Sešu mēnešu garumā publiciste, filozofe un visādi citādi parasts cilvēks Sandra Mētra no nulles pozīcijas mēģinās saprast, kas ir zero waste jeb bezatkritumu dzīvesveids un kamdēļ to vajadzētu praktizēt. Vai varbūt nevajadzētu.
Jāatzīst, ka man iet daudz grūtāk, nekā gaidīju. Daļa grūtību ir praktiskas dabas – es ne vienmēr atceros paņemt līdzi auduma maisiņus, ko nepieciešamības gadījumā izmantot veikalos. Šo problēmu, protams, var risināt ieraduma spēks – ieradums nēsāt līdzi maisiņus vai arī ieradums iepirkties tikai plānoti, izvairoties no spontāniem kārdinājumiem. Vislielākās grūtības tomēr sagādā nepieciešamība racionalizēt šo praktisko grūtību nesvarīgumu. Piemēram, ieraudzīju veikalā Padronas piparus. Man tie ārkārtīgi garšo, turklāt Latvijā nemaz tos iepriekš vēl nebiju manījusi. Pipari ir plastmasas iepakojumā. Šajā veikalā tiem nav beziepakojuma alternatīvu. Ko darīt? Iet uz tirgu, kur, visticamāk, tie nebūs pieejami? Doties uz specializēto piparu veikalu cerībā tos atrast tur? Šajā brīdī arī sākas cīkstēšanās ar sevi – kāpēc man vajadzētu uzņemties liekas grūtības, ja tepat, rokas stiepiena attālumā, atrodas tas, ko man kārojas? Es, protams, paņēmu tos piparus – ar visu stulbo plastmasas iesaiņojumu.
Šī situācija man mazliet atgādināja laiku, kad praktizēju vegānu dzīvesveidu. Es dažkārt norāvos – vienreiz, piemēram, paņēmu "Lido" vistas kotleti. Biju Latvijā brīvdienās, iegāju "Lido" un jutu lielu kārdinājumu apēst kotleti ar sēņu mērci un kartupeļu biezeni. Draugi, protams, mani toreiz ķircināja: "Nu, vegāniņ!" Arī es pati pēcāk šaustīju sevi par šo gara vājumu: jutos kā alkoholiķis, kas jau labu laiku bijis skaidrā, taču norāvies un sačakarējis visu savu skaidro reputāciju – atkal no jauna jāpavada skaidrā gana ilgs laiks, lai pilntiesīgi varētu sevi pieskaitīt atturībniekiem. It kā viena kotlete spētu padarīt mēnešus bez gaļas un piena produktiem nebijušus. Vai arī šis plastmasas maisiņš ir nozīmīgāks par visiem tiem iepriekšējiem, ko nepaņēmu? Vai šis tiešām ir neloģisms vai tomēr tikai centieni attaisnot savas kaprīzes un pieradumu pie komforta? Atrast te veselīgu balansu – tā ir vislielākā grūtība.
Es negrasos uzturēt ilūziju, ka atteikties no liekiem plastmasas iepakojumiem (vai būt vegānam) ir viegli – nē, nav, neticiet, ja kāds apgalvo pretējo! Parastajam cilvēkam, pie kuriem pieskaitu arī sevi, tas nebūt nav viegli. Ne tikai praktisko neērtību pēc – ne uz katra stūra ir lētas beztaras bodes ar plašu sortimentu –, bet arī pamatojuma meklēšanas pēc: kāpēc lai es pieciestu visas šīs neērtības, ja vairums tāpat to nedara? Kāda tam visam ir jēga? Es spekulēju, ka šī ir viena no tām retajām reizēm, kad radikāls individuālisms ir vienīgā izeja, jo citādi nekas arī nemainīsies. Turklāt – kādas gan varētu būt sliktās blaknes? Kas būtu noticis, ja es nebūtu paņēmusi tos nolāpītos Padronas piparus? Es nebūtu sevi "palutinājusi"? Es tikai nebūtu turpinājusi uzturēt ilūziju, ka tā ir norma – dabūt sev visu, ko sakārojas, ja vien ir nauda.
Vienu darba dienas rītu devos līdzi Henrikam uz tirgu. Viņš, atšķirībā no manis, nav nekāds iesācējs, kas bruņojies vien ar diviem nožēlojamiem auduma maisiņiem, – Henrikam ir līdzi tara arī sviestam, sieram, krējumam, maizei, gaļai un visiem iespējamajiem dārzeņiem. Man ar kaunu jāatzīst, ka es pat nebiju iedomājusies par to, ka arī maizi, pārmaiņu pēc, varētu nenopirkt bezjēdzīgā iesaiņojumā, kur nu vēl sviestu. Ar to arī mūsu iepirkšanās pieredze beidzas – Henriks ir ticis pie pārtikas krājumiem teju visai nedēļai, kamēr man ir tikai maiss ar zirnīšiem un daži granātāboli. Doma, ka turpmāk iepērkoties man līdzi nāksies stibīt ne tikai dažus auduma maisiņus, bet arī veselu plejādi ar plastmasas trauciņiem, mani dzen agonijā. Kāpēc tik daudz klapatu, ja viss, ko vēlos, ir tikai nedot pienesumu nākamajam maisbergam? Pieņemot, ka pieprasījums rada piedāvājumu, es patiešām ceru, ka manas pagaidu ciešanas ir nozīmīgas, jo tās spēs pietuvināt brīdi, kurā arī lielie ražotāji un lielveikalu ķēdes atteiksies no paviršas attieksmes pret plastmasas pielietojumu.
Ja godīgi, man nav viegli arī saprast, kamdēļ jābūt radikālam un jāatsakās no atkritumu radīšanas vispār, – kas vainas organiskajiem atkritumiem vai, teiksim, papīra iesaiņojumam? Vai šī atteikšanās no atkritumiem pavisam jau tomēr nekļūst par absurdu koķetēriju, kas iespējama tikai tāpēc, ka līdztekus pastāv arī visi sliktie industriālās ražošanas procesi, pret ko šī koķetērija tik radikāli vēršas? Arī to man sev ir grūti racionalizēt, tāpēc pagaidām pieturos vien pie tā, ka vieglprātīgs plastmasas patēriņš ir slikts. Tik slikts, ka, kārtējo reizi aizmirsusi paņemt līdzi savējo, es labāk izvēlos vakariņas paēst ārpus mājas, nevis jau atkal kapitulēt polietilēna maisiņa priekšā. Visticamāk, vieta, kurā ieturos, nemaz neizrāda atkritumiem milzīgu pietāti, bet vismaz man tas nav jāredz.
It kā jau tā grūtību nebūtu gana, man, kā jau katru nolāpītu mēnesi, vēl arī sākas mēnešreizes. Katrs tampons ir ievīstīts plastmasā, katra pakete arī (ja nu kāds nezināja). Esmu dzirdējusi par piltuvēm, taču no domas vien man jau metas mazliet šķērmi – jā, protams, gan jau arī es iemanītos, gan jau arī es pierastu, bet atkal jau jāmaina attieksme un ieradumi. Salauzt savus ieradumus diemžēl ir vēl grūtāk nekā pirmoreiz iestūķēt sevī to piltuvi. Visgrūtāk pārvaramais ieradums ir komforts. Komforts vienmēr spēt iegādāties svaigus augļus, neatkarīgi no sezonas; komforts ātri aizceļot, uz kurieni vien naudasmaks atļauj; komforts tuvākajā nočņikā iegādāties savu mīļāko dzērienu ("Lipton" persiku ledustēja, plastmas pudele), cigaretes (gaiši zilais "Camel", plastikāta apvalciņš) un pakešu paciņu ("Always Night", plastmasas maisiņš, kurā katra pakete ir atsevišķā plastmasas apvalciņā).
Nākammēnes neuzņemšos jaunus izaicinājumus, bet centīšos sevi radināt pie grūtībām, ar kurām saskāros šomēnes. Normalizēt šīs grūtības (nevis baudīt ierasto komfortu) un meklēt balansu, kurā (es ļoti ceru) iešana uz tirgu, somā klabot daudzām plastmasas kastītēm, sadzīvo kopā ar "Lipton" persiku ledustēju un "Camel" cigaretēm, – tāds ir mans plāns nākamajam mēnesim.
15