Sešu mēnešu garumā publiciste, filozofe un visādi citādi parasts cilvēks Sandra Mētra no nulles pozīcijas mēģinās saprast, kas ir zero waste jeb bezatkritumu dzīvesveids un kamdēļ to vajadzētu praktizēt. Vai varbūt nevajadzētu.
Pagājušajā nedēļas nogalē divreiz lidoju ar lidmašīnu. Vai visi mani mazie ikdienas pūliņi atkritumu mazināšanas sakarā tādējādi tika ar grandiozu vērienu izdzēsti? Starptautiskā zero waste alianse par galveno kustības mērķi definē visu resursu pasargāšanu caur atbildīgu ražošanu, patērēšanu, atkārtotu izmantošanu un visu produktu, iepakojumu un materiālu pārstrādi, tos nededzinot un nenopludinot ūdeņos, gaisā un augsnē, lai neradītu apdraudējumu videi un cilvēku veselībai [1]. Būtībā zero waste mērķis ir neapdraudēt vidi. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē nepieļaut piesārņojuma un toksisku vielu nokļūšanu gaisā, ūdenī, augsnē, rūpniecības precēs un pārtikā. Tas nozīmē arī bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, apdraudēto sugu aizsardzību, ūdens, augsnes, gaisa, enerģijas, izejvielu un citu dabisko resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu. Tas iet roku rokā ar mēģinājumiem ierobežot globālās sasilšanas sekas, jo globālā sasilšana, kuru veicinājis cilvēku radītais piesārņojums un neapdomīga resursu izmantošana, ir drauds gan bioloģiskajai daudzveidībai, gan cilvēku populācijai. Lai ierobežotu šīs sekas, ir nepieciešams pāriet no degizrakteņu izmantošanas uz atjaunojamās enerģijas izmantošanu ne tikai elektrības un apkures ražošanā, bet arī transporta jomā. Cīnīties pret globālās sasilšanas sekām un biodiversitātes mazināšanos palīdzētu arī diētas maiņa – atteikšanās no gaļas. Teorētiski globālās sasilšanas sekas varētu risināt arī ar cilvēku populācijas pieauguma palēnināšanu un stabilizēšanu.
Apvienoto Nāciju Starpvaldību klimata pārmaiņu panelis (IPCC) šīgada augustā izdeva īpašo ziņojumu par klimata pārmaiņām un zemi (SRCCL) – tas ir vērienīgs pētījums, ko veikuši 107 speciālisti no 52 valstīm. Šis ziņojums ir visaptverošs pārskats par visu zemes un klimata sistēmu. Tajā pirmoreiz kā kritiski svarīgs resurss tiek uzsvērta arī pati zeme, ņemot vērā, ka populācijas straujā pieauguma dēļ nepieciešamas arvien lielākas platības pārtikas un šķiedru audzēšanai, ko izmanto apģērba ražošanā. Izmantojamās zemes platības nav bezgalīgas. Šis pats ANO panelis 2014. gadā ziņoja, ka globālās sasilšanas galvenais cēlonis ir cilvēku radītā ietekme. Vai ir jēga tagad rēķināt to, cik neatgriezeniski mana kontribūcija aviosatiksmei ir visu sačakarējusi? Nav, bet tas nekas, jo sociālajos tīklos lielāka uzmanība tāpat tiek pievērsta Grētas Tunbergas fenomenam.
Galvenais iebildums, kas tiek vērsts Tunbergas virzienā, ir viņas vecums – vai tiešām 16 gadus vecs skuķis spētu pats rakstīt tik sakarīgas runas? Šo iebildumu varētu visādi izvērst un analizēt, taču, pat ja viņas retorika patiešām arī nebūtu autentiska, – kāda starpība? To entuziasmu, kāds tiek tērēts viņas personas analīzē, vērtīgāk būtu izmantot strīdos par šo runu saturu.
Ažiotāžu ap sevi sacēla arī Tunbergas došanās uz ASV pa jūras ceļiem. Mēļo, ka, lai nodrošinātu šo ceļojumu, daži jahtas apkalpes darbinieki atgriezās Eiropā, izmantojot avio pakalpojumus. Mēļotāji tāpēc Grētai pārmet liekulību, bet vērts norādīt, ka viens jauns cilvēks ar saviem personiskajiem pūliņiem nevar ne mainīt pastāvošo kārtību, ne arī pilnībā paralizēt avio satiksmi. Es iepriekšējā ierakstā runāju par to, ka tikai pamatīgas strukturālas pārmaiņas var kaut ko ietekmēt, bet mums katram individuāli jātirgojas ar savu sirdsapziņu un visu laiku jākalkulē, kuru mūsu darbību tiešais pienesums ir visvērtīgākais. Grētas galvenais pienesums nav viņas transporta līdzekļa izvēle Transatlantijas ceļojumam – tas taču ir pašsaprotami, tāpēc arī šāda veida kaunināšana ir bezjēdzīga un aplama.
Es, visticamāk, pilnībā neatteikšos no avio pakalpojumiem arī turpmāk, pat neraugoties uz to, ka tādējādi mana ekoloģiskā pēda izstiepsies nepievilcīgi lielā izmērā. Es to nesaku ar tādu "he, he, in your face, klimat" attieksmi – es vienkārši zinu, ka nespēšu būt tik pašaizliedzīga, ja vien ārējie faktori paliks tādi paši kā līdz šim. Protams, pastāv iespēja, ka mana prāta garozā notiks kāda tektoniska kustība, radot manī fatālu motivāciju glābt visu, kas glābjams, arī tad, ja ārējie apstākļi paliks nemainīgi. Taču pagaidām šāda kustība vēl arvien nav notikusi. Šoreiz es lidoju, lai satikos ar pāris saviem importa draugiem. Mani mazliet aizkustināja mirklis viesnīcas vannasistabā, kad uz izlietnes malas pamanīju divas koka zobu birstes un tikai vienu no plastmasas. Redzētais man pēcāk lika šajā kompānijā izvērst sarunu par zero waste (less waste?) dzīvesveidu. Plastmasas zobu birstes īpašnieks bija visnotaļ skeptisks par pēkšņo sabiedrības nosodījumu. Lai arī šo attieksmi saprotu tikai daļēji, es varu asociēties ar aizkaitinājumu, kas rodas, kad atkal pasniedz dzērienu ar salmiņu no kāda videi draudzīgāka materiāla. Varētu taču pirms tam pajautāt, vai es vispār gribu salmiņu. Jebkādu. Pārspīlētā plastmasas un vispār iepakojumu naidā nevajadzētu tomēr arī aizmirst par tām marginālajām cilvēku grupām, kam šādi atribūti nav tikai kaprīze – ir muļķīgi noliegt plastmasas salmiņa pārākumu pār tā alternatīvo materiālu brāļiem gadījumos, kad cilvēkam ir motoro vai sensoro funkciju traucējumi. Ar plastmasas salmiņu nevar savainoties, to ir krietni grūtāk nejauši deformēt, turklāt tam arī krietni mazāk jūtama piegarša. Tāpat arī jau sagrieztos dārzeņus un augļus veikalos ne vienmēr iegādājas tikai slīmesti un slaisti. Tas gan man netraucēja savam čomiņam aizrādīt, ka neviens saprātīgs dabas draugs un aktīvists neaģitē par plastmasas kriminalizāciju un nealkst tās absolūtu aizliegumu. Šī saruna mani darīja mazliet skumju – it kā nepatīkamā viedokļu berze būtu neizbēgama, it kā mēs vispār vairs nemācētu nejusties apdraudēti un nemācētu nesaskatīt uzbrukumus, kareivīgu radikālismu un domu policiju pat situācijās, kurās nekā tāda nav.
Šī ieraksta sākumā es citēju zero waste kustības virsmērķi. Varbūt kādam tas šķiet pašsaprotami, taču man sev laiku pa laikam jāatgādina, ka šis mērķis nav vien abstrakta un altruistiska vēlme glābt visu pasauli, kuras apjomu es pat neaptveru. To var skatīt arī kā egoistisku mērķi no cilvēka perspektīvas – vienkāršu vēlmi dzīvot labklājībā. Es pati esmu tuvredzīga – gan burtiski, gan arī pārnestā nozīmē. Tas man prasa piepūli – iztēloties savu nākotnes labklājību un saprast, kā mana rīcība un izvēle šobrīd korelē ar manu pašsajūtu nākotnē. Vai pēc gadiem divdesmit, ja vēl būšu šajā saules pusē, es atcerēšos savas šodienas izvēles ar liegu kaunu? Un, ja tā, kāda vispār ir varbūtība, ka es šobrīd varu pareizi nojaust, kura rīcība un kura izvēle tieši manī radīs nožēlu, kas būs spēcīgāka par tagadējo gandarījumu, šo rīcību veicot? Respektīvi, kurš komforts ir nozīmīgāks – tas, kurš man ir tagad, vai arī tas, kura man var vairs nebūt nākotnē? Varu tikai apskaust Grētu, kas šajā ziņā ir daudz vairāk pārliecināta par sevi nekā es.
5