust Rīgas Centrāltirgus gaļas paviljonā. Jau pie tā ieejas jūtama gaļas smaka – tikai šeit lopkaušana ir gandrīz sasniegusi galamērķi, kad tā ir atrādāma patērētājam un tiek apzīmēta kā "svaiga". Uniformēto miesnieku klaudzieni bijušo cepelīnu angāru savdabīgajā akustikā atbalsojas un saskan nekur citur nedzirdamā skaņradē.
Cīņa pret gaļas lietošanu uzturā Latvijā visskaļāk tiek izvērsta nevis pret pieprasījumu, bet piedāvājumu. Tas saskan ar "redzes politikas" darbības principiem, kad svarīgākais ir kaušanas procesa regulācija un kontrole, ne patēriņš. Skaļajos protestos 2009. gadā pret likuma grozījumiem, kas ļauj nogalināt saskaņā ar reliģisko kopienu tradicionālajām metodēm, galvenokārt diskusijas koncentrējās ap to, kā tiek nogalināts dzīvnieks, nevis – ka tas vispār tiek darīts. Tāpat arī cūku fermas Latvijā nav vēlamas, nevis kādu humānu, pretslaktēšanas iemeslu dēļ, bet gan sūdu un smakas dēļ.
Antropoloģe Dace Dzenovska norādījusi, ka dāņi ar cūku fermām tiek uzskatīti par vieglas peļņas tīkotājiem, ne zemes apsaimniekotājiem, un ar to skaidrojama noraidošā attieksme pret viņu uzņēmējdarbību Latvijā un lauku iedzīvotāju pretestība pret cūku fermām. Vienlaikus Centrālās statistikas pārvaldes informācija par gaļas kautsvara samazināšanos Latvijā kopš 2009. gada un tajā pašā laikā importētās gaļas produktu stabilais pieaugums man liek domāt, ka "redzes politikai" tomēr ir būtiska, ja ne svarīgākā nozīme. Latviskā lauku ainava ir bez smakas un sūdiem, bet ar gaļas patēriņu. Acis darba izbijās, rokas darba nebijās – nevēlamies redzēt, bet ēdam.
Taču zirga gaļas skandāls, kas izplatījies līdz pat Āzijai, norāda, ka "redzes politika" sniedzas tālāk par lopkautuvēm un no tām gaistošajām un plūstošajām blaknēm. Mums nav jāredz, kā sagatavots ēdiens, bet mums jāzina, ko mēs ēdam. Bet arī šeit saskatāma zināma divkosība. Kad uzzinājām, ka patiesībā bieži vien uzturā lietojam augu taukus, nevis piena produktu, skandāls izpalika – vien skābā krējuma vietā tikpat rātni lietojam skābā krējuma izstrādājumu. Taču gaļas izstrādājums un gaļa – šoreiz ar solījumiem nākotnē norādīt etiķetē, ka liellops ir arī zirgs, ir par maz. Britiem apziņa, ka apēsts zirgs, ir šokējoša.
Pateicoties šim skandālam, ir skaidrs, ka angļu rakstnieka Džordža Orvela "Dzīvnieku fermas" pēdējās lappuses jālasa citādāk un to tagad spējam izjustāk – zirga Boksera aizvešana uz lopkautuvi ir kas vairāk par pragmatisku ekonomiku. Bokseris bija kopienas strādīgākais un čaklākais dzīvnieks, kurš baudīja visas fermas uzticību un cieņu. Tieši viņa aizvešana uz lopkautuvi izraisa fermas dzīvnieku sašutumu un skaidrošanos vairāku lapaspušu garumā. Viņa loma stāstā un tās bēdīgais gals nav nejaušs.
Bet latviešiem zirgs ir spēka avots raganām, Jāņu naktī zirgus neatstāj ganībās, tad ar tiem jājot lietuvēni un raganas. Strādīgs, čakls, bet vienmēr jāuzmana (migla, migla, rasa rasa, man pazuda kumeliņš). Zirga gaļas skandāls man atgādināja vienu no episkākajiem kadriem latviešu kino vēsturē, kur raganas lomu Viestura Kairiša filmā "Pa ceļam aizejot" spēlē Guna Zariņa:
Nevēlos būt radikāla veģetārisma aicinātājs vai universāla humānisma propagandētājs. Mūsu labturības izpratne ir daudzšķautņaina, un šī daudzveidība jārespektē. Minētajā Pačirata grāmatā soli pa solim izstaigāta lopkautuve, un mana kā lasītāja sākotnēji šķebinošā sajūta no aprakstiem par kautuves grīdu, kas klāta ar asinīm, iekšējiem orgāniem un ko tik vēl ne, drīz pāriet. Šokējošu attēlu publicēšana par lopkautuvēm neatturēs no gaļas lietošanas sabiedrības vairākumu, tāpat kā fotoattēli uz cigarešu paciņām būtiski nesamazina smēķētāju skaitu. Rakstniece Sūzena Sontāga darbā "Noskatoties citu sāpēs" uzsvērusi, ka atbaidošā padarīšana par publisku var izprovocēt tiklab rīcību, kā apātiju. Tāpēc Pačirats aicina "redzes politiku" liberalizēt tikai līdz augstam paškritikas līmenim, radot labvēlīgu vidi sociālām un politiskām pārmaiņām. Zirga gaļas skandāla ieguvumam nav jābūt gaļas patēriņa samazinājumam vai stingrākai pārtikas ķēžu kontrolei, svarīgāka ir apziņa un kontrole pār "redzes politiku" un tās attīstība.
17