Andras Manfeldes jaunākā dzejoļu krājuma nosaukums "Ziemeļu tirgus" manā apziņā konstruē pavisam konkrētu ainiņu (nekādu abstrakciju vai nenoteiktības) – ir agrs rīts, rokas, sabāztas kabatās, tāpat salst, cilvēku gūzma, nejauks smidzeklis, ar zemēm nosmulēti dzelteni plastmasas cimdi, lakatiņi, baloži, sīknaudas šķinda un grabēšana, bet pāri visam aukstas brāzmas, no kurām nekur nevar paslēpties, liekas, tās jau izsenis dzīvo man iekšpusē, pieradinājušas rauties kamolā,– šādu ainu manas smadzenes līdzīgi kādam interneta meklētājam piedāvā, tiklīdz tajā ierakstu atslēgas frāzi. Lielu lomu šeit, protams, spēlē fakts, ka es jau pirms grāmatas lasīšanas zinu, ka tā tapusi pilsētas, kurā es esmu pavadījusi lielāko daļu savas dzīves, noskaņās. Man šis ir pavisam konkrēts 3. autobuss, kurā līdz ar citiem stūrī iedzītajiem "ar sejām, kas izzūd pūlī kā putekļi smiltīs" (48. lpp.) neizturami lēni kratīties cauri pilsētai, pakrūtē allaž jūtot gaisa trūkuma, smaku un dzīves izraisītu nelabumu, pavisam konkrēti katedrāles kupoli, pludmale, mols un pavisam konkrēts gaisa tilts, kuram, ejot pāri, es turpmāk mazliet baidīšos vērst skatienu lejup, ja nu tur, apklāts ar zilu plēvi, guļ "pavisam svaigi mirušais" (59. lpp.). Bet apziņas spēlītes ir un paliek apziņas spēlītes, un Manfeldes grāmata izrādās daudz vairāk par atgriešanos atmiņās vai savu subjektīvo priekšstatu un pārdzīvojumu pārradīšanas dzejā pieredzes salīdzināšanu ar kāda cita cilvēka priekšstatu un pārdzīvojumu pārradīšanas rezultātu, un "Ziemeļu tirgus", piederēdams labai mākslai, šķērso un izārda noteiktas vietas un laika šķietami uzlikto rāmi.
Varētu sacīt, ka tematikas ziņā jaunā grāmata bez īpašām izmaiņām turpina jau autores pirmajos divos dzejas krājumos "Tranšejas dievi rok" (2005) un "Betona svētnīcas" (2008) aizsākto (reizē) slavas un sēru dziesmu nomalei un tiem, kas aizmaldījušies, ieklīduši, pakrituši, labprātīgi ienākuši, pazuduši vai pamesti dzīves ēnas pusē. Perifērija ir Manfeldes poētikas notikšanas, tapšanas un piedzīvošanas vieta un laiks, perifērija te ir paradīze, elle un arī pati visīstākā, visklātesošākā tagadne: "pēcparadīzes laikā vairs neatrod kritušos / koša un mīlīga pasaule / brīva no strijām un celulīta / tu esi laipni gaidīta / ja tevi izķēmos stilists / un ja vien tava dvēsele / kā protēze neizgāzīsies ārā." (24. lpp.) Autorei atkal izdevies apliecināt, cik asredzīga un līdz sīkākajām detaļām precīza ir viņai piemītošā spēja fiksēt tepat mums līdzās elpojošo, sāpošo, dzīstošo, pūžņojošo vai jau pūstošo, bet tomēr vēl dzīvo, pat ja to jau neatgriezeniski apzīmogojusi nolemtība slimībai, nedziedināmam nelaimīgumam, nabadzībai vai izstumtībai. Šī grāmata, tāpat kā divi iepriekšējie dzejas krājumi, piedāvā nesaudzīgu urbānās vides uzšķērdumu, kuru apdzīvo dzērāji, bomži, maximas vai paneļu mājas veikala pārdevējas, autobusu šoferi, neuzticīgi vīrieši, nelaimīgas sievietes, apsmieti bērni un jau mirušie, kuri pilsētvidē mīt vairs tikai pastarpināti, vēl uz īsu brīdi apmetušies kāda skatienā vai bailēs. Te pāri malām pludo tumsa, vodka, asaras, urīns un citi šķidrumi, te šķebīgi dvako sasmacis sabiedriskais transports, kāpņu telpas un pilnīgi vai gandrīz zaudētās cerības. Šķiet, mainījušās ir tikai koordinātas kartē: pilsēta, kurā autore veikusi urbānās realitātes vai, veiksmīgākajos gadījumos, – sirrealitātes pierakstus, jaunajā grāmatā lielākoties ir Liepāja, konkretizējot, viena no tās nomalēm Karosta (grāmatā uz to ir ārkārtīgi daudz tiešu un ne tik tiešu, kā arī tikai zinātājiem pamanāmu norāžu). Taču, kā jau minēju iepriekš, māksla ceļas pāri vietas un laika atzīmēm (gan nenoliegšu, ka pavisam subjektīvā līmenī es mazliet apskaužu autori, kurai ir izdevies šo vārdu visplašākajā nozīmē iemist un iedzīvoties vietā, kura, kaut arī būdama mana dzimtā pilsēta, sajūtā man tā arī paliek sveša un aizvērta). Tomēr Manfeldes poētikai piederīgos varoņus, domājams, var atrast gandrīz jebkurā pilsētā, tās atrašanās vietai kartē nav lielas nozīmes, ja nu vienīgi tik daudz, cik tas iedarbojas uz konkrētajai vietai piederīgo lasītāju loku, ko fakts, ka tekstos aprakstītā vide ir pazīstama, protams, neizbēgami piesaista tam ar personisku atmiņu un asociāciju smalkajiem mezgliņiem, bet gluži tāpat tas notiek gadījumos, kad mēs pēkšņi izjūtam gandrīz iracionālu tuvības sajūtu ar autoru, jo konkrētajā mākslas darbā ietverto pārdzīvojumu mēs esam piedzīvojuši paši.
Viena no pārsteidzošākajām un iedarbīgākajām autores poētikas šķautnēm ir prasme piešķirt saviem (pat visnožēlojamākajiem, netīrākajiem un necilākajiem) tēliem kādu īpaši smalku, dažkārt gandrīz tikai tikko nojaušamu dziļuma dimensiju – šī nav dzeja, kas vienkārši liek lasītājam skatīties pilsētvides netīrākajos nostūros, drīzāk tā līdzinās stikla lauskai, caur kuru veroties iespējams redzēt aiz netīrumu un sviedru virskārtas, nojaušot tur trauslu un ievainotu dzīvību. Vēl vairāk – drazu kārta, kas brīžiem gandrīz līdz nepazīšanai aizsmērējusi cilvēciskus vaibstus, autores tekstā iegūst daudznozīmīgumu un pārtop tā esamības smaguma, kas ne tuvu nav tikai fiziskas vai sociālas ligas un draud ikvienam no mums, metaforā: "kas notiks kad bērnības placenta sadalīsies / un pāri vientiesības maigajai sejai / savilksies mīma krampjainā maska / piena ilkņi sajauksies ar oļiem / zobu attaisāmais krakšķinās korķus / tabakas ļuļķis mierinās un draudēs / zvērcilvēkiem kam pieczaru bīstākļi / Tom – tu vēl neesi nogāzies smirdīgs vabulis / un vēl jau neviens nav smējies." (72. lpp.) Autorei izdodas balansēt uz ārkārtīgi trauslas robežas: brīžiem sāk šķist, ka tūlīt zampas būs jau par daudz – nomales eksistences reālijas atklātas tik koncentrēti, ka lasīšana kļūs neizturama, tomēr līdz nespējai izturēt nenonāk. Manfelde uz saviem varoņiem ir spējusi skatīties ar tik lielu... gribas to saukt nekā citādi kā par maigumu un iejūtību, iemitinājusi tos savā tekstā, varbūt pat veidā, kas nav racionāli pamatojams un izskaidrojams, devusi viņiem patvērumu, kādu citu eksistences iespēju jau citā realitātes plaknē. Šeit nav jūtama tīksmināšanās vai skatīšanās no augšas – divi faktori, kas šāda tipa dzeju padarītu pliekanu un nebaudāmu. Tekstus caurstrāvojošais, brīžiem aizkustinošais maigums ir viens no šīs grāmatas lielākajiem trumpjiem. Te kā piemēru gribas minēt, manā skatījumā, vienu no krājuma spēcīgākajiem un iespaidīgākajiem dzejoļiem "labrīt!" (59. lpp.), kas rakstīts no nupat miruša cilvēka, kurš samulsuša policista apsardzībā guļ uz tilta, skatupunkta. Šis teksts mani sagūstīja jau tad, kad to pirmoreiz dzirdēju krājuma atvēršanas pasākumā, vēlāk, lasot grāmatu, es pie tā atkal un atkal atgriezos – un līdz galam neesmu tikusi skaidrībā joprojām, kāda tieši ir šim dzejolim piemītošā iekšupvelkošā spēka patiesā izcelsme un raksturs, neticu, ka tas ir tik tuvu virskārtai, proti, ka atslēga slēpjas faktā, ka autore "sastapusies" ar mirušo uz gaisa tilta, kuram es tik bieži eju pāri, dodamās uz autoostu. Šajā tekstā veiksmīgi izdevies noturēt līdzsvaru starp groteski skumjas ainas uzburšanu un sentimentālu žēlumu pilniem centieniem pievērst uzmanību tam, kas ir tepat "mums pie kājām", dzejolis ļauj sevi piedzīvot arī ārpus vārdos pateiktā, mazliet ļaudams vai likdams kļūt gan par to, kurš guļ uz tilta, gan par sievieti, kas aiziet raudot. Vietām no krājuma uzvēdī nojausma par šādiem uzmanības pievēršanas mēģinājumiem (tie arī ir riskantie brīži, kuros man grāmatu gribas likt malā, kad sev pajautāju, kāpēc es skatos uz šīm ainām un kāpēc tās ir uzrakstītas?), bet tad nonāku pie dzejoļiem, kuri šos jautājumus izgaisina, kārtējo reizi apliecinot, ka stāstam par "netīro" ir krietni vairāk par vienu dimensiju: "no rīta viņa svīdīs virs lāpstas / savu dzīvi ar iegriezto rīkli / un to tumsu ņems atpakaļ / viena no maigajām mēlēm / lai trejkāršā jūras mezglā / apjoztu lielus / līdz naktij kad izcēlis ārā no smagmes / kur stigmās maximas kasieres kājas / izģērbsi meiteni baltu kā audeklu / un veltīgi minēsi zīmes / caur kurām noteikti / varētu atgriezties." (65. lpp.)
Vairākos dzejoļos man rodas tehniska rakstura iebildumi, proti, es nesaskatu, kā sevi attaisno vietniekvārdu "savējais" un "tavējais" lietojums, iespējams, tie ir mēģinājumi arī valodiskā līmenī tuvoties sava teksta varoņiem, lai radītu pēc iespējas lielāku autentiskumu, taču tas ir bagātīgi un krāšņi uzbūvēts un izvērsts jau vērojuma precizitātē, veidojot tēlus, atklāj viņu iekšējās pasaules sadursmi ar skarbo ārpasaules realitāti. Un šī vietniekvārda forma, manuprāt, nevajadzīgi izceļas, graujot kopējo noskaņu, kā tas notiek, piemēram, dzejolī "poēma par sniegu": "uz skausta tups cirvis ar laikrāža asmeņiem / ļauj lai eņģelis noplēš spārnus no savējās muguras / uzvelk tavas pelnu un sarkanā krusta drēbes" (16. lpp.) u.c.
Jau debijas krājumā "Tranšejas dievi rok" Manfelde sevi pārliecinoši piesaka, kļūdama par mūsdienu latviešu dzejas, iespējams, spilgtāko "pilsētas dzejnieci". Otrā grāmata ir vēl precīzāks, izslīpētāks un niansētāks urbānās vides zemāko līmeņu poētisks šķērsgriezums. "Betona svētnīcas" pamatīguma un poētiskās daudzdimensionalitātes ziņā, šķiet, tuvu ideālajai dzejas grāmatai. Tomēr augļa gatavībā slēpjas arī zināms risks, proti, atceros, kad, izlasījusi "Betona svētnīcas", domāju – nez vai es gribētu lasīt trešo turpinājumu šim pašam stāstam. "Ziemeļu tirgū" manas toreizējās bažas iegūst apstiprinājumu – par vienīgo patiešām nopietno grāmatas trūkumu es uzskatu pārsteiguma, lēciena, pavērsiena trūkumu. Manuprāt, sapludinot kopā visus trīs autores krājumus, šuvuma vietas īpaši neizceltos, tas nenoliedzami ir rādītājs, ka autore spējusi rakstīt savas jau sākotnēji uzliktās latiņas līmenī, neslīdot zemāk ne par milimetru, tomēr, ilgstoši lasot "vienu tekstu", pakāpeniski parādās nogurums un atslābst uztveres asums arī pret tādiem poētiski meistarīgiem manevriem, kas citādi šķistu elpu aizraujoši. Krājumam piemītošais atslābuma efekts mazliet liek sajust ledus šūpošanos zem kājām, visādi citādi tā ir grāmata, ko caurstrāvo spēks un noturīgums, kāds piemīt Ziemeļu gaismai.
0