Bibliotēka
12.02.2007

Zem soda saules

Komentē
0
Saglabā

Oskars Milošs — lietuviešu izcelsmes franču dzejnieks, simbolists, mistiķis (1877–1939). Česlavs Milošs savā Nobela lekcijā atsaucas uz vecāko radinieku Oskaru Milošu kā uz dzejas skolotāju un autoritāti. „Par lielāko grēku viņš uzskatīja otršķirīgā nostādīšanu vienā līmenī ar pirmšķirīgo,” raksta Česlavs Milošs. „Es viņu uzklausīju kā pravieti, kurš, kā viņš pats teica, mīlēja cilvēkus ar «žēluma, vientulības un naida cauraustu mīlestību», un viņš raidīja brīdinājuma saucienu neprātīgajai pasaulei, kas drāzās pretī savai iznīcībai.”


Ardievas vakarā (Adieu dans le soi)

Guliet — nē, ejiet prom. Atstājiet mani vienu. Ēna, lūk.
Mūsu balsis ir oļi, kas dunot kapā brūk.
Miega vīraks pāri dumbrājiem klājas.
Mani vecina sejas jūsu, kur stundas rotaļājas.

Guliet, aizejiet, mirstiet, jūs, kas lēno sāpju
Vārdi netveramie esat.
Mani gurums māc no jūsu dienas, katra jūsu žesta,
Diezgan jūsu “jā” un “nē” kā kamols kaklā kāpis.

Lūk, šeit, sekojiet man. Cik šis vakars ir sens!
Kad jūsu vairs nebūs es durvis aizdarīšu
Un palikšu viens... Prom, kritušās lapas! — jūs dzīšu,
Lai aizmirstības vējš jūs klusi, bet ātri trenc.

Manu mīlu vai vienaldzību līdzi ņemiet;
Mirstam mēs kā ēna un puķes, un dievi.
Manu saltumu nīstiet vai ciešanas žēlojiet.
— Uz jaunām zemēm, uz jaunām ardievām!
.............................................................................

Nakts, Atmiņa, Klusum, man žēlīgi esiet!


Kad viņa nāks... (Quand elle viendra)

Kad viņa nāks — būs pelēkas vai zaļas viņas acis,
Pelēka vai zaļa upe ritēs?
Tā būs jauna stunda nākotnē vecā...
Nē, ne jauna, tikai cita...
Vecās stundas, kad ir pateikts, redzēts un izsapņots viss!
Ja jūs zinātu, kā par jums esmu noskumis...

Būs pilsētas trokšņi, būs ikdienība, —
Tik smagi! Viss kā šodien, viss kā vienmēr,
Smaržas — septembra? aprīļa? — kādas nu kuro brīdi,
Neīsta debess mākoņus upē mērks;

Un vārdi būs — kādi nu kuro brīdi — priecīgi, sēri
Zem debesīm, kas smaidā vai lietavās lāso,
Jo mēs dzīvē būsim izlikušies bez mēra,
Kad viņa nāks ar acīm lietus un upes krāsā.

Būs (garlaicības balss, nespēcības smējiens)
Vecīga, sausa neauglīga tagadne,
Kādas mūžības, klusuma māsas, pulsējiens;
Tagadnes mirklis, viss tikai tā kā patlaban.

Vakar, pirms desmit gadiem, šodien vai rīt,
Šausmīgi vārdi, mirušas domas, vienalga viss,
Dzert, gulēt, mirt — kaut varētu glābties no sevis tūlīt,
Kaut būtu jau aizbēdzis...


Vientulība (Solitude)

Es esmu modies, kad pāri neesamības zilgums,
Dienvidus bezgala melanholijas blīve.
Miroņu sauli dzer nātres grūstošos mūros.
Klusums.

Kur ved tu mani, aklā Māte, ak mana dzīve?
Vai atmiņu ellē, vai pļavā, kur domu klajums,
Kur taustās pēc saviem krastiem laika jūra?
Klusums.

Sauc jel mani, bezdibeņa atbalss! Trakum,
Avotā manā mērc savus jaunos ziedus,
Lai tikai bijušās dienas beidz mani biedēt!
Klusums.

Tu, kas mani radījis esi, tu, kas bargi sodi,
Tu, pie kura alvejas tiecas un dziļākais sirds dziļums,
Tēvs! Vai ļausi pie tavām kājām mieru lai rodu?
Klusums.


Nepabeigtā simfonija (Symphonie inachevée)

Tu pārāk maz mani pazini tur, zem soda saules,
Kas savieno cilvēku ēnas, bet nekad viņu dvēseles,
Tajā zemē, kur guļošu cilvēku sirdis jo vientulīgi
Ceļo tumsā un šausmās, nezinādamas kurp — uz kādu valstību.

Tas bija sensenim sen — klausies, mana rūgtā, citpasaulīgā mīla —
Tas bija tālumtālu — klausies vērīgi, tu, mana šejienes māsa —
Tur, dzimtajos Ziemeļos, kur no ezeru dižajām ūdenslilijām
Ceļas pirmējā laika smarža, leģendām vīto ābeļu dārzu dvaša.

Tālu no mūsu arhipelāgiem, kur drupas, liānas, arfas,
Tālu no mūsu laimīgajiem kalniem.
— Spīdēja lākturis, klaudzēja cirvji miglā,
Es atminos,

Es biju viens tajā mājā, kuru tu nepazīsti,
Bērnības mājā, mēmuma, tumsas mājā,
Dziļi ēnainos parkos, kur putns, rītausmā pārsalis stīvs,
Dziedāja klusi par sensenim mirušu mīlu
tumšā rasā.

Tur, tajās krēslainās istabās ar miegainiem logiem,
Kur dzīvoja mūsu ģimenes ciltstēvs,
Kur arī manējais tēvs pēc klejojumiem ilgiem
Atbrauca nomirt.

Es biju viens, un, atminos,
Bija tas gadalaiks, kad mūsu zemes vējš
Smaržo pēc vilkiem, purva zālēm un pūstošiem liniem
Un dzied dziesmiņas senas par bērnu zaglēm
nakts gruvešos.


H (no krājuma “Adramandoni”)* (H (dans “Adramandoni” 1918))

Dārzs sliecas uz jūru. Nabadzīgs dārzs, bez puķēm,
Akls dārzs. Uz soliņa vecenīte sēru drānās, izdilušās
Līdz spīdumam, pati nodzeltējusi — līdzi atmiņām un
Portretam — viņa skatās, kā aizzūd laika kuģi. Nātre,
pūkaina un melna

No sāpēm, ir nomodā ar viņu — lielajā dienvidus stundu
Tukšumā. Pelnu krūmā čivina kurlās zemes putns gluži kā
No pavisam zudušo dienu sirds dibena. Lūk,
Kāds šausmīgs miers cilvēkiem, kam nav mīlestības. Un es,

Es arī tur esmu, jo, lūk, mana ēna; un drūmajā,
spiedīgajā
Svelmē tās tukšā galva ir noslīgusi
Uz gaismas krūtīm, bet es,
Miesa un gars, es esmu kā tauva,

Kas teju pārtrūks. Kas gan tā trīs manī,
Ai, kas gan tā trīs un vaid — nezinu kur, bet
Manī, — kā virve uz prombraucoša
Burinieka vinčas? Viedā māte,

Mūžība, ak, ļauj man nodzīvot manu dienu!
Un nesauc mani vairs par Lemuelu; jo tur,
Saules naktī, laiskules aicina, dziedošas,
Dūmakainas jaunības salas! Lapseņu

Klusā, smagā, sērā spingoņa pusdienlaikā
Laižas zemu pār vīnu, un tiešām — neprāts
Ieraudzīt rasu uz maniem mīļajiem, ēnainajiem
Uzkalniem. Ērkšķu krūmi slepenā pielūgsmē

Ir notvēruši miegu meitenes matos. Dzeltens
ūdens
Smok smagu, zemu neaizmirstuļkrāsas debesu ēnā.
Debesis arī cieš, ievainotas kā pasaules
Valdnieks — sānā; un no šīs koka brūces

Plūst vistīrākais sirds veldzinājums.
Un, lūk, kristāla putns — saldā balsī tas sauc: “Mlī!”
Vecajā, mēnessērdzīgajā bērnības jasmīnkrūmā.
Es klusi pacelšu varavīksni un iešu iekšā,

Un došos taisni pie koka, kur mūžīgā sieva
Gaida tēvijas dūmakā. Un laika uguņos pēkšņi
parādīsies
Arhipelāgi, dunošas galeras...
Mieru, mieru. Tā visa vairs nav. Šeit tā visa vairs nav,
manu dēliņ Lemuel.

Balsis, kuras tu dzirdi, vairs neskan no lietām.
Tā, kura tevī ilgi dzīvoja neredzama,
Sauc tevi no dārza uz kalnu! No citas
Saules karalistes! Un šeit — šeit ir

Viedais četrdesmitais gads, Lemuel.
Ilgs un nabadzīgs laiks.
Karsts un pelēks ūdens.
Izdedzis dārzs.

No franču valodas atdzejojis Jānis Elsbergs.

Atdzejojums tapis 2004. gadā Andra Dzenīša un Latvijas Radio kora projekta „Tavas klusēšanas grāmata” ietvaros.

 


* Adramandoni — mīlas pilnības dārzs zviedru 18. gs. mistiķa Emanuēla Svēdenborga vīzijās. No Svēdenborga darbiem iespaidojies ne tikai O. Milošs, bet arī vairāki citi franču dzejnieki-simbolisti.

Oskars Milošs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!