Par Lauras Grozas-Ķiberes izrādi "51. fotogrāfija" Liepājas teātrī
Lauras Grozas-Ķiberes izrāde "51. fotogrāfija" Liepājas teātrī, protams, nav par DNS dubultspirālēm. Bet zināmā mērā tomēr ir. Izrāde ir par sievieti zinātnieci vīriešu pasaulē, bet ne tikai par to.
Nekad darbā neesmu jutusies diskriminēta dzimuma dēļ. Vismaz man tā šķiet. Ik pa laikam dzirdamie komentāri par kritiķēm kā caurkritušām aktrisēm ar neizdevušos privāto dzīvi neskaitās. Tad jau drīzāk zinātņu nozaru kontekstā Latvijā sistemātiski tiek atgādināts un finansiāli apstiprināts, ka humanitārās zinātnes ir "citādākas" un īsto veču (lasi, eksakto un dabas zinātņu) klubiņā neiederas. Tas ir atklāti diskriminējoši, bet vīriešus skar tikpat daudz, cik sievietes. Tomēr ar izrādes "51. fotogrāfija" galveno varoni Rozalindu Franklinu identificēties ir pārsteidzoši viegli.
Reālās Rozalindas Franklinas dzīvesstāsts ir ideāla viela dramaturģijai. Pat diletantiska Vikipēdijas līmeņa ieskatīšanās Annas Zīgleres lugas sižeta vēsturiskajā fonā atklāj aizraujošu trilleri, kurā saduras izcili prāti, cilvēciski pārpratumi un vājības, greizsirdība un konkurence, vēstures kolīzijas un laikmeta aizspriedumi. Ebreju izcelsmes angļu bioķīmiķe, kura, sākot no 20. gadsimta 30. gadiem, mērķtiecīgi lauzusi savu ceļu vīriešu pilnībā kontrolētajās augstskolās un laboratorijās, lai 50. gados spertu, iespējams, izšķirošo soli DNS struktūras noskaidrošanā un, tā arī nesagaidot Nobela prēmiju, mirtu 37 gadu vecumā no "sieviešu slimības" – olnīcu audzēja.
Apgalvot, ka pēc Liepājas teātra izrādes nezinātājam ir iespējams iegūt skaidrību par DNS spirālēm, nevar. Jā, jā, protams, teātris nav lekcija, tomēr Annas Zīgleres luga izvirza kādu estētisku problēmu, ko režisore un aktieri atrisina tikai daļēji. No līdzīgas problēmas nav brīvs arī daudzējādā ziņā radniecīgās Mārgaritas Edsones lugas "Prāts" iestudējums Latvijas Nacionālajā teātrī. Abas autores lugas centrā izvirza sievieti zinātnieci (tikai "Prāta" Vivjena Bēringa ir literatūras pētniece), kuras neikdienišķi asais prāts kļūst par vienīgo patvērumu (un kādā brīdī arī par cietumu) no sākotnēji psiholoģiskām, bet vēlāk arī fizioloģiskām lamatām (pat medicīniskā diagnoze Zīgleres un Edsones lugu varonēm ir identiska), ko izliek pašas ķermenis. Tāpēc tikpat būtiska kā telpa, kurā uzturas galvenās varones fiziskā būtne, ir pasaule, kurā dzīvo viņas prāts.
Ar fizisko pasauli Lauras Grozas-Ķiberes izrādē viss ir kārtībā. Scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša, kostīmu mākslinieces Jolantas Rimkutes, gaismu mākslinieka Mārtiņa Feldmaņa un videomākslinieka -8 radītās vizuālās zīmes, kā arī Kārļa Auzāna skaņu pasaule raida nepārprotamus signālus par to, kā ir, kad visi uz tevi skatās. Patiesībā Rozalinda ir tāds pats sava veida ziloņcilvēks kā Džons Meriks Lauras Grozas-Ķiberes iepriekšējā Liepājas projektā – kā vienu, tā otru nepārtraukti vēro un neadekvāti novērtē. Pat skatuves situācija ir līdzīga, tikai "Ziloņcilvēka" teātri ir nomainījusi sterila laboratorija, sava veida atvērtais birojs, kurā nav starpsienu un nav, kur noslēpties. Tikai tik, cik tas iespējams, uzliekot ausis un izslēdzot vismaz ārpasaules skaņu fonu vai koncentrējoties tikai uz savu putojamo, kapājamo vai tvaicējamo ierīci (ķīmisko meklējumu pārcelšana uz virtuves eksperimentiem ir ļoti veiksmīgs izrādes veidotāju atradums). Tas attiecas arī uz izrādes vīriešiem, bet viņi cits citu nevēro, gandrīz pat nepamana, kamēr Ineses Kučinskas Rozalinda zem palielināmā stikla ir nepārtraukti – kā tāds eksotisks kukainis. Pat caur pīpētavas stikla sienām vīriešu skatieni viņas virzienā ir neslēpti un uzbāzīgi.
Lugas varoņi jau pašā sākumā zina vairāk par skatītāju, proti, zina, ar ko šis stāsts beigsies. Pavisam neobligāts gan izskatās Sanda Pēča spēlētais Vadītājs, kas ir režisores radīts tēls, visticamāk, lai panāktu lielāku atsvešinājumu. Bet baltais psihoterapeita dīvāniņš, uz kura, Vadītāja uzklausīti, ilgāku vai īsāku laiku pasēž visi izrādes varoņi, kļūst tikai par vēl vienu "novērošanas torni". Tāpat kā skatītāju zāle, kurā savu liktenīgo iespēju uznākt uz vēstures skatuves gaida Kaspara Goda Vatsons, un bezkaislīgais ekrāns laboratorijas fonā, kas ik pa brīdim sola ziņot, kas notiks "Šodienas sērijā".
Sarežģītāk ir ar prāta un zinātnes telpu. Skatoties "51. fotogrāfiju" labu laiku pēc pirmizrādes, jāatzīst, ka pilnībā šo dualitāti – zinātnieks un cilvēks (protams, ne jau burtiski, bet tomēr) – aktieriski savieno tikai Inese Kučinska un Edgars Ozoliņš.
Milzīgs prieks redzēt, kā savu tēlu – jaunu zinātnieku Donu Kasperu – ar sirdi, prātu un aizskatuves biogrāfiju ir apdzīvojis Edgars Ozoliņš. No aizrautīga doktoranta, kura balsī un skatienā no sākta gala primārā ir absolūtā interese par Rozalindas pētījumiem (katrs, kurš reiz bijis jauns un patiesi aizrāvies ar savu darbu, pazīs to īpašo sajūtu, kas rodas, pirmo reizi dabā satiekoties ar savas jomas dzīvajiem klasiķiem), līdz jaunam, pašpietiekamam un harmoniskam zinātniekam, kurš uzlūko Rozalindu ar cieņu, sirsnību un bez greizsirdības. Un tāds viņš izrādes vīriešu pasaulē ir vienīgais.
Ļoti precīzs ir arī Mārtiņš Kalita Reja Goslinga lomā – jauns censonis, kuram dzīve negaidīti piespēlējusi iespēju piedalīties megaprojektā. Un, pat ja Goslings te pagaidām ir tikai bandinieks, viņš tomēr intuitīvi nojauš spēles vērienu un potenciālo nozīmīgumu.
Tikmēr Egons Dombrovskis, Kaspars Gods un Gatis Maliks paliek tikai katrs sava varoņa psiholoģiskā tipa robežās. Egona Dombrovska Morisam izrādes vīriešu pasaulē atvēlēts salīdzinoši visvairāk laiktelpas, un aktieris pārliecinoši nospēlē pazīstamu psiholoģisku komplektu – pašpārliecināts līderis, kura vadītāja un vīrieša autoritātei kantis rīvē nespēja "paņemt" Rozalindu ar labi atstrādātiem paņēmieniem. Tomēr neņemos atbildēt, vai šis Vilkinss ir izcils zinātnieks (kāds nepārprotami bijis šī varoņa vēsturiskais prototips), kurš netiek pāri savam ego, vai tikai talantīgs administrators, kurš ir pamatoti norūpējies par savas laboratorijas finansējumu, bet pēc būtības vispār nesaprot Rozalindas atklājumu mērogu. Līdzīgi ir arī ar Kaspara Goda Džeimsu Vatsonu un Gata Malika Frensisu Kriku, kuri veikli izmanto situāciju un nenoliedzami ir apveltīti ar labu intuīciju, tomēr primāri izskatās pēc parastiem intrigantiem.
Toties Inese Kučinska spēlē tā, ka padara visu izrādes stāstu intriģējoši daudznozīmīgu. Noteikti precīzs ir kolēģes Henrietas Verhoustinskas vērojums, ka izrādes Rozalindai ir viegls Aspergera sindroms, bet patiesībā to neredzamo burbuli, kurā atrodas Kučinskas varone, sapratīs jebkurš izteikti introverts cilvēks. Nespēja ne tikai atvērties nepazīstamam cilvēkam, bet pat sarokoties. Bailes ieiet svešā telpā. Nespēja atjokot, paflirtēt, sadraudzēties, vienvārdsakot, neprasme būt ērtai un patīkamai, tā vietā labāk veidojot "attiecības" ar datoru, mēģeni, fotogrāfiju.
Aktrise lieliski nospēlē, ka šī Rozalinda pati palaiž garām savu lielo iespēju. Nevis viņai to nozog šarmantie un ciniskie kolēģi vīrieši. Kaut principā, protams, nozog. Bet būtiskāk un daudz dramatiskāk ir tas, ka viņa pati nenotic sev ātrāk un piebremzē brīdī, kad jāriskē un jālec. Kā allaž – izvēle nosaka visu.
Ineses Kučinskas Rozalindas un Egona Dombrovska Morisa fināla iedomātajā sarunā, kas realitātē nekad nav notikusi, ir tik daudz siltas uzticēšanās un garām palaistu iespēju, ka tā nevar neaizkustināt. Un liek ķecerīgi aizdomāties, vai zinātnes atklājums, kaut arī tas mainījis pasauli, tiešām ir šī – tā arī nepiedzīvotā – siltuma vērts…
0