*
Zem segas viņa siluets un manas kājas.
Kur šodien es biju,
Ka visi nagi man ir zili?
Kurš tramvajs uzbrauca
Uz manas nagu lakas?
Aculiecinieki teica, ka
Astotais no beigām -
Pirmie septiņi man tikai
Novīlēja nagus -
Jo šodien es
Labajā pusē pa kreisi,
No augšas apakšējā,
Pārpildīti tukšajā
Plauktā
Meklēju grāmatu
Par iekšējo paradoksu,
Kosmisko absurdu,
Un fatālu nolemtību.
Nē,
Tur es to rakstīju!
Uz smalkas putekļu kārtas
Klasiski uzbirušas.
*
Kāpēc pūš vējš?
Tāpēc, ka lokās koki
No sāpēm,
Kad viņu smadzenēs ieperinājušies putni
Pēc riesta dejām
Mētā kliedzienus no zara uz zaru.
Uzmanību!......
Gatavas!!
Fotogrāfijas, kurās
Fotosintēze ar sašķeltu smaidu
Koķetē ar infrasarkanajiem stariem.
Bet tu nofokusē savu objektīvu
Uz ābolu, kas ir pieaudzis pie manas galvas
Jau vairākus gadus,
Kamēr es gaidu,
Lai tu izšauj un trāpi,
Lai pār maniem matiem notek ābolu sula
Un veldzē.
Ja gribi baudīt šo upura dziru,
Tad pietuvojies!
*
Piliens karsta stikla,
Ja tam pievieno zelta graudu,
Kļūst rubīnsarkans
Un nopil uz mana vaiga.
Tam pieiet klāt nosvīdis stikla lējējs,
Paņem mani un no manis
Izveido smalku glāzi,
Jo man ir pile stikla, kripata zelta
Un daudz asiņu kā vīna -
Gandrīz nekas ir gandrīz viss,
Un to viņš man pierādīja
*
Man auksti
Sēdēt uz palodzes novembrī
Bez džempera, naudas, čaļa, tējas, serpentīna, sveces.
Caur logu skatos un nejūtu, ka
Stikls ir šķērslis starp mani un ārpusi -
Degunu pabāžu tuvāk robežai,
Un tas atduras sāpīgi un auksti.
Šķietama brīvība vienmēr ir deformācija,
Bet aukstumā turētas rokas zili violetas.
Šais rokās tagad ieliec zaļu ābolu
Tad kontrasts ir ārprātīgi fotogēnisks,
Un baida mani ar to, ka es
Nekad nenolīdīšu no šīs palodzes, jo
Sasalums uzspiež totālu sastingumu,
Bet pakļaušanās diskustībai disfunkcionēšanu.
Tikai acis kā izkusis stikls pil
Un vēl pil, pil, pil, pil, pil, pil, pil, pil, pil.
*
Pie ugunskura raisās vārdi
Kā irst zāle zem pļāvēja izkapts.
Pa vienai valodas šķiedrai
Mēs iekuram aužam savas balsis,
Lai kliegtu, kad basām kājām
Uz dvēselēm mīsim
Kā uz tikko vēl degušām oglēm -
Jo tas stiprinās mūsu gribu,
Bet līdz asinīm ievainos
Šīvakara tulznu no ceļa,
Pa kuru mēs gājām
Pie šī ugunskura.
*
Puķes karājas ar galvu uz leju
Vīst un ziedlapiņas birst.
Pēdējā dzērve kāsī plīst,
Kad lietus līst
Es viņu nomedīju ar skatu.
Kā čaukstoša lapa viņa krīt
Un spalvas plīv
Viegli no debesīm kā no zieda.
Vai tā ir mana vaina,
Ka rudens ir nošauts,
Iekrīt kļavu lapu kaudzē un mirst?
*
Iemērc mugurā man pirkstus -
Tas ir tavs dūriens
Manos sviedros
Pēc skrējiena pakaļ tev.
Ar nagu ieskrāpē hieroglifu
Uz papirusa, kas uz mana pleca -
Henna pārdodas tikai Indijā,
Šodien iztiksim bez krāsas.
Paņemu tavu roku -
Tai aiz naga ir aizķēries
Maziņš gabaliņš
No manas nevainības.
0