Ar bērniem
25.12.2015

Ziemassvētku izaicinājums

Komentē
3

Parasti šīs iekšējās stīgas skaņu pirmoreiz sajūtu jau vasarā. Siltuma un brīvdienu atslābumā tā vēl ir tāla, bet dzidra noskaņa, kas ar cerībām vēsta par laika upi, kas vēl ir priekšā. Tā mani līgani un mierpilni aizvedīs līdz Ziemassvētkiem, un šoreiz es būšu tiem pilnīgi sagatavojusies, es būšu laikus visu pārdomājusi, sarūpējusi, saplānojusi, un šoreiz būs, izdosies, notiks. Šīs optimisma pilnās stīgas ievibrēta, es vasaras gadatirgos iepērku pa dāvanai vēl nezināmam saņēmējam un nolieku tās drēbju plaukta dziļumā. Sāku galvā sastādīt sarakstus ar paveicamajiem darbiem un dažkārt pat izdaru piezīmes uz papīra. Tas viss ir patīkami, iedvesmojoši un nepiespiesti, jo laika ir tik daudz.

Oktobrī, kad vasaras ritms pārlēcis rudens intensitātē, aizvadīts skolas gada sākums un prasīgais septembris nedaudz atlaidis savas ķetnas, šī stīga ieskanas jau uzstājīgāk – laiks vēl ir, bet tūliņ, tūliņ ir jāķeras pie darba, lai viss notiktu tiešu tā, kā iecerēts. Lai bērniem būtu skaists Adventes kalendārs, kurā nebūtu tikai iepriekšējā vakarā piemājas veikalā iepirktie saldumi. Lai katram Ziemassvētkos būtu vismaz viena pašdarināta dāvana. Lai dzīve būtu mierīga un sakārtota, lai bērni mācētu skaitīt Ziemassvētku dzejoļus un ietinamais papīrs dāvanām būtu nopirkts laikus. Lai mēs kopīgi gatavotu sveces, taisītu puzurus un arī gaumīgi izrotātu māju pēc labākajiem "Pinterest" piemēriem. Lai savlaicīgi aizsūtītu draugiem pastkartes uz Ameriku. Lai atrastu īstās pīrādziņu mīklas recepti. Tas ir apņēmības pilns laiks, kas balstās ilūzijā, ka ikdienas dzīvei līdzās tek kāda paralēla laipna un rāma laika straume, kas labprāt uzņem ceļiniekus, kuri gatavojas Ziemassvētkiem.

Tuvojoties novembra vidum, jau skaļi un skaidri atskan starta signāls – pēc valsts svētku nedēļas ir jāievelk elpa un jāsāk posties pirmajai Adventei. Kaut ko jau paspējam – trauksmaini nopūst putekļus no ilggadējā Adventes vainaga un pa nakti sacept cepumus tirdziņam. Un, lūk, ir jau decembra sākums, bērns atnāk no bērnudārza un vaicā, kāpēc Jēzum bija jāiet gulēt uz mazo grupiņu silītē: tātad viņi ir sākuši dziedāt "Klusa nakts, svēta nakts". Tad es saprotu, ka izejas vairs nav, tas ir tagad! Ziemassvētku stīga jau skan spalgi, saraustīti un neirotiski, dažas no ieplānotajām lietām ir paveiktas, no citām ir palikušas vien druskas, bet vēl citas jau atkal atliktas uz nākamo gadu. Te nu es esmu – stāvu aci pret aci ar Ziemassvētkiem, un visa mana gatavošanās ir kā dažas krāsainas lupatiņas, iespiestas ikdienas deķī. Tā nav tā mierīgā, siltā sega, pēc kuras ilgojos un gaidīju, ka tā pārklās šo laiku, ka šogad būs citādāk. Laiks ap Ziemassvētkiem ir sablīvējies, ikdienas stresa līmenis decembrī audzis ar katru dienu. Man vairs nav spēka, es vairs nesaprotu, kuru galu vēl var noķert, kuru palaist. Kam varētu uzdāvināt vasarā iepirktos latviešu amatnieku meistardarbus, arī nav skaidrs.

Tomēr man ir bērni, un viņiem Ziemassvētki jau notiek, tāpēc es nevaru padoties, pagriezt muguru un ignorēt.  Man ir jāpieņem Ziemassvētku "čelendžs". "Čelendži" jeb izaicinājumi tagad ir populāri – ik pa laikam kāds sociālajos tīklos aicina 30 dienas izpildīt vingrinājumus skaistākam dibenam, dzert zaļos kokteiļus vai ēst vegāniski, un galu galā arī krīzes, grūtības un pārmaiņas mēs saucam par izaicinājumiem. Tie ir uzdevumi, kurus var paveikt, izejot ārpus ierastās komforta zonas, vai dažkārt – vienkārši izturot. Bet kā Ziemassvētku izaicinājumu pievarēt ģimenei, kas nav praktizējoši kristieši vai tradicionālu latviešu paražu ievērotāji?

Viena iespēja ir ieslīgt un padoties tirdzniecības centru vilinājumam – uzklausīt aicinājumus, pirkt piedāvāto un darīt to skaistas mūzikas pavadībā lieliski izdekorētās, gaismas piepildītās telpās, kas virmo, smaržo un mierina. Tieši veikali ir tie, kas pilsētā ir visskaistākās Ziemassvētku noskaņojuma salas, – tur ir kārtīgas dekorācijas, Adventes kalendāri, dzīvā mūzika, rūķi un vecīši. Tās reibina ar brīnišķīgām iespējām, kā var darīt skaistāku savu dzīvi un iepriecināt citus ar visa spektra dāvanām, sākot no kārtīgiem plastmasas štruntiem un beidzot ar gaumīgām vietējā dizaina lietām eko iepakojumos. Mani bērni ļoti veikli iekļaujas šajā stratēģijā, gatavojot vēstules Ziemassvētku vecītim, kuras daudz neatšķiras no pasūtījuma interneta veikalā. Tie, kas māk rakstīt, izklāsta savas vēlmes, starp kurām jau kārtējo gadu ir planšete (ja nu paveicas), un papildina tās ar izgriezumiem no "Lego" žurnāla. Mazākā māsa zīmē un ļoti satraucas, ka viņas uzzīmēto kinderolu vecītis varētu neatpazīt un uzskatīt par stulbu kāmīti.

Vēl Ziemassvētku laikā var nospraust pieturas punktus, skatoties Ziemassvētku filmas – tās, kuras skaitās klasika, – un Ziemassvētku izaicinājumu papildināt ar testu: kurš no slavenajiem varoņiem esi tu. Piemēram, varbūt tu esi Kevins, kurš vienmēr ievada Adventi ar stāstu par bērnu, kas Ziemassvētkos iegūst nozīmīgu bērnības traumu, tiekot aizmirsts viens pats mājās  brīvdienās. Turklāt vēl viņam sezonāli perfekti izrotātā vidē ir jācīnās ar ļaunajiem spēkiem, kas iemiesojušies pārītī stulbu bandītu. Vai arī Grinčs – amerikāņu bērnu rakstnieka Dr. Seusa 60. gados radītais nejaucenis, kurš mēģināja sava mazā ciema iedzīvotājiem nozagt Ziemassvētkus, iznīcinot dāvanas, rotājumus un mielastu, jo viņš nespēja izturēt visu to rosību, troksni un kņadu, svinēšanu, dziesmas un līksmību, vārdu sakot – to pašu Ziemassvētku izaicinājumu. Kā izrādījās, viņam vienkārši bija pārāk maza sirds, kas brīdī, kad visi atribūti bija nozagti, bet Ziemassvētki tomēr atnāca, kļuva vismaz pāris izmēru lielāka un aizveda Grinču atpakaļ – uz svētkiem, mielastu un apziņu, ka ne jau dāvanas ir Ziemassvētki. Bet varbūt tuvāks izrādās Čārlijs Brauns no 1966. gada multfilmu sērijas "Peanuts" speciālās Ziemassvētku sērijas, kas šogad, starp citu, ir atjaunota un skatāma kino. Tas ir mazs, nopietns un savam vecumam neraksturīgi skumjš zēns, kurš klīst apkārt pa savu ciemu ar sarauktu pieri un jautājumu – kāda ir Ziemassvētku īstā jēga. Čārlijs Brauns to neatrod priekšsvētku kņadā, bēdājas par komercializāciju un materiālistiskajiem bērniem, kas vēlas dāvanā naudu vai nekustamo īpašumu, mēģina iestudēt īstu Ziemassvētku lugu, bet eglīšu tirdziņā atrod tikai vienu dzīvo kociņu – mazu, nīkulīgu eglīti. Viņa nopietnos meklējumus neviens cits varonis neuztver nopietni, turpinot jautri dejot multfilmai neraksturīgas džeza mūzikas pavadībā. Jā, iespējams, es esmu Čārlijs Brauns, bet ironiski, ka tieši šī īpašā svētku sērija tapa ar uzņēmuma "Coca-Cola" atbalstu, un jā, arī Santa Klauss sarkanajā mētelī ir šī uzņēmuma mārketinga radīts tēls.

Ziemassvētku izaicinājumu var interpretēt arī kā augsti attīstītu mūsdienu cilvēka pašiznīcināšanās formu, jo viss šis patēriņš neved nekur citur kā vien uz planētas ierobežoto resursu izsmelšanu un globālo klimata izmaiņu uzvaru. Tas kulminē vakarā, kad tiek atplēsti dāvanu iesaiņojumi, noraujot brīnuma ilūziju mantām, kuras jau pēc neilga laika kļūst par pavisam parastiem priekšmetiem ikdienišķajā juceklī, bet vienmēr paliek sajūta – un vai tas ir viss, vai tie ir tie Ziemassvētki?

Un tad mēs nonākam tur, kur bez jautājumiem un skepses tic Ziemassvētku rūķiem, eņģeļiem un brīnumam, – bērnu svētku pasākumos. Nonākam ne bez izaicinājuma sajūtas, ja bērni ir vairāki un pasākumi paredz arī vecāku iesaisti dāvanu vai priekšnesumu gatavošanas veidā. Bet tagad tas ir klāt, es sēžu bērnudārza grupiņā un skatos, kā mazie spēlē savu Ziemassvētku stāstu. Tas katru gadu ir viens un tas pats, visiem pazīstams un zināms no galvas, tikai bērni aug, un  tas, kurš vēl pagājušajā gadā bija vērsēns, nu kļuvis par eņģeli, bet tas, kurš nākamgad ies uz skolu, ir Jāzeps. Mazās balsis dzied Ziemassvētku dziesmas aizrautīgi un šķībi, un tu domā – jā, šī pusstunda ir Ziemassvētki. Tas ir pārrāvums šajā izaicinājumā, pauze, pieskāriens un atmiņas par kaut ko nenotikušu, bet vienmēr gaidītu. Čārlijam Braunam patiktu. Šajā pauzē es ieraugu, ka Ziemassvētki, gluži kā istabu tīrot, ir saslaucījuši manā priekšā gružu kaudzi – tie konfrontē mani ar pašas vājībām, trūkumiem, ar ilūzijām un grūtībām. Tie atgādina, iespiež kā ar zīmogu – visu nekad nevar paspēt, bet, mēģinot paspēt visu, es varu palikt tikai starp dekorācijām, pie skaistas un tukšas svētku čaulas.

Man šķiet, šogad es Čārlijam Braunam teiktu, ka īstā Ziemassvētku jēga ir ieelpa. Liela, pamatīga ieelpa, pauze, apstāšanās – un ar šo ieelpu es varu atmest Ziemassvētku izaicinājuma, un es drīkstu gan paļauties lielveikala mierinošajam pieskārienam, gan pieņemt Kevinu no filmas "Viens pats mājās" kā svētku rituāla daļu. Es varu izdekorēt māju ar daudz skaistiem, nesaskaņotiem un mazliet neveikliem bērnu darinātiem rotājumiem un to pašu veco, krāsaino spuldzīšu virteni. Es redzu, ka bērns priecājas par mazu kartīti ar baltu eņģeli, ko saņēmis skolas "Eņģeļu pastā", un dzejoļus ir jau sen kā iemācījies. Ja vēlos, man ir atļauts svinēt Ziemassvētkus, nelienot ārā no pidžamas visu dienu un neliekot to darīt nevienam citam. Man vairs nekrīt uz nerviem neskaitāmās labdarības kampaņas un ziedošanas akcijas, jo arī tā ir pauze. Mums visiem tā pienākas – šī pauze, kurā varam iedomāties, ka mūs nedzen uz priekšu nebeidzamie darbu saraksti, pienākumi un ambīcijas, ka apstājas karš un nemiers, pasaule ir laba un "čelendžs" jeb izaicinājums nemaz nepastāv.

Liene Brizga-Kalniņa

Liene Brizga-Kalniņa ir studējusi filosofiju un politikas zinātni, strādājusi komunikāciju jomā, bet tagad lielāko daļu laika velta trīs bērniem. Interesējas par Valdorfa pedagoģiju un ēdieniem. 

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!