Vai jums ir gadījies novērot: katrai dienai ir kāds ziņojums, kurš atšķir to no citām? Man ir tāds ieradums – vienatnē un klusumā katru rītu kādu minūti vai divas pastāvēt pie loga, skatīties tālumā un gaidīt šo ziņojumu.
Un tad tas pienāk. Šorīt tas bija Gorio tēvs, vakar tā saucās Kapteiņa meitiņa, aizvakar – Bēthovena trešais klavierkoncerts. Es tos visus nevaru atcerēties, tāpat nevaru atcerēties pareizo secību, kā to var tikai reti indivīdi. Visiem ir zināms tas vecais, kurlais grieķis, kurš spēj atcerēties katras sava garā mūža dienas temperatūru un tās svārstības. Lai lasītājs zinātu, ap ko tā lieta grozās (kā teica viens lauku cilvēks manā agrā bērnībā), nosaukšu ziņojumus tādus, kā tos atceros, – Kalpa zēna vasara, Parmas klosteris, Tao jeb Dao, Nāves ēnā, Beidžu bavra, Filumena Marturano, Zaļās ķēdītes, Ja es domāju, tad es esmu, Tālavas taurētājs, Vējiem līdzi, Esamība un nekas, Zilais lakatiņš, Maskava–Petuški, Sigrida Unsete, Melanholiskais valsis, Eiklīda Elementi. Nevaru teikt, ka tas vēstījums man vienmēr ir saprotams.
0