Kaislības ap "Sputņik V" vakcīnu parāda, cik zinātne ir neaizsargāta pret politiskām manipulācijām.
"Iezīmēsies tie, kuri vēlas braukt uz Kremli bučot Putinam kājas." Tā aizvadītajā nedēļā par iespēju Latvijai iepirkt un lietot "Sputņik V" vakcīnas izteicās Saeimas deputāts Krišjānis Feldmans. Es tik krāšņus izteicienus nelietotu, tomēr strīdēties ar politiķi arī nav jēgas, jo Krievija un Ķīna vakcīnas patiešām izmanto kā t.s. maigās varas instrumentu un šie jautājumi patiešām izraisa politiskas kaislības Centrālajā un Austrumeiropā. Tāpat es nekādā ziņā nedodu mājienu, ka šo vakcīnu iepirkšanas iespēju tomēr vajadzētu izskatīt, jo piekrītu Čehijas veselības aizsardzības ministra pozīcijai, komentējot šīs valsts prezidenta, Kremlim draudzīgā Miloša Zemana, centienus kaut kā uz savu galvu vienoties ar Krieviju par piegādēm – tas vienkārši nav nepieciešams, jo, par spīti dažādiem līdzšinējiem negludumiem, galu galā Eiropai pietiks arī ar Rietumu ražotāju vakcīnu apjomu.
Tomēr tas, ka vakcīnu tēma tiek izmantota ģeopolitiskajās spēlēs, neatceļ jautājumu par godprātīgu, talantīgu zinātnieku situāciju brīžos, kad viņu darbs norit kādā mums netīkamā – tostarp pilnīgi pamatoti netīkamā – valstī.
Pirms turpinu, divas piezīmes par tekstu. Pirmkārt, piemēri izvēlēti, orientējoties uz to, lai tie būtu salīdzinoši neseni. Otrkārt, piemēri saistīti ar dabaszinātnēm, jo humanitāro un sociālo disciplīnu situācija tomēr ir specifiska.
Skaidrs, ka zinātnieki nekad nav dzīvojuši situācijā, kurā var ignorēt politiķus, turklāt ne tikai tādēļ, ka politiķi ir tie, kas dod lielu daļu pētniecībai nepieciešamā finansējuma. Piemēram, pētniecības procesam būtiskajā jautājumā par to (ļoti vienkāršošu), kurā nedēļā cilvēka embrijs uzskatāms par cilvēku un tādēļ nekādas pētnieciskas manipulācijas ar to nav veicamas, zinātnei jāņem vērā dažādu sabiedrības grupu un tās pārstāvošo amatpersonu viedoklis, lai ko eksperti par to domātu. Sabiedrībai ir pierasts uzdot pētniekiem jautājumus par tēmām, kurās dominē ne tik daudz zinātnes, cik t.s. vērtību aspekti. Klasisks piemērs ir debates par eitanāziju, kas aizvadītajā nedēļā Spānijā beidzās ar daļēju tās legalizāciju. Legalizācijas pretinieki pilnīgi noteikti šādu lēmumu saista ar pie varas esošo partiju ideoloģiju, un es neapskaužu zinātniekus, kuriem žurnālisti zvana ar burvīgo jautājumu: "Kā jūs komentētu…?" Īsi sakot, vakcīnu izstrādātāju iekulšanās viņiem, ja tā drīkst teikt, pretdabiskā kontekstā nav nekas jauns.
Tomēr es gribētu uzsvērt to, cik šī situācija ir aplama, par spīti iespējai piesaukt gadījumus, kad zinātnieki ir apkalpojuši varas intereses jauna bruņojuma vai citu nejaucību izstrādē. Pirmais piemērs. Šīgada februārī tika publicēts pētījums, kas skar vairumam no mums būtisku un pat saprotamu tēmu – vai mākslīgie saldinātāji neveicina baktēriju rezistenci pret antibiotikām. Ja paveramies uz pētnieku grupas sastāvu, teorētiski varētu teikt, ka šis ir kārtējais pierādījums Ķīnas zinātnes augstajam līmenim – un tas nebūs melots. No otras puses, pētnieku grupa strādā Austrālijā. Rupji sakot, kurai valstij ir lielākas tiesības izriest krūtis lepnumā? Manuprāt, šāds jautājums ir stulbs saknē, tikai problēma ir tā, ka šī jautājuma nejēdzīgums nav arguments politiķiem. 2021. gada februārī parādījās ziņa, ka ir izveidota jauna vakcīna, kas vienlaikus der pret vairākiem A tipa gripas paveidiem. Konkrētā atklājums skaistums ir apstāklī, ka tas ir rezultāts Krievijas un ASV pētnieku kopdarbam. Ko nu, dārgie politiķi? Kurā no valstīm – ASV vai Krievijā – jauno vakcīnu uztvers skeptiski? Un, ja tiešām uztvers, vai tas nebūtu stulbi?
Citiem vārdiem sakot, tas vien, ka kaut kāds pagalam nesimpātisks onkulis vai tante varas hierarhijas augšgalā uzgrūž vēlmi mūs aplaimot ar kādu jaunu medikamentu, tehnoloģiju vai būvmateriālu, nenozīmē, ka piedāvātās preces kvalitāte ir apšaubāma.
Es neaicinu vispār ignorēt politisko vidi, kurā strādā pētnieks, jo man nav ilūziju par zinātnes neatkarību no politikas. Piemēram, šogad parādījās ziņas par to, ka pretēji visiem starptautiskajiem nolīgumiem par ozona slāņa aizsardzību atsevišķu ozona slānim kaitīgu hlorfluorogļūdeņražu koncentrācija virs Ķīnas pēdējo gadu laikā ir palielinājusies. Šaubos, ka Ķīnas zinātnieki par to neko nezina, tomēr, acīm redzot, viņus "palūdza" paklusēt. Tas, ka Krievija šomēnes politisku iemeslu dēļ nolēma vairākos svarīgos kosmosa pētniecības projektos atteikties no sadarbības ar ASV par labu Ķīnai, liecina, ka pašu pētnieku viedoklim, acīm redzot, liela svara Maskavas varas gaiteņos nav (ne tāpēc, ka Ķīnas pētnieki būtu vājāki – vienkārši otrā pusē ir ne tikai ASV, bet vēl 9 valstis ar labu potenciālu). Tātad es neapgalvoju, ka zinātnieki Krievijā, Ķīnā vai Irānā visi kā viens ir aizkustinoši ziloņkaula torņu apdzīvotāji, kuru veikumu politiskās varas diktāts nekādi neietekmē. Ietekmē, bet ne tādā izpratnē, lai lepni paziņotu, ka "Krievijā pasaules līmeņa zinātnes nav".
Es īsti nezinu, kā nespeciālisti var nošķirt politisko muldēšanu no zinātnes satura. Humanitārajās un sociālajās disciplīnās tā vispār ir milzu problēma – atzīšos, ka pats ar aizdomām skatos uz autoritārās valstīs strādājošo pētnieku tekstiem, ja tajos iezīmējas mērķis pierādīt, ka kārtējo reizi kādā jautājumā "mēs bijām pirmie un labākie". Tajā pašā laikā esmu novērojis, ka, iespējams, vieglāk nošķirt muldēšanu no satura ir tad, ja tēma NAV uzkarsēta. Covid-19 vakcīnu gadījumā tā, manuprāt, ir sacūkota uz ilgu laiku, tur vairs neko nepalīdzēsi. Tomēr nepieciešamība mācēt nošķirt paliks – vajadzēs citas vakcīnas, citus medikamentus, jaunus risinājumus enerģētikā, transportā, IT utt., t.i., pētnieka "izcelsmes" problēma saglabāsies. Minēšu piemēru neuzkarsētai tēmai. Šomēnes Krievijas pētnieku grupa nāca klajā ar kādu veselības aprūpei ļoti būtisku pētījumu – par jaunu veidu, kā precīzāk nogādāt medikamentus līdz mērķim cilvēka organismā. Teorētiski kādam atkal būtu iemesls politiski lielīties, bet – pirmkārt, nav jau vakcīna, par ko visa pasaule cepas. Otrkārt, kaut kādi melamīna cianurāta kristāli, baigi sarežģīti – tas nav triumfāli un lakoniski nobļauties: "Mums pirmajiem ir VAKCĪNA!" (Par vakcīnām taču visi ir kaut ko dzirdējuši…) Respektīvi, jo grūtāk zinātnieka darbu politiķim pārtulkot propagandā – tāpēc, ka tas ir pārāk specifiski vai nav "aktuāli" –, jo vairāk šim darbam varam uzticēties.
1