Sešu mēnešu garumā publiciste, filozofe un visādi citādi parasts cilvēks Sandra Mētra no nulles pozīcijas mēģinās saprast, kas ir zero waste jeb bezatkritumu dzīvesveids un kamdēļ to vajadzētu praktizēt. Vai varbūt nevajadzētu.
Ir pagājuši seši mēneši, kopš uzsāku šo rakstu sēriju. Man tā arī vēl nav izdevies kļūt par pilntiesīgu bezatkritumu dzīvesveida praktiķi, taču, kā jau iepriekšējā mēnesī minēju, – arī katrs nieks ir no svara, ja vien tādu nieku ir daudz. Šajā rakstā, kas ir arī pēdējais sērijā, vēlos vērsties pie visiem tiem, kuri jūtas nedaudz neērti par to, ka vēl nejūtas gatavi radikāli mainīt visus savus patērētāju sabiedrībai raksturīgos ieradumus. Rīgā šobrīd ir vismaz pieci beziepakojumu veikali, no kuriem es iegriezos trijos, lai pavaicātu šo veikalu darbiniekiem, kas būtu tas nieks, ar ko mēs katrs varētu sākt mazināt iesaiņojumu patēriņu.
Pirms dodos iepirkties un parunāties, kritiski izvērtēju situāciju savā virtuvē un vannasistabā. Es negribu neko pirkt pirkšanas pēc, tomēr nevēlos specializētajos veikalos iegādāties, piemēram, banānus, ko tāpat (respektīvi, neiesaiņotus) varu atrast arī parastā lielveikalā. Netīro trauku grēda izlietnē ātri vien apstiprina manas aizdomas – trauku mazgāšanas līdzeklis ir teju tukšs. Izskaloju veco iepakojumu un turpinu zondēt. Šampūns iet uz beigām, tāpat arī zobu pasta. Cik bieži bija jāmaina zobu birstes – reizi trijos mēnešos, ja? Šo iepriekšējo man uzdāvināja draudzene kaut kad, šķiet, vasaras vidū – manu pirmo bambusa birstīti. Arī dušas želejas pudele ir gandrīz tukša, bet man vēl ir citas, noglabātas vannasistabas plauktā. Kāds draugs mani mēdz apdāvināt ar "Lush" produktiem katru reizi, kad ierodas Latvijā, un par to viņam esmu bezgala pateicīga. Šis veikals, "Lush", starp citu, bija mana pirmā saskaršanās ar zero waste, tikai toreiz mani daudz vairāk fascinēja paši produkti, nevis veikala attieksme pret iesaiņojumu. Savulaik "Lush" veikaliņš bija arī Rīgā, taču savu dzīvi pāragri beidza. Izskaloju dušas želejas pudeli un nolemju, ka tajā pildīšu šampūnu. Neliegšos, ka šī iemesla dēļ savā prātā izjūtu liegas obsesīvi kompulsīvas kontrakcijas – man tomēr būs jādzīvo ar puslitru šampūna, uz kura ir rakstīts "dušas želeja". Apbruņojusies ar nepieciešamo taru, dodos iepirkties.
"Zeroveikalā", Krišjāņa Barona ielā 28, es iegādājos trauku mazgājamo līdzekli (puslitrs, samaksāju divi ar kapeikām). Beāte, šī veikala darbiniece, ir ļoti pretimnākoša un piekrīt mazliet parunāties. Vaicāju viņai, kas būtu tās labās prakses, ko ikdienā ieviest nav pārāk grūti, tomēr kas arī vienlaikus atstāj jūtamu efektu. Beāte kā pirmo nosauc ūdens pudeli – labs sākums ir nopirkt kvalitatīvu ūdens pudeli. Šī arī esot tā lieta, uz kuru nevajadzētu mēģināt ietaupīt – labāk vienreiz samaksāt vairāk, taču nešaubīties, ka tā kalpos ilgi. Šobrīd arī publiskās vietās arvien vairāk ir pieejams bezmaksas dzeramais ūdens. Ja es dzertu ūdeni, es noteikti tādu iegādātos (jā, es nedzeru ūdeni, bet tam nav nekāda racionāla pamatojuma, atskaitot to, ka katram cilvēkam ir savas dīvainības un šī ir manējā). Otrs Beātes ieteikums ir nodrošināšanās ar vienmēr līdzi esošiem maisiņiem un spēju teikt nē. Mēs visi reizēm grēkojam ar impulsīviem iepirkumiem ārpus savas ierastās pārtikas sagādes rutīnas. Maisiņi neaizņem daudz vietas – daži somā, daži virsjakas kabatā, un tie ļoti noderēs nākamreiz, kad radīsies vēlme spontāni nopirkt kādu našķi. Nevajag baidīties teikt nē liekiem iepakojumiem, kad pašiem savējie ir līdzi, un nevajag arī baidīties teikt nē dzeramajiem salmiņiem, kad krogā vai kafejnīcā tiek pasūtīts dzēriens. Pēdējā lieta, ko Beāte iesaka apdomāt, ir arī savas attiecības ar ātro modi. Ne visi ir gatavi iepirkties second hand veikalos, tomēr arī tie, kas nav, var rūpīgāk apsvērt savus garderobes papildināšanas paradumus un dažkārt atteikties no kaprīzēm iegādāties apģērbu, par ko skaidri zināms, ka tas netiks godam novalkāts.
Dodos tālāk uz "Turzu" Ģertrūdes ielā 63. Šajā veikalā iegādājos sev jaunu bambusa zobu birsti, zobu pulveri (pastas alternatīva) un metāla kārbiņu, kurā šo pulveri uzglabāt. Zobu pulvera pietikšot vismaz diviem mēnešiem. Kopā samaksāju vienpadsmit eiro ar kaut ko un vaicāju Annijai to pašu, ko iepriekš vaicāju Beātei, – ar ko savu atkritumu mazināšanas kampaņu sākt cilvēkam, kas nav gatavs radikāli mainīt visu uzreiz? Annijas pirmais ieteikums ir atsacīšanās no augļu un dārzeņu iesaiņojuma – pārtikas ziņā tas noteikti ir vieglākais, ar ko sākt. Annija arī norāda uz manu pirkumu un saka, ka arī tas ir labs sākums – bambusa birstītes, kas pēcāk sadalās, nevis peldas okeānā, un zobu pulvera kārbiņa, ko varēšu lietot atkārtoti. Zobu pulveri ir iespējams iegādāties arī sapresētu tabletēs – tās esmu mēģinājusi iepriekš, taču jūtos piedzīvojumu kāra pamēģināt ko jaunu. Vēl Annija iesaka pārvērtēt savus tīrīšanas līdzekļu iepirkšanas paradumus – šīs tomēr ir tās lietas, ko lielākoties neiegādājamies spontāni, un katru plānoto iepirkumu ir vieglāk veikt atbildīgi.
Mans galamērķis ir veikals "Burka" Krišjāņa Baronā ielā 59/61. Zinu, ka Pārdaugavā ir vēl divi beziepakojumu veikali – "Zaļais kalns" (Mazā Nometņu iela 32) un "Zemes Draugs" (Nometņu iela 18), taču šos diemžēl neapmeklēju, jo tie ir ārpus manas pārvietošanās trajektorijas. "Burkā" iegādājos puslitru ģerāniju un lavandas šampūna (par ko samaksāju brangus astoņus eiro, tomēr tas ir puslitrs ar labu šampūnu) un bambusa kosmētikas kociņus (impulsīvi, jo, tos ieraugot, atcerējos, ka, pēdējoreiz pošoties uz ballīti, nodomāju: "Cik žēl, ka man mājās nav kosmētikas kociņu!"; samaksāju mazāk nekā divus eiro). Santa, "Burkas" darbiniece, man izstāsta: lai arī atkritumu šķirošanu parasti min kā pēdējo (jo jāsāk ar atteikšanos no liekā, un, ja tomēr nevar atteikties, tad liekais jāizmanto vairākkārt), šķirošana tomēr ir ārkārtīgi efektīva metode, ar kuru motivēt atteikties no visa nevajadzīgā, – kad tu fiziski redzi visus atkritumu apjomus, ir vieglāk saprast, kāpēc būtu prātīgi no iepakojuma atteikties. Arī Santa min atkārtoti izmantojamu ūdens pudeli kā ļoti vieglu un tomēr ļoti efektīvu pienesumu atkritumu mazināšanā. Ja nav vaļas visās kabatās noslēpt daudz mazu maisiņu, iesākumā būs gana, ja vienmēr visur līdzi būs kaut tikai viens lielais maiss iepirkumiem, lai katru reizi lielveikalā nevajadzētu pirkt jaunu. Runājot ar Santu, secinu, ka šajos beziepakojumu veikalos ir ļoti atsaucīgi darbinieki, kas ir gatavi atbildēt uz visiem maniem iesācējas jautājumiem.
Iepriekšējos mēnešos esmu minējusi, ka absolūta atkritumu neesamība varbūt arī nav gluži tas, kas mūsu planētai nepieciešams, tomēr, lai atkritumu būtu tik maz, ka tā jau draudētu kļūt par problēmu, – līdz tam ir vēl tik bezgalīgi tāls ceļš ejams, ka šo potenciālo problēmu varam droši pietaupīt laikiem, kad tā kļūs kaut tikai nedaudz reāla. Tāpat vairākkārt esmu minējusi mūžīgo tirgošanos ar savu sirdsapziņu – kurai no visām manām darbībām ir lielāka jēga, ja pieņem, ka radikāli mainīt visus savus līdzšinējos ieradumus es vēl nespēju. Zinu, ka tas, ko esmu darījusi šo sešu mēnešu laikā, nav daudz, un būtu naivi ticēt, ka arī šī ierakstu sērija būtu diži vairojusi sabiedrības izpratni par atkritumu mazināšanas jēgu. Es tomēr sevi pārāk nešaustīšu, nemeklēšu grandiozus secinājumus vietās, kur to nav, bet vienkārši priecāšos par to, ka mani mati vēl daudzus nākamos mēnešus smuki smaržos pēc lavandas un ģerānijām.
0