Proza
22.01.2021

Zilais, ragainais dzīvnieks

Komentē
0
Saglabā

Piedāvājam ieskatīties tikko latviski iznākušajā Andrusa Kivirehka romānā "Zilais, ragainais dzīvnieks". No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, izdevējs – "Latvijas Mediji".

Šodien es sev nopirku kladi. Ir nu gan viena skaista klade! Iekšā rūtaina, bet vāki plankumaini, gluži kā tāda ērmota dzīvnieka āda. Īsta āda jau tā, protams, nav, tikai pape, bet izskatās pēc ādas. Tumši zili plankumi uz gaiši zila – gluži kā lietus mākonīši vasaras debesīs. Es iztēlojos, ka tas, kam mugurā tāda āda, varētu būt viens lepns kustoņa. Tādam varētu būt arī ragi uz galvas, bet ne kaza, ne alnis viņš nebūtu, viņš būtu pavisam neparasts. No rītiem viņu varētu ieraudzīt kaut kur mežmalā, kad viņš starp kokiem iznāk rasainā pļaviņā. Skaties – un mute paliek vaļā.

Nez kāds sauciens varētu būt šim dzīvniekam? Kaut kā viņš noteikti sauktu, šādi uzrazdamies no meža. Tam es visnotaļ ticu. Es nezinu, vai tas būtu nikns dzīvnieks, kas

ēd šādus tādus sīklopus, vai varbūt tāds mierīgs kā aita vai zaķis. Man gribētos ticēt, ka viņš ir mierīgs, tomēr majestātisks. Nevienam pāri nedara, bet neļauj darīt pāri arī sev. Un

balss viņam varētu skanēt kā tāda liela bazūne. Tā, lai būtu sadzirdama labi tālu, gluži kā baznīcas zvans. Tieši tā, viņam nudien varētu būt tāds sauciens, it kā baznīcas tornī zvanītu zvani! Un visi, kas to dzird, nodomā: oh-oh-oh-hooo! Skaistais, zilais dzīvnieks ir pamodies.

Tas nu gan būtu lepns skats, kad šāds liels, ragains dzīvnieks stāvētu zeltainajā rīta saulītē un sauktu baznīcas zvana balsī! Man stipri gribētos šo dzīvnieku redzēt. Varbūt kādreiz arī redzēšu?

Nujā, patiesībā jau šī dzīvnieka laikam nemaz nav, ir tikai klade un klades zili plankumainais papes vāks. Šajā kladē es sākšu rakstīt savu dienasgrāmatu. Tas nu gan varētu būt jauki – dienu no dienas rakstīt šādā glītā kladē! Esmu nodomājis rakstīt vakaros, kad visas vajadzīgās darīšanas paveiktas. Tad ir labi vēlreiz atskatīties uz aizejošo dienu un atzīmēt visu svarīgāko. Tas būtu tāds skaists punkts darbīgai dienai – sēdi pie galda un pūtini kājas, un tajā pašā laikā pieraksti dienasgrāmatā visas savas domas.

Otra iespēja, ko arīdzan apsvēru, – es rakstītu no rītiem. Pamostos, izlēktu no gultas un ķertos pie rakstīšanas, atpūties un svaigs! Bet tur ir tāds sliktums, ka no rītiem bieži vien ir dikta steiga. Gadās pagulēt kriksīti ilgāk, kad jau ir uguns pakulās un tūlīt kaut kur jāsteidzas, un vai tad vēl atliek laika kā nākas aizpildīt dienasgrāmatu? Pāris rindiņas, protams, uz papīra uzmest paspētu, taču es nu gan savu dienasgrāmatu negribu aizpildīt bezrūpīgi un kā apsvilis. Nē, to es gribu darīt mierīgi un ar lielu patikšanu! Katru domiņu rūpīgi apsvērt! Jo, kas reiz ir pierakstīts, tas paliek. Reiz pēc daudziem gadiem būs tik interesanti lasīt savu dienasgrāmatu! Ko var zināt, kas es tolaik būšu? Noteikti slavens mākslinieks. Un tad būs tik mīļi lasīt šīs sen sen pierakstītās rindiņas un domās aizceļot atpakaļ uz jaunības tekām.

Nevar jau zināt pat to, kas es būšu tad, kad reiz dienasgrāmatā nonākšu līdz galam! Pašlaik rakstu pirmajā lapā, bet nudien būtu aizraujoši zināt, kādi vārdi un teikumi reiz stāvēs pēdējā! Pašlaik pēdējās lapas ir vēl pavisam tukšas, nupat drošības pēc paskatījos. Tukšām tām arī jābūt, bodnieks taču man nepārdotu pierakstītu dienasgrāmatu. Tie nu gan būtu pigori, un, kā es tagad par tādu lietu iedomāju, man tūlīt jāsmejas – itin labi varu iztēloties, kā rakstāmlietu veikalā tiek pārdotas jau pierakstītas dienasgrāmatas. Pērc tik nost un mēģini pēc tādas dzīvot! Tas būtu gluži tāpat kā ēdiena gatavošanas pamācība. Šķir pirmo lappusi vaļā un izlasi, par piemēru: šodien ar vienu mīļu zeltenīti biju kafejnīcā un pēc tam kino. Tad nu tūlīt liec platmali galvā un ej uz pilsētu meklēt piemērotu zelteni, jo dienasgrāmata taču nedrīkst stāstīt melus. Ja reiz stāv rakstīts – kafejnīca un kino –, tad kafejnīcai un kino arī jābūt! Bet, paga, ko tad, ja no rīta izlasi: šodien ar kaimiņu sagājām matos. Liela muiža, tātad jānostrādā arī šis numurs. Izej gaitenī, dauzi pie kaimiņa durvīm un, līdzko durvis veras, tūlīt klūpi viņam krūtīs.

Šāda jau pierakstīta dienasgrāmata patiešām būtu smieklīga. Tiesa, reizēm noteikti neizpildāma. Ņemsim, par piemēru, ka tur rakstīts – šodien parkā redzēju debesu brīnumu, virs dīķa laidelējās violeta vāvere zirga lielumā. Nu, kur tu, nabaga cilvēks, ņemsi tādu violetu vāveri, kas augumā varētu mēroties ar zirgu un vēl prastu arī lidot!? Galu dabūtu ātrāk nekā tādu sameklētu.

Par laimi, šī klade ar glītajiem, plankumainajiem vākiem, kuru nopirku es, ir pavisam tukša. To varu pierakstīt es pats, no pirmās lapas līdz pēdējai. Un, oi-oi, ko tur reiz varēs izlasīt pašās beigās! Tas vēl nav zināms nevienam. Man pašam arī ne. Varbūt es tad jau būšu precēts vīrs un rakstīšu, ka abi ar dārgo lauleni esam atbraukuši uz kūrortu ņemt dubļu vannas. Vai varbūt ķeizars man būs piešķīris medaļu, un es varēšu pastāstīt, kā biju aizbraucis pēc tās uz Pēterpili, ko lepnu un brīnumainu redzēju ķeizara pilī un ko man svinīgajās pusdienās deva ēst no sudraba šķīvjiem. Tās manai dienasgrāmatai būtu neizsakāmi smalkas beigas.

Bet varbūt beigas, gluži pretēji, būs šausmīgas, un es pēdējā lapā ierakstīšu – mani notiesāja uz nāvi un rīt pakārs. Ardievu, dārgā igauņu tauta! Un uz šiem žēlajiem vārdiem

man no acīm nokritušas pāris karstas asaras  – uz papīra skaidri redzami lieli plankumi.

Nu nē, es tomēr neticu, ka beigas būs tik briesmīgas. Kā gan tā varētu notikt? Par ko tad lai mani notiesātu uz nāvi? Es nevienam ļaunu nedaru. Cita lieta, ja mūsu zemē sāktos karš un manai dārgajai dzimtenei uzbruktu ienaidnieks. Pret ienaidnieku es cīnītos gan, un, paraug, ja es tad nelaimīgā kārtā kristu gūstā, tie neģēlīgie ļaundari atriebes kārē mani tiešām varētu nogalēt. Tad es kristu kā varonis.

Interesanti, vai man tad tiktu uzcelts arī piemineklis? Mūžīga piemiņa drosmīgajam kara varonim. Tas nu gan būtu jauki, šādu pieminekli man pašam gribētos redzēt. Ir un ir netaisnība, ka mirušie nekad nedz ierauga pieminekļus, ko viņiem vēlāk darina, nedz arī dzird laipnos vārdus, kas tiek teikti bērēs.

Ja varētu kaut kā tā, ka tu gan esi miris, bet dzirdēšana saglabājusies? Būtu taču tik patīkami gulēt zārkā un klausīties draugu skumjās runas.

Nudien nezinu, ko es tur pēdējā lapā rakstīšu, kad reiz būs pienācis laiks. Šausmīgi aizraujoši. Tad jau redzēs.

*

Skolotājs mani šodien uzslavēja. Viņš to dara visai bieži,  un katru reizi pārņem traki laba sajūta. Man patīk, ja mani slavē, jau bērnībā patika. Reizēm, kad māte ar kaimiņieni pagalmā sarunājās, es tīšām aiz mājas stūra slepus klausījos – varbūt sāks mani slavēt? Reizēm sāka arī. Dažkārt kaimiņiene teica, ka ir nu gan tas jūsu Oskars labs zēns, vienmēr tik pieklājīgs. Un tad māte atbildēja, ka to nu gan ir patīkami dzirdēt. Un man par to bija liels prieks! Citreiz atkal māte pati ierunājās, ka Oskars skaisti zīmē vai ka Oskars ir tik prātīgs zēns un vispār nedauzās, toties Jāgups visu laiku taisa blēņas. Arī to noklausīties bija jauki, sirdī tūlīt sariesās savādi salda jutoņa, it kā tā būtu pārlieta ar šokolādi. Slavēšana ir aba lieta. Reizēm domāju, kā būtu, ja es kādu rītu pamostos, izietu uz ielas, nopirktu no avīžu zēna jauno avīzi un tur jau pašā pirmajā lapā būtu liels, mani slavinošs virsraksts! Un pēc tam vēl arī garš rakstu gabals – arī tas tikai par mani – un tikai slavināšana vien. Tā no tiesas var būt tāda laime, ka galva sagriežas un celies kaut spārnos!

Pašlaik par mani avīzē vēl, protams, neraksta, to es arvien pārbaudu. Pirkt jau gan nepērku, kur tad es ņemtu tādu naudu, lai ik dienas varētu tērēties avīzēm! Ateljē pie Skolotāja visi svarīgākie ceitungi ir, tos es rūpīgi izpētu, taču nekā. Vēl jau arī ir par agru – ko tad lai tie par mani rakstītu? Es vēl tikai mācos, ne es piedalījies izstādēs, ne ko citu sadarījis. Bet kaut kad tie sāks par mani rakstīt, par to esmu pavisam drošs. Un ne jau lai peltu, skaidrs, ka slavēs! Jo Skolotājs taču mani slavē, un tad jau nekur nespruks arī tās avīzes.

Andruss Kivirehks

Andruss Kivirehks ir viens no pazīstamākajiem un latviski visvairāk tulkotajiem mūsdienu igauņu rakstniekiem – līdz šim izdotas 7 viņa grāmatas bērniem, 2 romāni un 1 stāstu krājums, turklāt viņš paga...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!